Savulaik nespējot turēties pretī Liepājas vilinājumam, jaunā māksliniece Neonilla Medvedeva vispirms atbrauca līdzi vienam no saviem skolotājiem, Aivara Kleina rīkoto plenēru pastāvīgajam dalībniekam Valērijam Baidam, bet drīz vien jau pati kļuva par pilntiesīgu plenēru dalībnieci.

Pateicoties mākslas galerijai "Romas dārzs", nu pienācis brīdis, kad Neonillas darbus ir iespēja aplūkot ne tikai vienas dienas izstādē plenēru noslēgumā, bet plašā personālizstādē "Zilās ēnas". Pavisam izstādē skatāmi 65 darbi, gleznoti galvenokārt pēdējo trīs gadu laikā.


Neonilla Medvedeva: Man vispār patīk gleznot kuģus, tieši zvejnieku kuģus, un ļoti gribējās aizbraukt uz Liepāju. Ar Valēriju Baidu bijām pazīstami vēl pirms iestājos Mākslas akadēmijā, un pirmais plenērs, kurā piedalījos, bija Vestienas plenērs pie Gaiziņa, ko rīkoja Valērija sieva Maija Jakoviča ar Valēriju. Bija visi vecmeistari – Pīgoznis, Karagodins, Ģērmaņi, Lūcis. Un es. Man bija kādi 17 vai 18 gadi. Tā es sāku nodarboties ar plenēriem. Līdz Liepājai nonācu tā, ka Valērijs brauca uz plenēru – jau kuro reizi, un es teicu, ka arī gribu. Ļoti. Brīvu vietu vairs nebija, bet es tomēr aizbraucu kopā ar Valēriju, lai pagleznotu ar māksliniekiem, šeit tomēr viņu biju daudz, kādi 40. Un beigās piedalījos izstādē, un kādus manus darbus pat nopirka. Nākamreiz Aivars jau mani oficiāli iekļāva plenēra dalībniekos.

Kāpēc izstādei devāt nosaukumu "Zilās ēnas"?
Tas vairāk saistīts ar ziemu. Pagājušajā gadā ziema mani ļoti iedvesmoja – speciāli braucu ar māksliniekiem gleznot, arī pie Valērija, jo viņiem tur, Madonas pusē, ir arī kalni. Ir arī dažas gleznas, ko gleznoju Maskavas forštatē, kur dzīvoju. Skatos, ja ārā smuks laiks, eju pagleznot. Interesanti, ka Rīgā neviens ārā neglezno.

Kā izvēlējāties darbus izstādei?
Atvedu gandrīz visu, kas darbnīcā bija. Gribēju, lai ir svaigāki darbi, kas sagleznoti pēdējos divos, trīs gados.

Jūsu gleznas darbnīcā ilgi nestāv?
Kā kura. Veiksmīgs darbs uzreiz aiziet. Bet ir daži darbi, ko esmu nolēmusi nepārdot. Tādi arī vajadzīgi.

Izstādē galvenokārt redzamas ainavas, bet ir arī portreti.
Pēdējā laikā vairāk nodarbojos ar ainavām.  Viss ir gleznots no dabas. Daba ļoti iedvesmo. Dabā vajag iedziļināties, bet reti kam patīk to darīt. Vajag laiku, koncentrēšanos, pacietību. Man tas tieši patīk. Tas ir forši.

Bet man patīk glezno arī tēlus, figūras, dažādu tehniku – mašīnas, kuģus. Arī mašīna ir tēls. Vai māja. Koks arī ir tēls, kas rada noskaņu, centrē kompozīciju. Gandrīz visām kompozīcijām man ir centrs.

Kur jums Latvijā vislabāk paticis gleznot?
Viss ir atkarīgs no gaismas. Glezna jau ir gaisma. Gaismu vajag arī noskaņai. Vai tas ir pavasaris vai rudens, kur ēnas ir tumšākas, smagnējākas.

Izstādē var ieraudzīt arī Liepāju?
Ir kādas četras bildes no Liepājas. Pārsvarā kuģi. Ir Pāvilosta, Liepāja, Jūrkalne, Madona, Cesvaine, Kalnmuiža, Rīga, protams. Krāslavas vecticībnieku sabūvētās mājas. Valmiera. Viļaka. Rauna. Zvejniekciems. Un Venēcija, gribēju parādīt, jo tie ir pēdējie darbi, ko esmu gleznojusi.

Kuldīga arī bija, bet tā tagad ir Kuldīgā.

Pēc kāda principa iekārtojāt izstādi?
Galerijas izstāžu telpa sastāv no septiņām atsevišķām zālēm. Katrā no tām ir sava tematika – pavasaris, ziema, ir portretu zāle, krāsainās Krāslavas mājas. Arī lielajā zālē ir vairāk krāsainas gleznas, jo tur ir ķieģeļu sienas, un izceļas krāsas. Pašā galā ir Venēcija.

Vai paralēli Liepājas izstādei jums šobrīd ir vēl kāda?
Kuldīgas muzejā ir neliela izstādīte – Andras Manfeldes bērnu grāmatas "Uzzīmē baltu lietu" ilustrācijas, ko zīmēju pagājušajā gadā.

Esat rīdziniece un vienīgā māksliniece ģimenē?
Jā, esmu dzimusi Rīgā. Mana ģimene vairāk saistīta ar mūziku. Visi ir mūziķi – brālis, māsa, mamma, tētis. Mamma Pēterburgā mācījās mākslas skolā – interjera dizainu. Vienā kursā ar Viktoru Coju, kaut ko arī mēģināja spēlēt kopā. Un tā arī palika pie mūzikas. Vispār manā ģimenē ir mākslinieka talants. Skatos, kā māsīca zīmē. Nu ir viņai dotības. Perfekti var uzzīmēt, bet viņa ar mūziku nodarbojas! Un viņas tēvs var perfekti uzzīmēt, bet – arī nekā!

Jautāju māsīcai, kāpēc tā, un viņa atbildēja, ka nav iekšējas mīlestības uz mākslu. Laikam sanāk, ka man ir vēl kāds gēns, kas atbild par šo mīlestību, par radošumu, par prasmi uzzīmēt no dabas. Varbūt ir vēl kaut kas.

Kurus māksliniekus vēl bez Valērija Baidas saucat par saviem skolotājiem?
Mans pasniedzējs Juris Jurjāns. Ivars Heinrihsons kompozīcijas stundās ar mani ņēmās daudz. Protams, Edvīns Kalnenieks, vairākus gadus zīmēju pie viņa. Uno Daņiļevskis. Daudzus varu nosaukt.

Vai ir interesanti skatīties arī citu mākslinieku darbus?
Es saprotu mākslu, un, ja tu kaut ko saproti, protams, ir interesanti paskatīties. Tur arī vajag iedziļināties. Citreiz negribas, bet, ja tu iedziļinies, tad jebkurā mākslas darbā var kaut ko ieraudzīt.

Šķiet, jūs dodat priekšroku akadēmiskajai, reālistiskajai glezniecībai?
Dažreiz man abstraktais patīk vairāk nekā klasiskais, jo to arī es saprotu. Bet es jau teicu par to uzmanību, koncentrēšanos, un tas gēns mūsu ģimenē ir prasme uzzīmēt no dabas. Es nevarētu sevi izteikt, ja paņemtu spaini ar krāsu un vienkārši pludinātu pa zemi. Mākslinieks dara to, kur viņš ir patiess.

Gleznojat ar eļļas krāsām?
Eļļas krāsas ir dzīvākas. Es arī pati taisu grunti un gruntēju audeklus. Man ir sava tehnoloģija, kuru ar laiku esmu izstrādājusi. Krāsas vēl netaisu (smejas).

Kopš kura brīža uzskatāt sevi par profesionālu mākslinieci?
Pirms tam tā nebija, bet, kad iestājos akadēmijā, kaut kas mainījās, un visi profesori teica: "Jūs esat mākslinieki". Mūs mācīja, ka jau esam gatavi. Toreiz es tā arī jutos. Šobrīd teiktu, ka kādā trešā kursā sāku kaut ko saprast, sajust, sāka parādīties mans rokraksts. 2008.gads, pašportrets, kas redzams izstādē, varbūt ir tas laiks, kad jau sāka veidoties rokraksts.

Glezniecība ir pamats, bet pieminējāt grāmatas ilustrācijas. Vai ir vēl kas?
Tāds sirds darbs ir ikonu gleznošana baznīcai vai, ja kāds cilvēks pasūta. Ir tāda sajūta, ka tas visu laiku ir bijis kopā ar mani, iet līdzi. Kad tu glezno koku, tas ir forši, bet tu saproti, ka ar to ir par maz. Un, ja tu esi kristietis, un es ceru, ka esmu, tad tu arī saproti, ka tas lielākais tēls ir Dievs. Ir Dievs, ir cilvēks un ir arī koks. Tu visur meklē gaismu, meklē tēlu.

Ikonu glezniecībā droši vien improvizēt nevar, ir savi noteikumi?
Nevar teikt, ka es arī glezniecībā improvizēju (smejas) – visu taisu no dabas. Esmu diezgan paklausīgs cilvēks, varbūt arī tāpēc, ka esmu sieviete. Ja man ir dots uzdevums, es daru. Ja tas ir koks, es gleznoju koku. Ja ir iedots tēls sarkanā tērpā uz zelta fona, piemēram, tad – labi, es taisīšu to.

Protams, ikonu glezniecībā ir savi kanoni, arī ikonas glezniecības rokrakstu vajag izveidot, bet es teiktu, ka svarīgāks par kanonu ir gars. Un, ja cilvēks, kas lūdzas, var to uztvert, tad viss ir kārtībā.

Man patīk arī sienu gleznojumi. Šobrīd mēs, vesela komanda, Ogrē apgleznojam baznīcu.

Neonilla, no kurienes ir jūsu skaistais vārds?
Tas ir manas vecvecvecmammas vārds. No Ukrainas. Viņa bijusi mācītāja meita, un toreiz bijusi tradīcija nosaukt cilvēku pareizticīgo svētā vārdā, kura dienā viņš piedzimis. Viņa piedzimu 10.novembrī, Svētās Neonillas dienā. Un mani nosauca viņas vārdā.


Uzziņa
Gleznotāja Neonilla Medvedeva dzimusi 1987. gadā Rīgā. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Kopš 2006. gada piedalās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs, sarīkojusi vairāk nekā 15 personālizstādes.