Tikko sācies jauns gads, tapis pirmais šāgada jauniestudējums, bet teātra sezona jau pusē. Kas vēl gaidāms un kāds bija 2012.gads, stāsta teātra vadītājs Herberts Laukšteins.

Naudas tikpat, cik pērn
Sezonu plānojam kā veselumu, lai gan mūsu materiālā varēšanā to it kā sadala uz pusēm, stāsta Laukšteins. Taču, par naudu runājot, pašvaldības šobrīd atvēlētais finansējums – Ls 614 236 – šim gadam esot tieši tāds pats kā pērn – ne vairāk, ne mazāk. Tomēr, daļu  budžeta veido arī teātra paša ieņēmumi, un tiem pēdējos gados bijusi tendence pieaugt. Arī šā gada janvāris, salīdzinot ar pērno, jau uzrāda pieaugumu (gandrīz par simts skatītājiem vairāk).

Laukšteins apkopojis teātra pēdējo sešu gadu saimnieciskos rādītājus, un tie visās pozīcijās uzskatāmi parādi izaugsmi. Aug gan ieņēmumi no iztirgotajām biļetēm, gan skatītāju skaits, kas šajā laikā dubultojies. Un, lai gan sešu gadu griezumā vairāk nekā divas reizes augusi arī vidējā biļešu cena (Ls 2,20 2006.gadā un Ls 5,06 – 2012.gadā), ieņēmumi tajā pašā laikā pieauguši  četras reizes (Ls 97 165 2006.gadā un Ls 413 674 2012.gadā).

Būs vēl pirmizrādes
Piektdien, 8.februārī, priekškars vērsies pirmajam šā gada jauniestudējumam “Filumena Marturano”, ko iestudējis itālietis Paolo Landi. Sezonas turpinājumā – 19.aprīlī – pirmizrāde gaidāma vēl vienam “itāliešu stāstam”, ko sarakstījis francūzis Viktors Igo,“Lukrēcija Bordžija”, tiesa, tajā notikumi risinās pavisam citā gadsimtā. Šo iestudējumu veidos Dž.Dž.Džilindžers.

Sezonu noslēgs Valdis Lūriņš ar Mārtiņa Zīverta lugas “Minhauzena precības”  iestudējumu, kas pirmizrādi piedzīvos 14.jūnijā. Zīverta luga piedzīvos diezgan lielas izmaiņas, jo šobrīd pie tās strādā gan dramaturgs jānis jurkāns, gan dzejnieks Jānis Peters, gan komponists Valdis Zilvers.

Sezonas pirmizrāžu plānu teātris būtu izpildījis, ja vien nenācies uz 6.decembri pārcelt pavasarī iecerēto Brodveja mūzikla “Pavasara atmoda” pirmizrādi. Tas, pēc Laukšteina sacītā, saistīts gan ar autortiesību problēmu, gan sarežģīto tulkošanu, ko veic Ilmārs Šlāpins.

Mūzikls būs veltījums pusaudžiem un viņu vecākiem, jo stāsts ir par attiecībām un atbildību.

Mūžīgā problēma – Mazā zāle
Teātris pastāvīgi saskaras ar lielāko no problēmām – vēl vismaz viena spēles laukuma trūkumu.

Laukšteins: “Esmu izstaigājis visas iespējamās telpas Liepājā, meklējot Mazās zāles vajadzībām piemērojamu, taču neesmu atradis. Tagad apstājos pie bijušās Rokkafeknīcas. Risinām sarunas ar īpašniekiem...”

Tas, ka ir tikai viena skatuve, ierobežo gan iespējas piesaistīt jaunos režisorus, gan iestudēt vairāk izrāžu un arī spēlēt vairāk izrāžu. Paradoksāli, ka ir grūti dabūt biļetes, bet teātrim nav iespēju palielināt izrāžu skaitu, jo skatuve vajadzīga arī mēģinājumiem, atzīst Laukšteins.

Tas ir arī viens no iemesliem samērā biežajiem viesizrāžu izbraukumiem – pērn uz pašu skatuves nospēlētas 150, bet izbraukumos – 55 izrādes. Viens no garākajiem izbraukumiem – uz Valmieru no 3. līdz 7.aprīlim – vēl priekšā.

Parasti braucieni ir divas, trīs dienas.

Taču arī šie izbraukumi nebūtu iespējami, ja ne tā sauktais profesionālās mākslas pieejamības finansējums, ko teātriem piešķir valsts, atzīst Laukšteins.

Teātra vadītājs arī slavē savu komandu, kurā visi esot profesionāļi un savas jomas speciālisti.