Viens no mākslinieka Aivara Kleina bieži lietotiem vārdiem ir "vieds". To viņš izrunā ar īpašu smeķi, kā izgaršojot. Nu ir pienācis laiks, kad Aivars pats sasniedzis vecumu, kad jau tuvojas tai robežai, aiz kuras sākas viedums. Nonākot pie šī sliekšņa, vajag arī mazliet piebremzēt un pamest skatu pār plecu – vai viss ir sanācis tā, kā gribēts.


Pērn pārkāpis 60 gadus slieksni, Aivars Kleins ir piebremzējis, viedi paskatījies pār plecu un, sapratis, ka viss ir kārtībā ("Ir tāda padarīta darba sajūta"), aicina arī mūs paieties pa šo ceļu – no pirmsākumiem līdz šai vasarai. Eju arī es.



Nākam no bērnības
Aivara Kleina personālizstāde "Mans ceļš" ved cauri trim Liepājas muzeja izstāžu telpām, un ejam to kopā ar izstādes autoru.


Izstādē nav ne marīnu, ne Vecliepājas vēsturiskās apbūves šarms plenēru darbos. Atlasītas svarīgākās "ceļa zīmes" sadzīves žanrā, pašportreti, kuri, neapšaubāmi, rāda mākslinieku viņa ceļā, un darbi, kas saistīti ar vienu no lielākajām Aivara kaislībām – makšķerēšanu jeb, precīzāk, forelēšanu.


Aivars Kleins: "Svinu jau pusotru gadu: bija divas nelielas izstādes salonā "Ludviķis" –  "Pojenes un rozes" un "Pastaiga pa Liepāju", šī ir kulminācija. Doma bija atskatīties un godīgi parādīt citiem."


Aivars Kleins: "Tādas vietas kā šī ("Ceļš Rolavā") vecajā Eiropā ir, cik uziet, tāpēc, runājot par Latviju, gribu teikt "Attopieties!". Foto: irliepaja.lv.


Izstādes vecākais darbs "Ceļš Rolavā" datēts ar 1983.gadu, un to varētu uzskatīt par ceļa sākumu, jaunākie tapuši šajā gadā. Nav ne rožu, ne pojeņu, tikai ziedošs ceriņkrūms tajā pašā 1983.gada, varētu pat teikt – ikoniskajā – bildē ar tipisku lauku sētu, vistām, kas kaut ko knābā uz ceļa un pie šķūņa pieslietām ragavām, kas "atpūšas", gaidot ziemu.


Aivars Kleins: "Tas darbs ir taisīts no mazas zīmuļa skicītes. Patiesībā uz turieni braucu pēc lauku piena savai vecākajai meitai Agnesei. Bet ir tāds jēdziens "gleznieciska vide". Plus telpa un perspektīva, ko māca akadēmiskajā glezniecībā un kas šodien nenotiek. Toreiz nekur nebija jāsteidzas – aizbraucu ar sabiedrisko transportu... "Ceļš Rolavā" ir arī mans ceļš, tādi bija arī mani lauki."



Aivars Kleins: "Tā ir mana ome, kura 1982.gadā jau aizgāja, un Latvijas brūnā govs. Glezna tapa pēc mazas skicītes, risinot holandiskajā manierē, tāpēc ieliku brūno, zilo." Foto: irliepaja.lv.


Ikonisks darbs ir arī nelielā glezniņa ar Latvijas brūnaļu un mākslinieka vecomāti, tajā iemūžinātas autoram svarīgas vērtības, par kurām, viņaprāt, ir jāatgādina. Protams, arī šīs gleznas sižets nāk no Aivara bērnības.


Aivars Kleins: "Cilvēks, mākslinieks lielākoties nāk no bērnības. Es nāku no vienkāršiem strādniekiem, bet, kad iestājos Mākslas vidusskolā un sāku mācīties mākslas vēsturi, bija pavērsiens – ieraudzīju 17.gadsimta "mazo holandiešu" sadzīves ainiņas un sapratu: tas taču ir manos laukos! Un tas ir tas, kas iet zudībā."


Aivars Kleins: "Vēl viena bērnības ainiņa. Ziema, kailsals, uzkurini plīti, izvāri zāļu tēju – ome man iemācīja, kādas zālītes tējām jālasa, uzcep pankūkas..." Foto: irliepaja.lv.


Par Mākslas vidusskolā pavadīto laiku Aivars saka: "Tā Mākslas skola, kad mani mācīja, dzīvē deva ļoti daudz, jo bija ļoti plašs redzējums, iemācīja arī pacietību un reāli ar rokām strādāt. Un pēc tam to varēja daudz kur pielietot."


Pirmajā no trim izstāžu telpām ir viens – sievas Ingas – portrets un ne uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi pašportreti.


Aivars Kleins: "Abi ar Ingu esam radoši cilvēki, un māksliniekam ir arī svarīgi, ka mājās ir sapratne. Daudz kam esam tikuši pāri. Arī vērtības sakrīt. Inga labi gatavo ēst. Es atkal tieku galā ar sadzīviskām lietām. Esmu arī dārznieks – dzīvojam dārzā.


Pašportrets klasiskajā glezniecībā ir augstākā pilotāža. Sacenšos ar Rembrantu (smejas). Viņš nodzīvoja 63 gadus, un uzgleznoja vairākus desmitus pašportretu. Tas ir tāds atskaites moments, var redzēt attīstību."


Mūža mīlestība – foreļupītes
Šīs ir gleznas, kas skatītāju ieved teiksmainā pasaku mežā ar burbuļojošām, dzidrām upītēm, gaismām, kas rotājas caur augošiem un arī bebru nograuztiem kokiem, noslēpumainām ēnām un, protams, foreli, kura slēpjas kādā pacerē.


Par foreļupēm Aivars saka: "Mana mūža mīlestība nu jau trīsdesmit gadus. Otras reizes jau laikam nebūs, baidos, ka tādas lielas bildes vairs negleznošu – pietiek! Pastāvēs, kas mainīsies... Tomēr gribēju izlikt šos darbus apskatei cienījamā telpā – ir svarīgi apskatīties un padomāt."


Šajās gleznās atainoto mākslinieks sauc par "dabas baznīcu" un savu "mūžīgo iedvesmu".


Aivars Kleins: "Vienmēr esmu teicis, tā harmonija, kas ir dabā... Jo mazāk cilvēks tur iejauksies, jo skaistāk būs. Atšķirībā no būvēm. Ja cilvēks ir uzbūvējis māju, viņam visu laiku par to jārūpējas."


Dabu Aivars vislabāk izjūt tieši kā forelists – ar acīm, degunu, ādu. Forelista sezona ir diezgan īsa, no aprīļa līdz septembrim, un, kad visu ziemu nocieties, viņš pavasarī tiek ārā, tad ir kā apreibis no vizbulītēm, no gaisa, no dabas.


Aivars Kleins: "Forelēšana ir ļoti intīma lieta, un man vienmēr ir bijusi jāizcīna cīņa, kas gūs virsroku – gleznošana vai makšķerēšana. Parasti uzvaru gūst makšķerēšana. Bet ar forelēm ir tāda interesanta lieta, ka dienas vidū viņas neķeras, un tajā brīdī tu jau esi piekusis, tu apsēdies uz akmens, paēd maizīti, un parasti es tad uzmetu kādu zīmējumu. Kad sāku, vienkārši ar zīmuli, pēc tam man līdzi bija pasteļi un A4 formāta papīrs. Izstādes plakātā esmu iebridis upē ar krāsu kasti tāpēc, ka znots Jānis Judins mani aizveda."


Izstādē ir vecākas, mazāka formāta foreļupju gleznas un arī liela formāta darbi, kas datēti ar 2023.gadu. Mākslinieks neslēpj, ka patiesībā tās tikušas iesāktas pirms gadiem astoņiem, un šogad tikai pabeigtas.


Ar foreļupēm, un tādas Lejaskurzemē Aivars zina vismaz savas piecpadsmit, saistīta vēl viena aizraušanās – "garšīgi, smeķīgi" vietvārdi, gan māju, gan upju nosaukumi. Tie no Aivara mutes birst, kā no pilnības raga, un redzami arī gleznu nosaukumos. Blakus gleznām apskatāma arī 20.gadsimta trīsdesmitajos gados izdota Priekules puses karte, kurā redzams, kā mainījušies māju un vietu nosaukumi: Vitvīte un Vidvide, Dakterīši un Doktorāts, Zvaguļi un Žvaguļi, Mežāmuri un Mežamieri, utt.


Blakus gleznām un kartei arī trofejas – "mans draugs bebrs" jeb, pareizāk sakot, bebru galvaskausi, kas atrodami foreļu upēs.


Aivars Kleins: "Bebram galīgi nav balti zobi! Un viņam visu laiku jāgrauž, jo zobi visu laiku aug! Bebrs var sagrauzt pat kārtīgu ozolu."


Viena no visvairāk gleznotajām ir Ruņupe.


Aivars Kleins: "Ir šādi tādi bēdīgāki stāsti, bet Ruņupes leja par laimi ir dabas liegums. Dānim tur netālu ir lauki, un dažreiz pavasarī to māla zemi noskalo tā, ka ūdens upē ir kā kafija. Bet, paldies Dievam, foreles tur tomēr ir. Acīmredzot viņš ir pietiekami godprātīgs, lietojot ķīmiju."


Ruņa. Viena no foreļupēm, mākslinieka mūža mīlestība, kas iemūžināta gleznā. Foto: irliepaja.lv.


Aivars Kleins ir ne tikai gleznotājs, viņa mākslinieka talants izpaužas arī koka darbos.


Aivars Kleins: "Esmu beidzis Mākslas vidusskolas koktēlniecības nodaļu, un ļoti draudzējos ar koku. Man ir zināma radniecība ar bebru, kurš grib katru koku paņemt uz zoba, un arī man gribas paskatīties koka struktūru, krāsu."


Aivars pazīst jebkuru koku, un arī izstādē var aplūkot "zivis", traukus, kas grebti no vismaz desmit dažādu sugu kokiem, pārsvarā augļukokiem – saldā ķirša, plūmes, ābeles, arī kļavas un citiem. Ir pat trauks no Rožu laukuma riekstkoka, darināts no kāda nolūzuša zara.


"Pēc dabas esmu taupīgs, tāpēc man gribas arī kokam iedot otru dzīvi."


Smags darbs, saldi augļi
Aivars Kleins ir dzimis Liepājā. Arī visu savu pieauguša cilvēka mūžu nodzīvojis Liepājā. Tāda izvēle.


Aivars Kleins: "Es jau teicu, ka esmu taupīgs – sievas nemainu, to, ko esmu mācījies, visu laiku pielietoju. Man nepatīk mētāties, esmu par to, ka lietas jānoved līdz galam. Lai piekārtotos pie kaut kā jauna, tas atkal prasa laiku, bet man netīk tērēt laiku. Jo dzīve ir tikai viena. Tāpēc, jo tu agrāk izdarīsi pareizu izvēli, jo labāk. Skola, izglītība, dzīves skola, ir tam domātas, lai tu pēc iespējas ātrāk izdarītu izvēli. Atbilstoši savai tautībai, tradīcijām, vērtībām, ticībai, talantam. Lai tu sasniegtu kaut ko, seko mērķtiecīgs, cītīgs darbs. Smags darbs, saldi augļi – tas ir fakts."