Diriģentam Atvaram Lakstīgalam šis rudens Liepājā ir pēdējais "galvenā" statusā, taču tas nenozīmē, ka pie diriģenta pults Liepājas koncertzālē viņu neredzēsim arī nākamajā rudenī.

Par pēdējo sezonu un aizvadītajiem septiņiem gadiem Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) galvenā diriģenta amatā, kā arī dzīvi un karjeru pēc Liepājas perioda sarunā ar Atvaru Lakstīgalu.

Kā aizsākusies orķestra 136. sezona, kas reizē ir jūsu pēdējā sezona LSO galvenā diriģenta statusā?
Veiksmīgi! Ļoti labi aizgāja atklāšanas koncerts ar Georgiju Osokinu. Atsauksmes tikai labākās. Manuprāt, bija ļoti interesanti, ka koncerts veltīts vienam komponistam. Tas parādīja Rahmaņinova daudzpusību. Viņš pats bija diezgan ievērojams sava laika krievu pianists, tajā pašā laikā tik meistarīgi prata rakstīt orķestrim – no tāda trausla dvēseles stāvokļa līdz pat vētrainam, emocionālam uzbudinājumam.

Kam gatavojāties šodien?
Rīt (saruna notika 28.septembrī) mums ir koncerts "Gariūnai" biznesa centra koncertzālē Viļņā, kur vietas ir gandrīz tikpat daudz kā "Lielajā dzintarā". Tā ir jauna, interesanta vieta – kādreizējie tirgus paviljoni, kuru īpašnieks pats ir kaislīgs klasiskās mūzikas cienītājs. Reizi gadā viņš taisa vienu lielāku un regulāri – mazākus festivālus. Koncertzālei viņš nopircis pilnīgi jaunu, baltu "Steinway" flīģeli.

Bijām tur ar orķestri arī pagājušajā gadā.

Koncertu organizē biedrība "New Music Generation", ar kuru mums jau ir pastāvīga sadarbība. Šoreiz spēlēsim sezonas atklāšanas koncertu kopā ar ukraiņu vijolnieku Valēriju Sokolovu un jauno lietuviešu pianistu Kasparu Uinski, viņš mums ir zināms no Pianisma zvaigznēm. Atskaņosim Čaikovska vijoļkoncertu, Šopēna Koncertu klavierēm ar orķestri un Bēthovena 5.simfoniju. Koncerts ir pilnībā izpārdots, biļetes vairs dabūt nevar.

Ko vēl diriģēsiet šajā gadā Liepājā?
Oktobrī tas būs Pētera Vaska jubilejas koncerts, bet novembrī gaidāmi divi koncerti – koncertzāles "Lielais dzintars" gada jubilejas koncerts un Ministru kabineta balvas pasniegšanas koncerts, savukārt 23.decembrī diriģēšu Riharda Dubras "Ziemassvētku oratoriju", ko ļoti gaidu. Šis darbs pirmatskaņots Rīgā pirms vairākiem gadiem, biju tur klāt kā klausītājs, un uz mani tas atstāja ļoti spilgtu iespaidu. Pazīstot kori "Latvija" ļoti ļoti gribēju tieši šo opusu atskaņot "Lielā dzintara" zālē. Tas varētu brīnišķīgi izskanēt, radot īstu Ziemassvētku noskaņu...

Kur palika orķestra valdes locekļa solītais priekšpēdējais no Liepājas cikla koncertiem, ko, šķiet, jau uzrakstījis Rīgas jaunās paaudzes komponists Platons Buravickis?
Jā, notis saņēmu jau vairāk nekā pirms gada, bet komponistam iznāca iekšēji pārpratumi ar solisti. Viņš tehniski nebija uzrakstījis partitūru tā, kā soliste vēlējās. Vai nu darbs tiks pārstrādāts tieši viņai vai paņemsim citu solisti. Katrā ziņā skaņdarbs ir ļoti interesants un neparasts.

Šobrīd plānojam to atskaņot "Liepājas vasaras" atklāšanā.

Bez Liepājas orķestra vadīšanas jums droši vien šajā sezonā ir paredzēti arī koncerti citur un ar citiem orķestriem?
Man joprojām ir sadarbība ar to pašu Londonas aģentūru, kura man laiku pa laikam sagādā kādu koncertu ārpus Latvijas. Šo koncertu nav ļoti daudz, bet tie ir sabalansēti, lai es spētu strādāt arī šeit un pietiekami daudz būt pie ģimenes.

Sagadījies tā, ka šajā laikā, kad esat orķestra galvenais diriģents, Latvijā uzceltas trīs jauns koncertzāles. Kā jūs tās vērtējat?
Šī pavisam noteikti ir labākā vieta, kur baudīt koncertus! Nepiekrītu diriģentam Andrim Pogam, ka labākā zāle ir Rēzeknē. Tas man bija liels pagodinājums atklāt Rēzeknes jauno zāli, tāpat kā "Lielo dzintaru", taču tā sajūta, cik labi mūziķi dzird cits citu un var brīvi justies, šeit tomēr ir izteiktāka. Iespējams arī tāpēc, ka šeit bija vairāk laika adaptēties, Rēzeknē mūsu rīcībā bija pusotra diena pirms atklāšanas koncerta. No skatītāju puses tur skan fenomenāli, varbūt kādam pat var likties, ka labāk, nekā šeit, bet tieši orķestra muzicēšanas, paškontroles ziņā Liepāja ir pārāka.

Un kā ir Cēsīs?
Kad pirmo reizi tur muzicēju, par Bēthovena 3.simfonijas atskaņojumu tiku nominēts Lielajai mūzikas balvai. Lai gan zāli ļoti kritizēja, neredzu tam pamatu. Arī mūziķi saka, ka viņiem tur ir ļoti labi. Protams, reverberācijas laiks tur nav tik izteikts kā šeit, tur nav tik augsti griesti un nav tādi akustiskie parametri, bet tur ir ļoti komfortabli, mājīgi, arī aura tur ir laba. Man patīk.

Katra no jaunajām zālēm ir citādāka, katrai ir savs plusiņš. Ar nepacietību gaidu, kas sanāks Ventspilī.

Kā vērtējat LSO mūziķu izvēli – galvenā diriģenta amatā pēc jūsu līguma beigu termiņa redzēt lietuvieti Ģintaru Rinkeviču? Kā jūtaties, balsošanā paliekot otrajā vietā?
Pilnīgi normāli. Tas nebija nekas ārkārtējs. Visticamāk, es būtu darījis tieši tāpat. Neticu, ka kaut vienam būtu kaut kas personīgi pret mani. Man jau būs astoņi gadi LSO, un pat pasaules labākajos orķestros ir kaut kāds periods – septiņi astoņi gadi – kad orķestrim ir vajadzīgs kaut kas jauns, jauna krāsa. Katram diriģentam ir savs rokraksts, skaņa, un man šķiet, lai spētu straujāk, augt orķestrim ir vajadzīgas pārmaiņas. Es personīgi uzskatu, ka orķestris ļoti auga Imanta Rešņa laikā, turpināja aug šajā periodā, un, lai varētu tikpat intensīvi augt tālāk, pārmaiņas ir vajadzīgas.

Kādu iespaidu tas atstās jūsu dzīvē?
Man ir pietiekami daudz laika, lai es tām sagatavotos. Esmu drošs, ka mani pārstāvji parūpēsies, lai man būtu ko darīt, lai būtu koncerti. Iepriekš esmu bijis spiests ļoti daudz atteikt.

Bez darba nebūsiet, bet var gadīties, ka bez orķestra gan?
Varbūt pat būtu labi kādus pāris gadus būt bez orķestra – pārdomāt, kas ir bijis labs, ko es varētu darīt labāk, un, pirms iet pie jauna orķestra, būt gatavam piedāvāt jaunu stratēģiju.

Būt viesdiriģentam ir nesalīdzināmi vieglāk, jo nav tās kopējās atbildības. Uz galvenā diriģenta pleciem ir ļoti daudzkas. Esmu atbildīgs par to, kā orķestris skan. Arī pie citiem diriģentiem. Kā sezona izskatās muzikāli. Man ir jāsajūt, jāprot atrast individuālu pieeju katram mūziķim, jāprot ar katru aprunāties, jāzina, kas kuram kaiš, kā es varu palīdzēt. Mēs jau esam tāds liels emociju kamols, un mūziķi jo īpaši. Reizēm tas ir ļoti liels spēks – kādam varbūt kāda sāpē, citam – prieks, un, ja vēl ir atbilstoša mūzika, var notikt lielas lietas.

Šī sezona kā LSO galvenajam diriģentam jums ir pēdējā. Ko darīsiet pēc gada?
Būs diezgan daudz darba arī ar Liepājas orķestri – 2017.gada rudenī plānota turneja Vācijā, būs Jāzepa Vītola pianistu konkurss, kurā diriģēšu.

Vai esat iecerējis pabeigt LSO galvenā diriģenta gaitas ar kādu īpašu koncertu?
Man ir skaidrs, ko vēlos. Ja visi apstākļi sakritīs un zvaigznes būs labvēlīgas, sezonu pabeigsim aprīļa pēdējā nedēļā ar Gustava Mālera 5.simfoniju un Bēthovena vijoļkoncertu. Vīnes, Austrijas mūzika ir tā, kurai sākotnēji respekta, bijības dēļ pret klasicismu neuzdrošinājos ķerties klāt. Tagad jūtos droši šajā žanrā un esmu par sevi pārliecināts.

Vai pēc šiem septiņiem gadiem uzskatāt sevi par liepājnieku vai tomēr ne?
Jā, jo mani ar šejieni saista tik daudzkas – skaistas atmiņas, dzīves pavērsieni, jūra. Divreiz esmu bijis Gada liepājnieks, te piedzima mana meitiņa – tieši nākamajā dienā pēc tam, kad saņēmu pirmo Gada liepājnieka titulu. Lai gan pierakstīts esmu Ogrē, sieviņa strādā Nacionālajā operā Rīgā, atvaļinājumu vienmēr pavadīju Liepājā.

Šad un tad labprāt atbraukšu uz Liepāju arī pēc tam, kad vairs nebūšu galvenais diriģents.