Valsts svētku mēnesī Liepājas latviešu biedrības nams dāvājis liepājniekiem iespēju sajust dzimtās zemes un pilsētas skaistumu un gaišo starojumu, uzaicinot nama izstāžu telpā ar saviem darbiem paviesoties gleznotāju Jāni Judinu – izstāde "Mīlot Latviju" apskatāma līdz 30.novembrim.


Portāls irliepaja.lv aicināja Jāni Judinu uz sarunu, mākslinieks deva priekšroku randiņam rīta pusē.


Jāni, esi cīrulis?
Vispār esmu pūce, bet dzīve piespieda būt arī cīrulim (smejas).


Kurā dienas laikā tev vislabāk patīk gleznot?
Laikam tāda īpaša dienas laika nav. Pirmkārt ir vajadzīgi piemēroti laikapstākļi – lai lietus nelīst uz galvas un stiprs vējš nepūš, un tādu laiku dabūt nemaz tik bieži nevar. Gleznoju dienas gaišajās stundās, reti kad agri no rīta. Man laikam nav bijis neviena saullēkta, un arī saulrietu neesmu gleznojis. Lielākoties dienas vidus. Bet man patīk, es gribētu agros rītus un vēlos vakarus, taču tie ir īsi momenti, un man kā plenēristam, kas strādā dabā, ir grūti tos nofiksēt. Tad tam ir specifiski jāgatavojas.


Kāpēc aizgāji uz Mākslas vidusskolu?
Kad mācījos toreizējā 1.vidusskolā, man bija klasesbiedrs Alvis Tomsons, un viņam ļoti labi sanāca zīmēt. Kad zīmēšanas stundās ieraudzīju viņa darbus, man pilnīgi elpa aizrāvās – sapratu, ka tas ir kaut kas un ka es tā gribu. Radās tāda apņēmība, es konsekventi trenējos zīmēt, un sākās strauja attīstība. 8.klasē mana zīmēšanas skolotāja, visiem labi zināmā Liene Eltermane, pat aizsūtīja mani uz pilsētas olimpiādi, kur dabūju pirmo vai otro vietu.


Zīmēšana mani aizrāva, bet man padevās darbmācības stundas. Mums bija labs skolotājs, Valdis Bunka, un roku darbi, darbmācība man ļoti padevās. Mana krustmāte, kura savā laikā arī bija beigusi Liepājas mākslas skolu, teica: "Jāni, tev vajadzētu iet uz mākslas skolu!" Ieklausījos viņas padomā, neredzēju arī sevi tālāk vidusskolā, un tā iesniedzu dokumentus Mākslas vidusskolā.

Kā sāki gleznot? Esi taču mācījies kokapstrādi?
Mākslas skolā, vienalga, vai tu esi kocenieks vai keramiķis, visiem bija zīmēšanas un gleznošanas stundas, un vienā gleznošanas stundā pasniedzēja Liene Bernāte man saka: "Zini, Jāni, tev sanāk!"


Man toreiz likās, ka gleznošana ir sieviešu padarīšana – nez kāpēc biju ieņēmis galvā. It kā sanāk, iekšēji jutu, ka arī patīk – jau kopš bērnības un pirms mākslas skolas patika zīmēt, bet vēl nesapratu. Tie bija tie gadi, kad tu vēl tausties, kas vispār ir dzīve, ko tu gribi darīt. Taču ar laiku radās pārliecība, ka glezniecība ir kaut kas interesants, ka tā ir vērtība un ka es varu to darīt. Tāds lūzuma punkts bija pēdējā diena vasaras zaļajā praksē – visu laiku strādājām iekštelpās, bet zaļā prakse bija ārā – gan pilsētā, gan braucām uz laukiem. Toreiz Juris Pasternaks bija izvedis mūs, mani un manu kursabiedru Daini Ozoliņu, uz Māķiem Priekules pusē. Diena tik ātri pagāja. Juris saka, autobuss nāks, jāiet. Ko? Es tikai tagad tā īsti esmu iesilis! Taisījām ar akvareļiem nelielus studiju darbiņus, smēlām no peļķes ūdentiņu akvareļkrāsām, jo dzeramais ūdens bija maz. Visa tā noskaņa toreiz pie dabas bija fantastiska, un tas bija spēcīgs grūdiens, sapratu, ka jāgādā pašam savs plenēra molberts, kuru caur manu skolotāju Lieni Bernāti pēc tam arī izdevās dabūt no nelaiķes Skaidrītes Elksnītes. Viņas studiju molberts bija mans pirmais plenēra molberts.


Neesi studējis glezniecību Mākslas akadēmijā. Vai mācījies pats no meistariem?
Ļoti daudz. Tad, kad jau sapratu, kas tas riktīgi būs mans. Ņēmu pamatīgi cauri latviešu meistarus. Man ļoti patīk, un mēs, latvieši, atšķirībā no lietuviešiem vai igauņiem, esam ļoti bagāti ar meistarīgiem gleznotājiem – Purvītis, Rozentāls.


Iedziļinājos biogrāfijās, burtiski sāku viņus "ēst", un mākslas pasaule sāka vērties vaļā.

Izšķirošu lomu nospēlēja rīdzinieks, plenērists Edgars Vinters. Ļoti ražīgs, nodzīvoja garu un skaistu mūžu. Regulāri apmeklēju grāmatnīcu mākslas nodaļas, pirku grāmatas, galvenokārt reālistu, ainavistu, kas man bija sirdij tuvi, un, kad ieraudzīju Vintera grāmatu, pašķirstīju, – kāds dzīvīgums! Tas mani ļoti iedvesmoja. Izlasīju viņa dzīvesstāstu, sapratu, cik sūrs tas bijis. Vinters bija dažādās armijās – racis tranšejas pie vāciešiem, tad krievi viņu aizveda, un, tikai pateicoties savam talantam, bija palicis dzīvs.


Pašlaik gleznoju uz molberta, kas tika dāvināts Edgaram Vinteram. Jauns, franču tipa molberts, kuru viņš nekad neizpakoja, gleznoja uz vecā molberta, ko esmu izlicis izstādē. Tas bija vienkāršāks, stabilāks.


Kā tiki pie Vintera molbertiem?
Vienreiz tikāmies Rīgā personīgi, kad viņam bija 93 gadi. Mums bija kādas 40 minūtes gara ļoti dziļa, ļoti laba saruna, bet tad viņam sāka zust koncentrēšanās. Pēc gada viņš arī aizgāja. Pēc kāda laika pēc mūsu tikšanās, kamēr Vinters vēl bija dzīvs, viņš sāka man sūtīt krāsas, kartonus, dārgus šķaidītājus.


Tad es sev teicu – visi ceļi tev veras, tev ir tas jādara.

Mani ietekmēja arī vide galdniecībā pie Aivara Kleina, kur sāku strādāt pēc skolas beigšanas. Daudz smēlos no viņa, un izrādījās, ka mums ir kopīgs redzējums, piemēram, par to, ka mākslai tomēr ir jābūt tautai saprotamai, ka mākslinieka uzdevums ir parādīt skatītājam viņa zemi, Liepāju, to, ko viņš varbūt ikdienā, pa Veidenbauma ielu nodurtu galvu ejot, nav pamanījis – cik skaista diena, skaists rudens.


Protams, nav arī jāizpatīk.


Mācītājs Jānis Bitāns sastapšanos ar tevi brīdī, kad strādāji pie šīs gleznas, aprakstījis sociālajā tīklā Facebook: "[..] izejot no baznīcas prātā ieskrēja cita doma, ka laba gaisma un krāsas bildēšanai un gleznošanai. [..] Dodoties jau prom pa Veidenbauma ielu, ne bez pārsteiguma, nevarēja nepamanīt šīs dievjaušības priecīgo piepildījumu! Sarokojāmies ar brīnišķīgo mākslinieku Jāni Judinu un saņēmu ielūgumu uz personālizstādes atklāšanu".


Bet, atgriežoties izstādē, – blakus zelta rudenim Veidenbauma ielā redzam mirdzošu ziemas ainavu ar Berči Vannu māju.
Šis bija rekords, gleznojot aukstumā, – mīnus 16 grādi. Apsala divi malējie pirksti kreisajai rokai, jo kreisajā rokā es turu lupatiņu un labajā – pindzeli, ko pa laikam lupatiņā izslauku. Taču, kad tu gleznojot aizraujies, kreisā roka nekustas, un tikai vienā brīdī jūti, ka pirksti stīvi.


Jā, gadalaiku maiņas ir tās, kas mani saista. Vistuvākā man laikam ir ainava, bet esmu arī iemīlējis pilsētu. Un man gribas iemūžināt vecās, skaistās Liepājas ieliņas, vietas, kas, iespējams, drīz zudīs.


Aivars Kleins pastāvīgi skumst par to, ka vecā apbūve iet zudībā, bet tu tomēr visu laiku atrod, ko iemūžināt.
Viņš ir pieredzējis agrākus laikus, un viņam ir, ar ko salīdzināt. Bet ir jau vēl Liepājā daudz palicis, un ir skaisti uzgleznot kaut vai to atmosfēru, mirkli. Traucē ceļazīmes, kuru ir ārkārtīgi daudz, arī mašīnu visur ir ļoti daudz. Gribētu uzgleznot Palmu ielu, bet tur pilns ar mašīnām. Bet kaut kas ir jāpiecieš, un es tomēr esmu šī laikmeta mākslinieks.


Arnolda ielu izdevies iemūžināt bez automašīnu rindām.
Man patīk vienkāršās Liepājas ieliņas, kad tur iespīd ziemas saule. Šo ieraudzīju pa ceļam, ejot uz galdniecību Klints ielā.


Tev ir arī ļoti savdabīgi rakursi, piemēram, skats no augšas.
Tā man ir ļoti īpaša glezna. Mans draugs nopirka dzīvokli Peldu ielā namā, ko sauc par "muižnieku ligzdu", un tur ir izeja uz jumtu. Tas ir novembra sākums, Alejas ielas liepām vēl pēdējās lapas zaros. Vasarā tur tapa vēl viena glezna – skats uz Peldu ielas pretējā pusē esošo Berči namu. Kad iekārtojām izstādi,


mans brālis Dzintars, kurš ir ļoti labs palīgs izstāžu iekārtošanā, smējās – tur taču azbests vien redzams,

jo lielu laukumu aizņem nama šīfera jumts. Bet kaut kas tur ir – tālumā tie ostas krāni, vienu otru māju var atpazīt, un, protams, pats galvenais bija iegleznot Berči sarkano skursteni.


Vai Veidenbauma iela ir tava jaunākā glezna?
Tā ir priekšpēdējā. Jaunākā ir tapusi pēc izstādes atklāšanas, un tas ir Zāļu ielas sākums pie Malkas ielas. Tur ir veca noliktava un priekšā skaists bērzs, apakša vēl pilna ar lapām, un augša plika. Man patika tie melnie, pelēkie toņi. Tāda īpaša aura, sajūta, kā senos laikos.


Cik daudz laika vari atvēlēt gleznošanai?
Esmu ļoti cīnījies, mocījies, sirds ir raudājusi, jo tu gribi gleznot, bet tajā pašā laikā ir jāpelna nauda kaut kur citur.


Maz sanācis, bet gribēšana ir bijusi, esmu darījis, un Dievs ar laiku mani ir atalgojis. Cenšos reizi nedēļā iziet un kādu darbu radīt. Ne vienmēr tas izdodas, bet pie tāda ritma cenšos turēties. Tas, protams, nav daudz. Vajadzētu katru dienu. Taču tā ir liela garīga slodze, ja tu tiešām katru dienu izliec sevi, atdod sevi gleznām. Gleznošana ir smags darbs. Pēdējā plenērā stāvēju Jaunliepājas pusē pie tilta, iemūžinu burinieku, kas ienācis no Klaipēdas. Pienāk vecāka kundzīte: "Jā, skaisti. Bet kur jūs strādājat?" Saprotu, ko viņa jautā, bet,


zinot, ka cilvēki gleznošanu neuztver nopietni, saku: "Te arī strādāju. Tagad. Šis ir mans darbs."

Jo māksla ir arods, un to gribas atjaunot, parādīt, ka tas tā ir. Saskatīt motīvu, sakārtot somas, krāsas, būt možam, iziet ārā un tur ir intensīvi četras, piecas stundas jāstrādā. Plus vēl piedzīvot laikapstākļus, kad tevi purina, kad nāk cilvēki klāt... Vakarā tu pārnāc mājās un vienkārši esi gar zemi. Cilvēki brīžiem ir diezgan nesaudzīgi savos vērtējumos. Bet ir arī ļoti patīkami, pēdējā laikā man ir iepaticies komunicēt ar cilvēkiem uz ielas, jo daudziem tas ir kā brīnums.


Arī iekārtot izstādi nav viegli. Pie šīs mēs, es ar diviem palīgiem, strādājām no agra rīta līdz vēlam vakaram, 12 stundas.


Ja foajē redzam Liepājas skatus, tad otrajā telpā esam ārpus pilsētas – dārzā, pļavā, labības laukā.
Te ir ziedonis, pavasaris, ceriņu laiks. Pie Kapsēdes dzirnavām koki ļoti savdabīgos toņos – pirmais plaukums lapām ir iedzeltens, atgādina rudeni. Toni cenšos uzjaukt ļoti precīzi.


Kā māksliniekam izdodas panākt, ka glezna atšķiras, ja uz to skatās pa gabalu? Tuvumā redz otas triepienus, un pati ainava it kā pazūd.
Draugi arī brīnās. Varbūt to var saukt par absolūto redzi. Kad mēs, plenēristi, gleznojam, pamatā var salikt tikai svarīgākos krāsu laukumus, gaismu pret ēnu, nav laika detaļām. Un tad tu samiedz acis un skaties kopējo ainu. Detaļas var salikt tikai pēc tam, kad esi lielos laukumus pareizi salicis. Ir jāstrādā ātri ar vidēji lielu pindzeli, un tā tas veidojas. Atkāpjoties un skatoties pa gabalu, viss ir.


Izstādē ir daudz krāšņu ziedu, dārzu.
Šogad man sanāca vairāk pabūt savā dārzā, to esmu mantojis no omes.


Viņa jau bērnībā lika mani dobēs, teica: "Jānīt, ja tu gribi zemenītes ēst, tad tev jāpakaplē arī taciņa."

Kad ome gāja siltumnīcu liet, man bija jāstāv uz robežas un jātur šļauka, lai velkot nenosistu nost lakstus. Vēl tagad atceros, rokas netīras ar dubļiem, skatos uz tām, man nepatīk, bet, ja ome liek, tad jādara. Tā es kaut kā pie tās zemītes pieradu. Vairs nav bail rokas sasmērēt.


Man patīk puķes, un manā dārzā tās ir. Puķēs ir krāsas, plašs spektrs. Šīs dālijas gan nav no mana dārza. Tas ir "Dāliju lauks Purvičos". Šovasar iepazinos ar Purviču saimnieku, tāds interesants vīrs – viņam ir tikai viena roka un pus hektāru liels dāliju lauks.


Braucām no meža, no sēnēm. Nolēmām braukt pa nezināmiem celiņiem, pēkšņi kreisajā pusē viss mirdz krāsās! Man aizraujas elpa. Prasu saviem līdzbraucējiem – ko darām? Kāpām ārā, gājām skatīties. Iepazināmies ar saimnieku, un vēlāk es aizbraucu un uzgleznoju to lauku.


Citus gadus esmu vairāk skrējis pie dabas, un manas puķes uzzied un nozied, un tad sāp sirsniņa, ka nav iemūžinātas.


Facebook ierakstos dažkārt redz tavu darbu, ko pārdod. Vai pircēji piesakās?
Pamazām. Esmu pamanījis, ka vēlā rudenī, ziemā gleznas nepērk, jo jāmaksā apkures rēķini. Bet jūnijā, jūlijā, gandrīz divus mēnešus vasarā uz galdniecību neeju, cilvēki pērk gleznas, un es varu maksimāli attīstīt savu gleznotāja talantu. Jo vairāk manus darbus pērk, jo vairāk varu atļauties gleznot.


Es jau negleznoju, lai taisītu biznesu. Pirmkārt gleznoju, jo Dievs to ir ielicis manā sirdī, man ir liels prieks par to un es dalos. Ja vēl kādu tas spēj iepriecināt, man ir laime pilnīga. Vienmēr arī esmu centies kaldināt savas profesionālās prasmes, un tāpēc ir jāstrādā, jāglezno. Tas ir arī kā dzīvesveids – tu sataisies, izbrauc uz laukiem, tu vari pabūt ar sevi, pabūt ar Dievu, izstaigā vairākus kilometrus svaigā gaisā. Man māksla vispār netop iekšā, varbūt kāda atsevišķa klusā daba. Pamatā tikai ārā. Jo tad nāk iedvesma. Neko nevaru no fotogrāfijas uzgleznot. Strādājot ārā, gleznā paliek kaut kas tieši no tā brīža, kaut kas autentisks.


Izskatās, ka tev patīk eļļas krāsas?
Ar eļļas krāsām gleznot sāku mēģināt 2011.gadā, piecus gadus pēc Mākslas skolas beigšanas. Skolā strādājām tikai ar akvareli. Principā tas ir ļoti labi, jo akvarelis tevi pietur pie disciplīnas – ja tu uzklāj pietiekami tumšu krāsu, pastāv maza iespēja ko labot. Eļļas krāsu tu vari ar paletes nazi noskrāpēt. Akvarelis ir skaista, bet grūta tehnika. Drusciņ pamēģināju pasteli, jo mans zīmēšanas skolotājs bija Guntis Cukurs, izcils pastelists, un viņš un viņa padomi spēlēja ļoti lielu lomu manā dzīvē. Bija interesanti, bet tad pieķēros eļļai. Eļļa nav lēta, šķaidītāji vēl jo mazāk – normāls, tīrs terpentīns vien jau ir zelta vērtē, bet eļļa ir ļoti gleznieciska, man patīk tā pastozitāte, ka vari paspēlēties. Un arī kā plenēristam eļļas glezniecība tomēr ir vispateicīgākā – tā ir krāsa, kas netiek šķaidīta ar ūdeni, tāpēc var gleznot salā, krāsa paliek staignāka, bet var vēl pastrādāt. Arī karstumā, atšķirībā no akrila, tā nesakalst. Akrilam arī nav tas sulīgums, kas eļļas krāsai.