Uz portāla irliepaja.lv jautājumiem atbild Liepājas Simfoniskā orķestra valdes loceklis Uldis Lipskis.


Orķestris aizvadītās nedēļas nogalē atklāja jauno, jubilejas sezonu, bet vaicāšu par aizvadīto – ko šajos trakajos "Covid-19" apstākļos orķestrim izdevās paveikt, ko ne un ko varbūt vēl mēģināsiet īstenot?
Kovids ielauzās mūsu repertuārā kā tāds zobens un pārcirta mūsu "Zvaigžņu festivālu" uz pusēm. Bija divas īpašas programmas ar Maiju Kovaļevsku un Armandu Ābolu, uz kurām viens brauca no Austrālijas, otrs – no Čīles. Atbrauca, ļoti laimīgi, ka satikušies, samēģināja, bet iepriekšējā vakarā,


vakariņu laikā ar Valsts prezidentu bāls Timurs Tomsons pienāca klāt un pateica: "Uldi, viss cauri, nekādā gadījumā..."

Un tad, lai nepaliktu kaut kādas mieles, jo abi bija braukuši katrs no savas pasaules malas, mākslinieki uztaisīja slēgtu koncertu Kamerzālē saviem radiniekiem (dziedātāja Maija Kovaļevska un pianists Armands Ābols ir māsīca un brālēns – irliepaja.lv). Bet mēs šo parādu klausītājiem centīsimies atdot. Šobrīd koncerts ieplānots decembrī, kā viens no Vecgada koncertiem, taču pastāv iespēja, ka Maiju Kovaļevsku neizlaidīs no Austrālijas, tāpēc runājam ar abiem māksliniekiem par nākamo "Zvaigžņu festivālu", kurā aizstāsim iepriekš plānotu programmu ar abām viņu programmām – Lielajai un Kamerzālei.


Arī vairāki citi koncerti ir pārcelti. Piemēram, sezonas noslēgumā bija plānots vērienīgs koncerts, kura pirmajā daļā spēlētu Kristīne un Margarita Balanas, un otrajā daļā bija plānota Šostakoviča 10. simfonija.  Atradām laiku pirms Ziemassvētkiem, kad ar māsām Balanām nospēlēt iecerēto skaņdarbu, taču Šostakoviča 10. simfonija nav tas skaņdarbs, kas iederētos pirms Ziemassvētkiem. Tāpēc šo programmu sadalījām divās daļās un vienu jau nospēlējām sezonas atklāšanas koncertā, bet otru ar nepacietību gaidām.


Vēl mums šajā dīvainajā laikā izdevās ļoti kvalitatīvi ieraksti. Sadalījām orķestri trīs daļās, lai būtu nepieciešamā distance, ar trīs dažādiem diriģentiem katrai grupai samēģinājām, un nu mums ir ierakstīta metālpūšamo instrumentu programma, koka pūšamo instrumentu programma un arī stīgu instrumentu programma, ko diriģēja Gintars Rinkevičs. Tie ir ieraksti dubultdiskam, kurā, atšķirībā no daudzu gadu prakses, kad pamatā strādājām ar latviešu mūziku, pieķērāmies pasaules dižgariem – Bērdam, Pērselam, Šēnbergam, Čaikovskim. Gaidām Kultūrkapitāla finansējumu, lai disku izdotu.


Tāpat atradām formātu, ko realizēja Timurs Tomsons un Dzintars Hmieļevskis, – koncertintervijas "Tuvāk". Tajās no lielās "kopbildes" kāds mūziķis tiek it kā pietuvināts, un atklāj savas domas par orķestri, saviem pedagogiem, dzīves gājumu un nedaudz arī spēlē. Cilvēkiem patika un viņi gaida turpinājumu. Tāpēc arī šīm koncertintervijām esam lūguši Kultūrkapitāla atbalstu, lai segtu tehniskās izmaksas.


Daļēji atbildējāt arī uz otru jautājumu – kā šajā nosacītā klusuma periodā izdevies noturēt orķestra augsto profesionālo līmeni, par ko publika varēja pārliecināties 140. sezonas atklāšanas koncertā.
Manis pieminētie ieraksti ir tikai daļa no ierakstiem, mēs arī sadarbojāmies ar britu kompāniju "Toccata", un mums bija vairākas britu mūzikas ierakstu sesijas.


Ieraksti ir smaga treniņnometne mūziķiem: tajos katrs instruments tiek dzirdēts, katrs sīkums pamanīts.

Tas ir arī psiholoģiski smagi, bet tajā pašā laikā ir vairāki ieguvumi – orķestris ļoti uzpucē savas prasmes un tas ir komerciāli izdevīgi, varam nosegt zaudējumus, ko radīja nepārdotās biļetes.


Līdz ar jums varu izteikt izbrīnu par kolēģiem, bet tur ir arī tas muzikālā līdera – Gintara Rinkeviča – fenomens. Mūziķiem reizēm ir grūti sevi mobilizēt, ja pie diriģenta pults ir kāds jaunais vai ne tik harizmātiska personība, bet, zinot, ka pēc mēneša būs Rinkevičs, mūziķi jau gatavojas pavisam citādāk. Tāpēc šie lielie diriģenti ir "uz izķeršanu" un orķestri par viņiem plēšas.


Vai dažkārt, piemēram, klausoties Šostakoviču, kur īpaši izcelti atsevišķi instrumenti, nerodas vēlme arī pašam uzspēlēt? Vai klarnete pavisam nolikta malā?
Nesen vēl sagādāju nepieciešamos piederumus, mazliet arī paspēlēju, bet, runājot par orķestri, mūziķa profesija prasa ļoti labu formu, un šajā darbā cilvēka resurss tiek ātri notērēts. Daudzi tāpēc labprāt iet paātrinātajā pensijā, pievēršas pedagoga darbam vai no pirmās partijas diskrēti pārsēžas kaut kur mazliet tālāk. Tāpēc es neloloju ilūzijas, ka varētu kā mūziķis ielauzties atpakaļ darba tirgū, bet draugu lokā kaut ko skaistu nospēlēt – tādu domu neesmu pametis.


Kāda bija sajūta, redzot izretinātās klausītāju rindas, tiesa, līdz pat augšai, līdz 2. balkona pēdējai rindai?
Tas, ka līdz augšai, mani sajūsmināja. Žēl ir to, kas netika uz koncertu. Izpārdots bija viss iespējamais, tajā skaitā kora vietas un Prezidenta loža.


Cik cilvēku "Lielais dzintars" šobrīd vispār drīkst uzņemt?
Vairāk nekā četrus simtus, un tas ir pilns teātris. Ja varam gandrīz 500 klausītāju uzaicināt uz koncertu, no vienas puses tas ir pat ir ļoti labi. Ja mēs joprojām atrastos Latviešu biedrības namā, nevarētu vairāk par simtu. Ir slikti, bet ne tik slikti, kā varēja būt. Šobrīd, pateicoties arī "Covid-19" atbalstam, kas nebija liels – zem 20 000 eiro, tomēr varam optimistiski raudzīties uz gada bilanci.


Taču es negribētu, ka atgriežas tādi nosacījumi, kādi bija pavasarī, vai ilgstoši ievelkas esošie ierobežojumi. Tas tomēr psiholoģiski ietekmē – gan līdzcilvēku trūkums, gan mākslīgā sajūta, ka satiekoties jāmet līkums apkārt.


Jubileja šogad ir arī koncertzālei, un orķestris piecus gadus tajā ir dzīvojis. Kā šī celtne jums ir kalpojusi? Vai visi traucēkļi, kas parādījās sākumā, ir novērsti?
Tas, ka man šobrīd jāpiepūlas, lai atcerētos, nozīmē, ka tā kurpe nespiež. Sākums bija sarežģīts – mēs ievācāmies, un tikai tad pamazām aprīkojām telpas. Pirmie trīs gadi bija grūti arī tāpēc, ka tajā laikā kardināli izmainījās kultūras dzīves piedāvājums, tas kļuva ārkārtīgi blīvs. Arī "Lielais dzintars" sāka vest šurp savus projektus – blūzmeni no Amerikas, dziedātāju no Āfrikas vidienes. Tā bija tāda milzu degustācija. Un mēs, kā jau tādi, kas te vienmēr būs, tikām mazliet atlikti, daudzi labāk izvēlējās aiziet uz kaut ko jaunu.


Konkurējāt savstarpēji?
Konkurence jau bija ieprogrammēta – gan organizatoriski, gan ar finanšu plūsmām.


Līdz zināmam brīdim tas abus uzspicē, bet reizēm iznāk diezgan smaga plēšanās par klausītāju.

Taču pamazām esam uztvēruši, ko grib mūsu klausītājs un cik bieži. Bija viens pavasaris, kad ik pārnedēļu bija viens grandiozs notikums, un mēs sapratām, ka cilvēks pat prātā to nevar aptvert – viena virsotne pie otras. Tagad koncentrējamies uz tādiem "atslēgas" notikumiem – sezonas atklāšana, slēgšana, "Zvaigžņu festivāls", Vecgads, uz kuriem sabrauc visa Kurzeme. Pārējie ir tādi, kuros orientējamies uz savējiem, liepājniekiem.


Par māju runājot, grēks būtu žēloties, – zāle, kamerzāle, orķestra studija, ģērbtuves. Paldies Imantam Resnim un arī Folkeram Gīnkem! Cik nav zāļu, kuras uzceļ un pēc tam kož pirkstos. Amerikā, Dalasā, piemēram, uzcēla milzu koncertzāli un pēc tam par daudziem miljoniem pārbūvēja. Protams, "Lielajam dzintaram" vajadzētu resursus, lai zāli varētu tehniski labāk aprīkot – gaismas un tamlīdzīgi, ko, uzņemot labus māksliniekus, nākas nomāt. Tas viņu vēlmju saraksts ir objektīvs.


Nupat izskanēja ziņa par jūsu pievienošanos Nacionālajai apvienībai. Nevaru nepajautāt – vai tās ir "aprēķina laulības"?  Pēdējie trīs kultūras ministri – Grende, Melbārde, Puntulis – bijuši tieši šī politiskā spēka izvirzīti.
Mana primārā doma nav bijusi veidot politisku karjeru vai iet lielos amatos – mājieni un aicinājumi no dažādām pusēm ir bijuši arī agrāk. Bet arvien vairāk es saprotu, ka


orķestrim vajag palīdzēt, un manas iespējas ir ļoti ierobežotas, ja neesmu kādā ietekmīgā politiskā grupā,

kurā varu atrast domubiedrus un kopīgiem spēkiem uzlabot orķestra stāvokli.


Pirms iepriekšējās krīzes mūsu finanses un štats tika ārkārtīgi apcirpts, un iepriekšējais sastāvs joprojām nav atjaunots. Sākām ar 98 mūziķu vietām, pēc tam bija 65, tagad ir 76. Ar tādu sastāvu mēs nevaram spēlēt visus krāšņos skaņdarbus, kas ir uzrakstīti, un arī šī skatuve prasa lielāku orķestri, turklāt parasti orķestriem ir rezerves – nedaudz vairāk mūziķu, nekā vajag, lai ir iespēja aizvietot.


Vēl viens iemesls, kāpēc mana izvēle bija Nacionālā apvienība, ir tas, ka esmu konservatīvs, atbalstu nacionālas valsts ideju.


Atgriežoties pie orķestra 140. sezonas, – kā jūs to īsumā varētu raksturot?
Jubilejas sezonu gribam atzīmēt ar pārbaudītām vērtībām, tāpēc būvējām to uz klasiskiem pamatiem. Publika dzirdēs Brāmsu, Šūbertu, Čaikovski, Rahmaņinovu.