Mākslas galerijā "Romas dārzs" skatāma rudenīgi krāšņa izstāde "Divreiz pa 70", kuru sarūpējuši gleznotājs Mārtiņš Zitmanis un stikla mākslinieks Herberts Erbs. Abiem ar mēneša starpību šoruden apaļa jubileja, abi beiguši Latvijas Mākslas akadēmiju, abi saistīti ar Liepāju.

Portāls irliepaja.lv sarunājās ar abiem kungiem, īsi pirms izstāde vēra durvis apmeklētājiem.

Kas jūs abus saista – kā cilvēkus, māksliniekus?
H.E.: Mārtiņu iepazinu Latgalē, bijām vienā – Latgales – mākslinieku organizācijā. Es dzīvoju Līvānos, viņš – Daugavpilī.

M.Z.: Mums ir bijušas kopīgas Latgales grupas izstādes. Tā viens otru iepazinām.

H.E.: Atceros, Mārtiņš vienreiz atbrauc līdz Līvāniem, sākam runāt. Viņš saka: "Tu i liepājnieks, johaidī. Man arī ir doma uz to pusi. Un drīz pēc tam, kad es atnācu uz Liepāju, arī Mārtiņš pārcēlās uz šejieni.

Skats izstādē "Divreiz pa 70". Priekšplānā Herberta Erba darbi. Foto: Mārtiņš Zitmanis.

M.Z.: Tas bija kādā 1991.gadā.

H.E.: Es jau 1987.gadā. Pēc tam, kad astoņus gadus biju nostrādājis Līvānu stikla fabrikā.

M.Z.: Man Liepājā ir radinieki. Biju mazs puišelis, kad pa vasarām te braucu ciemoties.

H.E.: Mārtiņam Liepājā veicās – ar darbiem, bija, kur dzīvot. Īsā laikā dabūja darbnīcu blakus Aldim Kļaviņam. Un toreiz Liepājā bija arī Mākslinieku savienības nodaļa.

M.Z.: Man piedāvāja arī ūdenstorni pie "UPTK", bet man nebija līdzekļu, pēc gada ieliktu cietumā par nodokļu nemaksāšanu (smejas).

H.E.: Tas būtu elitāri! Es arī varēju dabūt mākslinieku savienības darbnīcu pie jūras ar skatu uz ostu, un man arī nebija naudas, toreiz jau cēlās māja... Bet, kas bijis, bijis.

Pastāstiet abi vairāk par savu saistību ar Liepāju.
M.Z.: Herberts ir dzimis liepājnieks.

H.E.: Simtprocentīgs. Liepājas dzemdību nams.

Varu izstāstīt, kā atgriezos Liepājā. Māksliniece Zigrīda Atāle bija runājusi ar Uldi Pīlēnu, kurš toreiz bija galvenais arhitekts. Liepājā notika baigā rosība, un Pīlēns bija iecerējis, ka kombinātā "Māksla" būs visādi cehi, kas palīdzēs realizēt dažādus vides objektus. Atāle viņam bija teikusi, ka ir tāds Herberts Erbs, kurš skatās uz Liepāju.

Pīlēns man piezvanīja, domē satikāmies. Viņš bija iedomājis, ka būšu mākslinieciskais vadītājs, vairāk tāds teorētiķis,

bet kombināta direktors iespītējās – viņam tādu māksliniecisko vadītāju Liepājā nevajag. Bet taisījās galdniecības cehs, vēlākais "Liepozols". Faktiski uz maniem kauliem tas viss tapa. Biju galdniecības ceha priekšnieks, skraidīju, zāģus meklēdams, vecos zēnus no mākslas skolas, kas kaut ko prot, uzaicināju strādāt. Izturēju to administratīvo darbu kādus pāris gadus. Vēlāk jau deviņdesmito gadu sākumā, izdomāju, ka varu būt kombināta "Māksla" vitrāžists, Rīgā to atbalstīja un mani paņēma štatā. Atceros, ka taisīju lielu vitrāžu pat vienam restorānam Minskā.

Herberts Erbs un viņa darbs "Guļošais". Foto: irliepaja.lv.

Herbert, vai mācījāties Liepājas mākslas skolā?
H.E.: Pabeidzu Liepājas mākslas skolas keramikas nodaļu. Līdz šim gadam pasniedzu to arī studentiem Liepājas Universitātē, bet nu programmas ir mainījušās.

M.Z.: Dzīvoju Vaiņodē, bet esmu rīdzinieks. Un visa mūža garumā laiku pa laikam esmu iegriezies Liepājā. Daugavpils man apnika stipri ātri, jo tur latviešu cilvēkam dzīvot ir pagrūti. Māksliniekam ļoti viegli, nesalīdzināmi vieglāk nekā Liepājā vai citur, jo tā kā tā ir migrantu pilsētu, tur nav īsti iesakņojušos tradīciju. Tur ir sabraukuši cilvēki no visurienes, katram ir sava izpratne, un

tur nav tādas konservatīvās inteliģences vides, kas to pieņem un to nepieņem. Tur viņiem bija vai nu vienalga, vai viņi pieņēma visu.

Tāpēc strādāt bija ļoti ērti un viegli.

Savā laikā pēc Mākslas akadēmijas mani tur uzaicināja gleznotājs Kārlis Dobrājs.

H.E.: Līvānos manam pēdējam direktoram Skreiveram bija brālis Liepājā, un viņš mēdza teikt: "Man tā Ļiepaja nepatīk, mājeles tādas noplukušas jums tur" – bija izbraucis pa Ganību ielu. "Mēs te, Latgalē, ūdeņu iedosim katram, bet jūs tādi..." Neatceros, kādu tieši vārdu lietoja, bet kurzemniekus bija novērtējis par tādiem ne īpaši viesmīlīgiem.

M.Z.: Atturīgiem.

Mārtiņ, kas tas par stāstu saistībā ar mūzikas kubu "Pablo"?
M.Z.: Tas ir drusku sarežģītāk. Kā raksta Hemingvejs, katra revolūcija rada zaudēto paaudzi. Mēs ar Herbertu esam zaudētā paaudze, jo

dabūjām revolūciju taisni tajā brīdī, kad visam vajadzēja attīstīties – vajadzēja to darīt, to darīt, bet deviņdesmitajos gados viss kaut kā sabruka. Apstājās.

Un tad cilvēki sāka meklēt darbu. Mākslinieki tajā skaitā. Vai nu nodzērās vai sameklēja darbu. Daži vēl atrada sevī spēku pindzelēt. Mirt no bada, bet pindzelēt, pindzelēt, pindzelēt. Es ne. Strādājām ar Herbertu tādā firmā "Vidmet", ko izveidoja Laimnesis Vincums.

Mārtiņš Zitmanis pie savas gleznas ar nosaukumu "Pulkstenis". Foto: irliepaja.lv.

H.E.: Ieceres bija grandiozas.

M.Z.: Bija smalkas ieceres par kalēja darbiem, bet tas viss nojuka, un pēc kāda laika es sameklēju firmu, kas nodarbojās ar metāla būvkonstrukcijām, un aizgāju strādāt pie viņiem. Tajā sakarā ir arī "Pablo". Taisījām tam "skeletu". Jebkurai modernai ēkai skelets ir metāla būvkonstrukcija, arī "Pablo". Arhitektam Andrim Kokinam bija kolosāls projekts, kuru vajadzēja realizēt.

Māksliņa drusku aizmirsās, liepājnieku izstādēs piedalījos kaut kur līdz deviņdesmito gadu beigām. Drusku varbūt arī negribējās tajā laikā, un es paņēmu tādu kārtīgu pauzi. Toties dabūju izstrādāties visādos interesantos projektos, ieskaitot Prezidenta pils Triju zvaigžņu torņa restaurāciju. Vēlāk aizgāja industriālie projekti – lielveikali, skolas.

Kaut ko jau pazīmēju, paskicēju – ja esi profesionāls mākslinieks, tu jau nevari pavadīt dienu bez strīpošanas vai kādas līnijas. Bet izstāžu darbība kaut kad deviņdesmitajos gados man apstājās. Atgriezos pie mākslas, kad aizgāju pensijā.

Nesēdēšu taču pie dīķa ar makšķeri un Remarka "Laiks dzīvot, laiks mirt" sējumiņu padusē!

Nopietni pieķēros gleznošanai pirms kādiem trim gadiem, un izstāde ir pēdējo divu gadu darbs.

Neesat tradicionālās glezniecības piekritējs?
Kāpēc tradicionāli gleznot ainavu? Man gribas no tās ainavas kā no slapjas lupatas izgriezt ārā būtību, to kas tur ir interesants priekš manis. Un lai saglabātos tā noskaņa, tā jūlija nakts sajūta, kas tajā ainavā bija. Ja ir, tad viss kārtībā. Ja nav, darbs nav izdevies.

Gribēju jautāt, vai māksla jums bijusi arī maizes darbs, bet Mārtiņš jau laikam atbildēja?
M.Z.: Nē, man tas nav maizes darbs.

Hobijs?
M.Z.: Tā ir profesija.

H.E.: Viņš ir beidzis Mākslas akadēmijas monumentālās glezniecības nodaļu. Ko te vairs piebilst?

Vai jums, Herbert, māksla nekad nav bijusi maizes darbs?
H.E.: Mans maizes darbs ir pedagoģiskais darbs. Mākslinieks biju Līvānu stikla fabrikā, pēdējos gadus galvenais mākslinieks.

Herberta Erba vitrāža "Planētas atnākšana" un vāze "Jūras malā". Foto: Mārtiņš Zitmanis.

Vai Līvānos vēl palicis kaut kas ar stikla ražošanu saistīts?
H.E.: Viņi uztaisījuši Latgales amatniecības centra Līvānu nodaļu, restaurējuši skaistu vecu stalli, un tur atrodas arī kādreizējais Līvānu stikla fabrikas muzejs un ir stikla meistars, kurš tur darbojas. Esmu sarunājis ar vienu bijušo lietuviešu studentu, kas pie manis braukāja, ka mēģināsim tur kaut ko no karstā stikla uztaisīt.

Kad pēdējo reizi taisījāt kādu stikla trauku?
H.E.: Vakar. Pa sapņiem (smejas). Ar karsto stiklu neesmu strādājis kopš Līvāniem. Universitātē man ir formēšanas krāsns, kur var dabūt temperatūru virs tūkstoš grādiem. Darbi otrajā zālē veidoti ar sakausēšanas tehniku šajā krāsnī.

Kāpēc izstādes nosaukumā uzsvaru likāt uz 70? Vai tas ir kaut kāds sasniegums, robeža?
M.Z.: Nē, nē, nē. Tas ir viens cikls. It kā paļaujoties uz vispārpieņemto – ja ir kaut kāds apaļš cipars, nu tad pienākas. Es nosaukumam nepievērsu tik lielu uzmanību.

H.E.: Es jau nemaz nebiju domājis par izstādi. Bet Mārtiņš piezvanīja no savas Vaiņodes – taisām izstādi! Varbūt, ja nebūtu šis pamudinājums, tad jau diez vai. Bet nu visa vasara pagāja, eksperimentējot un gatavojoties izstādei.

Nosaukums arī ir Mārtiņa. Kad taisījām plakātu,

tad gan Mārtiņš teica – zini, labāk neliksim uz tām smiltīm "Divreiz pa 70", tas jau būs kā pa skuju taku...

M.Z.: Lai gan smiltis ir stikla galvenā sastāvdaļa.

H.E.: Domā, ka to kāds atšifrēs?

Mārtiņ, kāpēc izvēlējās glezniecību?
M.Z.: Tad jāatkāpjas stipri atpakaļ. Cik sevi atceros, zīmēju visu laiku. Pirmajā klasē uzzīmēju Rīgas panorāmu ar visiem torņiem. Skolotāja stāvēja, skatījās, neko neteica. Kad jau mācījos Jūrmalas vidusskolā 4.klasē, zīmēšanas skolotāja izsauca mammu uz skolu un pateica: "Savāciet savu puiku un atrodiet viņam skolu, lai viņš var zīmēt!"

Mamma aizveda mani uz J.Rozentāla Rīgas mākslas skolu, kur mācības sākās ar 5.klasi. Nokārtoju iestājeksāmenu, un sāku mācīties pie gleznotājiem Lijas Būmanes un Pētera Postaža, un viņi kaut kā iegrozīja, iegrūda tajā virzienā daudz neko man neprasot. Biju domājis, ka varbūt vajadzētu pamācīties arhitektūru, bet... Tagad atliek domāt, vai tas bija labi vai slikti, taču es to ceļu aizgāju. Lieta tāda, ja tu beidz lietišķo skolu, tu jau esi patstāvīgs, vari pelnīt sev iztiku ar to, ko esi iemācījies. Savukārt Rozentāla skola nekam citam nederēja, kā tikai sagatavot Mākslas akadēmijai gleznotāju un grafiķu kontingentu. Pat tēlnieki lielākoties nāca no lietišķajām skolām.

Herbert, un kāpēc kaut kas tik gaisīgs un trausls kā stikls?
H.E.: Sāksim ar keramiku. Bez keramikas nav stikla. Man bija 13 gadi, kad aizgāju ciemos pie kaimiņa, kurš bija drusku vērtāks. Redzēju, ko viņš bija tur no plastilīna bija saveidojis – visādi sižeti un personāži. Mani tas tā aizrāva, ka palūdzu mammai, lai sapērk plastilīnu, un, kamēr citi čaļi sita futbolu, es virtuvē uz galda mīcīju plastilīnu un taisīju savus personāžus. Noskatījos filmu "Krustneši", taisīju krustnešus, noskatījos filmu par fašistiem, visi bija fašisti. Jau akadēmijas laikā savam čomam Andrim uztaisīju visu "Bītlu" komandu.

Vēlāk ar lielu negribēšanu pabeidzu 9.klasi, pat neaizgāju liecībai pakaļ, un ar draugu Leonu Visocki aizgājām uz "Metalurgu" pa vasaru pastrādāt. Pēc darba satikām mūsu darbmācības skolotāju, bija tāds Georgs Svikulis, beidzis Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu. Viņš toreiz taisīja kapakmeņus no šūnakmens, un mēs viņam ar rateļiem no "Metalurga" dažus aizvedām. Skolotājs ar mums kā ar lieliem puikām aprunātjās. "Ko tad jūs, puikas, darīsiet?" Teicām, ka iesim uz mākslas skolu, uz dekoratoriem, bet viņš:

"Kas par muļķībām, tev, Herbert, veidošana sanāk, tur pie tiem sausiņiem tev nav, ko darīt!"

Tā es pārliku dokumentus uz keramiķiem. Pēc četriem gadiem, kad pabeidzu Mākslas skolu, keramika jau bija drusku apnikusi. Kas no lietišķiem materiāliem interesants ir akadēmijā? Stikls. Pēc akadēmijas, lai izvairītos no padomju armijas, vienu gadu nostrādāju Rudbāržos palīgskolā par skolotāju. Rudenī, kad atgriezos pēc atvaļinājuma skolā, kolēģi saka – tev zvanīja no Līvāniem. Bet es pirms tam biju aizvedis savus skolēnus ekskursijā uz Līvānu stikla fabrika, jo man pašam tas interesēja. Sarunājām, ja būs kāda iespēja, viņi man dos ziņu. Tā es 1970.gada rudenī sāku tur strādāt.

Izstādes plakāts.

Gribētu, lai nobeigumā pasakāt kādu ceļa vārdu izstādes apmeklētājiem!
M.Z.: Daļa ir uzrakstīta izstādes anotācijā. Un ir lietas, kas skaidrošanai nepakļaujas. Ne verbālai, ne tekstuālai. Un viss arī nav jāsaprot, vairāk ir jāizjūt.

H.E.: Visi, kam ir interese par stikla mākslu un glezniecību, kas grib ieraudzīt kaut ko jaunu, laipni lūgti. Nāciet, baudiet!