Pēc Ģirta Lukevica monoizrādes noskatīšanās sestdien, 10.maijā, šajā, vēl īsti neapdzīvotajā telpā, tāda doma radās pati no sevis.

Bet to, cik nozīga šī vieta un notikums ir pašam Ģirtam Lukevicam, apliecināja dabisks un neuzspēlēts žests – pēc izrādes saņēmis skatītāju sirsnīgos aplausus un ziedus, aktieris aši nometās uz ceļiem un uzspieda skūpstu nelielās skatuves dēļiem.

Monoizrāde „Kontrabass” (pēc Patrika Zīskinda stāsta motīviem), kas tapusi Leona Leščinska režijā, neapšaubāmi ir liela uzdrīkstēšanās aktierim, kurš aktīvi nav bijis apritē pēdējos desmit gadus. Taču – pārsteigums – Lukevics izrādās labā aktieriskā formā! Varbūt neliels sasprindzinājums retumis un tikko jūtami sapin vārdus un kustības, taču to var arī nepamanīt, jo pārsvarā aktieris jūtas brīvi, un skatītāji labprāt atsaucas viņam – sniedz pretī roku, iesaistās mazās divspēlēs.

„Cafe Antikvariāts” atrodas pašā pilsētas centrā, Tirgoņu jeb gājēju ielā. Sestdienas vakarā tā ir visai dzīva – kamēr aiz slēgtajām durvīm risinās saruna ar skatītāju, gar Antikvariāta logiem pēc Latvijas izlases uzvaras hokejā kursē fanotāji ar un bez auto taurēm, dažs apstājas un blenž logos, neko neredzot, cits gluži otrādi – pamanījis izrādes plakātu ārpusē, ar interesi pēta iekšā notiekošo.

Tie skatītāji, kas sēž pretī logiem, var reizē vērot aktieri un gājējus. Izrādās, šis dzīvais fons aiz loga lieliski papildina uz skatuves notiekošo.

Skatoties izrādi, garlaicīgi nav ne mirkli. Pat tajos brīžos, kad aktieris ne tikai apcer sava reizē mīlētā un nīstā instrumenta – kontrabasa – labās un (pārsvarā) sliktās īpašības, bet arī bārsta specifisku terminoloģiju, piemēram, "Dzirdējāt? Kontroktāvas mi..." vai "Viņš spēlē flažoletu", un tādā garā. Bēthovens, Vāgners, Mocarts arī tiks pieminēti, un varbūt teiktais pat apgāzīs kādu jūsu priekšstatu par šīm slavenībām.

Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi Kaspars Kronpušs un Mārtiņš Zālīte pēc izrādes smaida – tā arī esot, kā Zīskinds uzrakstījis. Nu, varbūt kaut kas arī ne gluži, jo kontrabass ar altu... Bet to jau nemūziķiem saprast nav lemts. Un arī nevajag.

Kaspars, kura instruments tiek izmantots izrādē, saka – jā, arī mans kontrabass parasti atrodas guļamistabā, tikai, atšķirībā no izrādes varoņa, mūziķa personīgajai dzīvei tas netraucējot. Pie sirds gan ķēris brīdī, kad instruments uz skatuves pēkšņi sasvēries. Laimīgā kārtā aktieris to pēdējā brīdī paguva satvert.

Satvert izdevies arī Zīskinda stāsta noskaņu – "mazā cilvēka" monologu, kurā viņš mēģina tikt skaidrībā ar savu līdzšinējo dzīvi un saņemties drosmi, lai kaut ko tajā mainītu.

Tāpēc, ja arī jūs gribat dzirdēt asprātīgu, mazliet ironisku stāstu par mūziķa attiecībām ar pasauli un apkārtējiem cilvēkiem, kas līdz izšķirošajam vakaram bijušas pakārtotas neparocīgajam, būtībā nepatīkamam pēc skaņas instrumentam, parasti nobāztam orķestra aizmugurē, kas aizņem vietu, bet nesniedz tā spēlētājam nekādu cieņu un ievērību, tad tāda iespēja ir vēl četras nākamās sestdienas – 17., 24., 31.maijā un 7.jūnijā.

Savukārt gan skatītāju, gan „Cafe Antikvariāts” saimnieku Mika un Ievas Fominu, gan pilsētas kultūras dzīves vadītāju ziņā paliek, vai šī vieta patiešām izveidosies par pastāvīgu platformu drosmīgām radošām idejām.