Salona "Ludviķis" saimnieks Aivars Kleins dzīvi svin nepārtraukti – gleznojot, apstrādājot koku, kopjot dārzu. Svinēšana ir arī gleznu izstāde "Kleina dārzs".

Un uz šo svinēšanu mākslinieks aicina visus.

Nokāpjot pa šaurajām un stāvajām trepītēm "Ludviķa" pagrabā, kur vēl nesen tik organiski "dzīvoja" turpat, pagrabā, un salona telpās virs tā, remontējot atrastie un izstādītie padomjlaiku "pagraba artefakti", tagad elpa aizraujas no košuma, krāšņuma, dzīvesprieka un, jā, varbūt pat smaržas – tāda ir Aivara vēl vecajā gadā solītā un nu apskatāmā gleznu izstāde ar nosaukumu "Kleina dārzs".

"Pēc tām padomju šausmām palēnām mēģinām vilkt iekšā daili..."

Pagaidām vēl testējot "Ludviķa" pagrabu ar saviem darbiem, teic mākslinieks, un vispār – tālāk par trim četriem mēnešiem neko neplānojot.

"Gleznot saulrietus un puķes tagad nav stilīgi, tāpēc es par spīti," Rucavas rupjmaizi škēlējot, smiedamies saka mākslinieks, un turpina: "Es jau gribētu gleznot jaunas sievietes, bet, tā kā no fotogrāfijām es negleznoju un mūsdienās nevienam nav laika, tad jāglezno tas, ko redzu. Un dārzs ir man visapkārt – dzīvoju taču "dārza namiņā"..."

Puķei atļauja nav jāprasa, un tā arī nekur nesteidzas. Tāpēc gleznas tapušas gan, stāvot pie molberta dārza vidū – a la prima, gan arī vēlāk, darbnīcā.

"Principā es risinu gleznieciskās problēmas, jo mani gleznā interesē glezniecība. Saturs?... Var jau arī ķieģeli uzgleznot, bet jādomā arī mazliet pragmatiski, tāpēc, kā jau teicu, par spīti laikmetīgajam uzstādījumam par saulrietiem un puķēm kā slikto stilu, es vispirms gleznoju to, kas man pašam ir saistošs. Puķu izstāde man ir pirmoreiz, bet, ja atceries, bija zivis. Principā – gleznoju to, ko noķeru un izaudzēju. Apmēram tā..."

Šādi varot gūt zināmu gandarījumu par to, kas ieguldīts, piemēram, dārzu kopjot.

Bieži vien, kad gleznā tiek ieliekta pēdējā atraitnīte vai krese, pirms salna nokodusi, tas ir kā rituāls, saka Aivars.

Neapzināti vai drīzāk apzināti mākslinieks savu dārzu veido, kā citkārt tiek veidots klusās dabas uzstādījums, tikai Aivars šo kompozīciju sāk jau pavasarī un turpina līdz vēlam rudenim. Šis dārznieka "uzstādījums" redzams arī izstādes plakātā ar ābelēm, ko ieskauj košu krešu dobe vakara saules atblāzmā.

"Tas ir tikai viens moments, kad saule no rietumiem iespīd tajās kresēs."

Savu angļu dārzu Palangas ielā Aivars veido nu jau vienpadsmito gadu, kopš uzcēla tur mājiņu, bet par dzīvi tajā mākslinieks saka:

"Man ir prieks katru rītu mosties, jo es mostos dārzā."

Izstāde "Kleina dārzs" atvērta salona "Ludviķis" darba laikā, ieejas maksa 1 eiro.