22.Starptautiskais pinaisma zvaigžņu festivāls vēl tikai pusē, bet Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) valdes loceklis Uldis Lipskis gan bauda “mistēriju”, gan arī zina, ko nākamreiz darīs citādāk.

Izskanējis 22.Starptautiskā pinaisma zvaigžņu festivāla atklāšanas koncerts ar diviem Liepājas koncertu pirmatskaņojumiem un jaunā talanta Georgija Osokina, publikas mīluļa Vestarda Šimkus un trio “Art-i-Shock” (Agnese Egliņa, Guna Āboltiņa, Elīna Endzele) piedalīšanos.

Pēc koncerta otrās daļas portāls uz nelielu sarunu aicināja festivāla rīkotāja – Liepājas Simfoniskā orķestra – valdes locekli Uldi Lipski.

Festivāla budžets šogad ir lielāks nekā pērn, bet “zvaigžņu” sastāvā – gan teicams skolnieks  (Georgijs Osokins), gan 86 gadus vecais Badura-Skoda, kas nevarētu būt pašas dārgākās...
Ja ir divi pirmatskaņojumi, divi pasūtinājuma skaņdarbi, tas jau vien ir dārgi. Bez tam mums ir mazliet vairāk koncertu un uz Klaipēdu aizbraukt arī nav nekāda joka lieta.
 
Kas attiecas uz jautājuma otru daļu – pianisma festivālā ir jāizdara ļoti daudzas lietas nedaudzos konertos, un pianists nav tikai 45 gadus vecs jaudīgs meistars, tas ir arī jauns, talantīgs censonis, kuram ir jādod debijas iespēja, tramplīns, publicitāte, un tie ir arī lielmeistari, kuriem pirksti varbūt vairs neskrien tik ātri kā jauniem pianistiem, bet kuru viedums un gara dzidrums ir neaizsniedzams sportiskākā formā esošiem jaunākiem pianistiem.

Līdz ar to mēs cenšamies – tas ir zināms minimālisms – iespiest tajos četros piecos koncertos gan komponistu jubilejas, gan latviešu mūzikas pirmatskaņojumus.

Esam centušies pasniegt publikai tādu koncentrētu eliksīru.

Kas jums pašam personīga no šī “koncentrāta” šķiet tīkamāks?
Godīgi jāsaka, visu vēl neesmu dzirdējis. Bet mani ļoti sajūsmina tas, ko mēs tiko dzirdējām – Santas Ratnieces Septīto Liepājas koncertu, kurā mums ir iespēja saskarties ar noslēpumu. Viens ir nospēlēt to, ko var svilpot līdzi, kas ir harmonisks, kas ir vismaz pirms 150 gadiem sarakstīts... Mums bija arī tādas paskarbas diskusijas mēģinājumu laikā ar orķestra māksliniekiem, kuri gribētu visu uzreiz saprast, bet te ir iespēja saskarties ar to, ko mēs nespējam ietilpināt savā iepriekšējā pieredzē un klasificēt.  

Tā ir liela mistērija un liels baudījums.

Un otrs – Andra Vecumnieka “Contertino Art-i-shok”?
Andris Vecumnieks šo koncertu rakstīja divus gadus, un, tā kā pērn mums bija tāds šaubu brīdis – jā vai nē [festivālam], viņš ieslēdza lēnāku ātrumu savai rakstīšanai un beigās negribēja sasteigt. Līdz ar to, tas ir tāds pamatīgi briedis skaņdarbs. Sākotnēji rakstīts tikai klavierēm, bet pēc tam komponists saprata, ka gribētu izmantot atraktīvā trio “Art-i-shok” potenciālu un krāsas. Nu un kāpēc mums būtu jāiebilst, ja komponists tā sajuta.

Notikušas arī izmaiņas programmā?
Jā, diemžēl nācās atcelt Antona Ļahovska kamermūzikas koncertu sakarā ar to, ka angļu imigrācijas dienests viņam laikus neizsniedza pasi, kuru viņš šobrīd gaida, un nevar izbraukt no Lielbritānijas. Bija dilemma, vai nu steidzīgi aizstāt ar kādu citu vai atlikt. Bet šim koncertam bija zināma priekšvēsture – kādēļ tieši šāda programma, kādēļ tieši šie mūziķi, tāpēc ņemt aizstājēju būtu nedaudz tomēr piemānīt publiku, tādēļ atlikām koncertu uz laiku, kad Ļahovskim būs angļu pase.

Klaipēdas zāli piepildīt diemžēl neizdevās?
Tā bija arī Klaipēdas puses organizatoru neliela pārrēķināšanās – tā bija nevis darba diena, bet Lieldienu brīvdienu pēdējā diena. Laiks bija brīnišķīgs, meži pilni mašīnām, jūrmala...

...un redīsiņu kaplēšana, ko pieminējāt koncerta sākumā? Vai tas ir iemesls, kāpēc šur tur brīvas vietas zālē ir arī šovakar?
Kaut kā ātri paļāvos uz daudzu rīdzinieku teikto – ja būtu siltāks laiks, tad mēs brauktu. Nu, lūdzu, mēs uztaisījām festivālu pēc Lieldienām, priecīgā, siltā laikā, bet mēs nevaram konkurēt ne ar sauli, ne ar mazdārziņiem. Tāda diemžēl ir mūsu kultūra, un tur nav ko pārmest. Nākamos gadus atgriezīsimies pie marta – visi organizatori zina, ka vislabāk koncertus rīkot oktobrī, novembrī un pēc tam februārī, martā. Vasarā ir savas skatuves, savi operas svētki – tur mazlie ir cita specifika.

Mazliet pārrēķinājāmies. Ja šodien būtu draņķīgāks laiks, arī klausītāju būtu vairāk.

Vai viens iemesls nav mēģinājums pacelt biļešu cenu?
Tā ir vēl viena problēma. Mums ir ļoti grūti noteikt cenu, un tas nav aiz alkatības, bet, skatoties, kādas cenas liepājnieki ir gatavi “nest”, ejot uz populārākiem žanriem, mums negribējās parādīt, ka šis produkts ir desmit reižu nevērtīgāks.

Taču šī filozofija neder, un es jau runāju ar kolēģiem – mēs ļoti mainīsim cenu politiku, jo ir arī teiciens, ka īsti labas lietas nekad nemaksā daudz. Zinu daudz īstu fanu, kas vienkārši noplāta rokas, jo viņi nevar, un tādēļ man ir liels kauns. Tā kā noteikti nāksim liepājniekiem pretī, mēģināsim citādi rast finansējumu, nevis ar biļetēm.

Vai nav tā, ka mājās skan vislabāk?
Ja jaunajā koncertzālēs skanēs kaut vai tā kā šeit [latviešu biedrības nama zālē], tas jau būs ļoti labi! Klaipēdā viņi reklamē savu zāli kā tādu, kurai ir izcila akustika, bet ir reizes piecas lielāks baudījums tos pašus skaņdarbus nākamjā dienā klausīties šeit. Un publika arī mums ir izcila.