Mākslas galerijā "Romas dārzs" līdz 28. martam skatāma mākslinieka Igora Bernāta personālizstāde "Piederība", kā uzsver galerijas vadītāja Astra Dzērve, "viena no labākajām izstādēm, kādas šeit bijušas".


Mākslinieks nav pārāk biežs viesis savā dzimtajā pilsētā – iepriekšējo reizi savus darbus plašāk Liepājā Igors Bernāts parādīja pirms septiņiem gadiem izstādē "Laika cilpa" viesnīcas "Promenāde" galerijā.


Portāls irliepaja.lv lūdza mākslinieku atbildēt uz dažiem jautājumiem.


Ko esat šeit izstādījis, ka sanākusi tik laba izstāde?
Trīs gadu periods. Darbi nav speciāli gatavoti šai izstādei. Protams, tie ir radīti telpai un videi, bet ne tieši šai telpai. Taču, manuprāt, tie šeit eksponējas ļoti veiksmīgi. Arī ovālie, deformētie audekli, kas drīzāk saucami par ciļņiem.


Vai šis trīs gadu posms ir bijis vienots?
Nē. Ir šie deformētie audekli, tad ir darbi, kuros izmantotas lakas, veidojot faktūras. Ir impulsīvais periods, kurā tapušas ainavas kā tāds krāsu zieds. Pamatā gan visos darbos ir ainava. Abstraktāka, taču nekur tālu jau es no tās neaizeju.


Ko pats jaunu esat saskatījis, no malas vērojot šo izstādi?
Ka esmu atteicies no liekvārdības! Liekvārdība ir atkritusi, pusvārds ir spēcīgāks par vārdu.


Es gribu būt maksimāli godīgs pret glezniecību, un varbūt, ja nav šī liekā uzslāņojuma, paliek tīrradnis.


Esat apmierināts ar rezultātu?
Man patīk pats process. Tas ir daudz interesantāks, nekā galarezultāts. Katram darbam ir savs stāsts, kā tas radies. Viens ir mētājies uz zemes, tad es kaut ko uzlieku, žūst, es atkal... Nav tā, ka uzreiz. Daudz ko nosaka arī telpa, kurā pēc tam darbus izstāda.


Kā rodas darbu nosaukumi? Pirms sākat gleznot vai tad, kad glezna jau gatava?
Nekādā gadījumā pirms! Izdomāt nosaukumu un tad gleznot? Tas ir muļķīgi. Pilnīgi garām! Pēc gleznas. Kad rodas kaut kāda atskārsme. Piemēram, tie ovāli – viens ir "Spogulis", cits – "Sīzifa akmens", vēl kāds – "Vecā āda". Tie ir asociatīvi nosaukumi.


Gleznot ir kā iet pa ceļu – tu pat nezini, ko satiksi. Un dažreiz var būt tā, ka diena ir veltīgi pavadīta.


Vai gleznai ir arī trešā dimensija?
Jā, kaut kas tur iekšā ir. Varbūt izskatās vienkārši, bet glezna ir daudzslāņaina. Un skatītājs jau vienmēr ieliek darbā arī savu enerģiju, iztēli.


Jūs savos darbos dodat priekšroku abstraktajam.
Ja uzglezno zaķīti vai kaķīti, tad arī ir tikai zaķītis vai kaķītis, bet uz šiem darbiem var paskatīties arī citādāk.

Viena no jūsu abstraktajām gleznām – "Barselona" – kļuva par konkursa "Gada glezna" laureāti. Toreiz teicāt, ka nekad neesat bijis Berselonā.
Joprojām neesmu. Un nebraukšu. Man vienkārši patika, kā tas skan – "Bā-ā-rselona"... Tas bija neapzināti. Pat nedomāju par tiem konfliktiem, kas tur tajā laikā bija.


Bet "Swedbank" tradicionālais konkurss 2017. gadā beidzās, un tā mans darbs kļuva par pēdējo "Gada gleznu".


Izstādes nosaukums ir "Piederība". Kam pieder Igors Bernāts?
Es visu mūžu meklēju atbildi uz jautājumiem, kam es piederu, kam gribētu piederēt, kur gribu iet.


Es meklēju, un arī ar spieķīti es vēl meklēšu. Tas ir virzītājspēks.


Es gribu radīt labu mākslu, un arī tā ir piederība. Es zinu, kur esmu radies, dzimis. Tās ir tās fiksētās piederības, ko nevar izmainīt. Var noliegt, piemelot vai vēl kaut ko...


Es meklēju. Tikko cilvēkā beidzas bērns, tas izbrīns, eksperimentētāja interese, beidzas viņa dzīve.


Ko jums nozīmē Liepāja?
Liepāja vienmēr! Liepāja man ir vajadzīga. Es te nedzīvoju, bet ik pa brīdim esmu te. Man ir kolēģis (Igors Bernāts māca zīmēšanu un gleznošanu PICK Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā – irliepaja.lv) Ingmars Usas, viņš arī ir liepājnieks, un, kad mēs parunājamies, vienmēr aiziet atpakaļ pie Liepājas. 


Tiesa, ja salīdzina, piemēram, ar Valmieru – tur šobrīd ļoti attīstās uzņēmējdarbība, baigās lietas notiek. Bet šeit... Es nesaprotu, kāpēc? To pat redz mākslā, gleznotājos – kaķīši, zaķīši, kaķīši, zaķīši... Un katrs par sevi. Agrāk bija organizācija, kad Kļaviņš vadīja. Golds bija, Ilona Slaidiņa, Visvaldis Ziediņš. Vairs nav personību.