Mākslinieks Aivars Kleins par godu Latvijas simtgadei sarūpējis izstādi – šoreiz tie ir paša rokām darinātie vienkoči jeb no viena koka taisīti priekšmeti.

Izstādē galvenokārt ir skatāmi trauki, gaļas dēlīši, karotes, sviesta naži – reizē praktiskas lietas un mākslas darbi. Taču vienkocis ir arī maizes abra, no viena koka var būt darināta laiva un pat... zārks, saka izstādes autors.

Izstāde, kurai mākslinieks devis nosaukumu "Koku lielvalsts?!", apskatāma Kleinu ģimenes salona "Ludviķis" izstāžu telpā, un to noteikti ir vērts redzēt – gan meistara veikuma dēļ, gan, lai apbrīnotu Latvijas dažādo koku patiesi unikālos rakstus.

Arī pati izstāde ir unikāla, jo katru dienu koka priekšmeti netop. Iepriekšējo reizi lielākā skaitā koka trauki bija redzami pirms septiņiem gadiem abu Kleinu kopīgajā jubilejas izstādē.

Zem "Ludviķa" pagrabstāva velvēm, kur, pateicoties koka siltajai struktūrai, tagad šķiet tik gaiši un mājīgi, uz lielā saimes galda, pie sienām, uz grīdas, pie griestiem (vienkocis var būt arī gaismeklis, šajā gadījumā darināts no vecas tūjas) un uz diviem ēvelsoliem sakārtoti lieli un mazi, dziļi un sekli, apaļi un iegareni koka trauki un visāda izmēra karotes. Skaisti! Un bez kultūras projektu konkursa atbalsta...

Par savu ekspozīciju priecājas arī pats mākslinieks:

"Darbnīca ir darbnīca, bet kad tu visu tā saliec... Jūtos kā viduslaikos, kā filmā "Vella kalpi"!"

"Mākslā vispirms ir vīzija un tad – veiksme, apstākļu sakritība. Bieži vien izšķiroša ir tieši apstākļu sakritība – īstais laiks, īstā vieta, īstā tēma, īstais pasūtītājs. Ja tas notiek, tad skan, ja ne – kaut kā izčākst," vaicāts, kāpēc tieši šāda izstāde, teic Kleins, piebilstot – "Koks ir Latvijas eksportprece numur viens, bet, ja paskatās, kāda ir cilvēku sadzīve – no kā ceļ mājas, kāda ir ikdienas vide...".

Tāpēc šī izstāde, kurā mākslinieks izmantojis vismaz desmit sugu kokus, lai parādītu, un tiem, kam interesē, arī pastāstītu, ka koks nav tikai malka.

"Man ir skumji, ka visi tie augļu koki, ceriņi tiek sazāģēti malkā. Katram no tiem ir sava vērtība, un es gribēju kaut ko bišķiņ saglābt. Kad mācījos Mākslas skolā, priecājos par katru koka klucīti, un tā bija profesionāla lieta – izbaudīt koka īpašības, raksturu."

Koks senāk ir bijis ciešā sasaistē ar latvieša dzīvesziņu, latvietis dzīvoja pie dabas un sadzīvē izmantoja visu, kas bija tuvumā.

"Līdz ar to energopatēriņš bija minimāls un lietas kalpoja. Kā tie krēsli no līkajām priedēm, ko var redzēt Liepājas muzeja ekspozīcijā, vai trauki, kas lietojot kļūst tikai cēlāki un vērtīgāki."

Ne krēslu meistari, ne audējas nav bijuši nekādi mākslinieki, "tā vienkārši bija naturālā saimniecība", saka Kleins, kurš arī pats tiecas uz šo modeli savā dzīvē.

Ir kāds priekšmets – maizes abra – kurai noteikti ir jābūt no koka, lai tā būtu silta, un arī tāpēc, lai traukā saglabātos rauga baktērija.

Traukus var grebt tikai no "zaļa" koka, jo vēlāk koks paliek ciets un sasprāgst – "bebrs arī grauž tikai zaļu koku".

"Ja kāds man saka – man ir tāds trīs gadus labi nogulējies augļkoks, tad es saku: vari droši to sakurināt!"

Ja rudenī koks ir nozāģēts, tad pa ziemu jāsastrādā.

"Tas trakums ir, ka ziema paiet drausmīgi ātri..."

Liela daļa kokmateriāla ir draugu un paziņu sadāvināti, pastāsta mākslinieks. Lielajiem traukiem pārsvarā izmantoti četri radnieciski koki – osis, ozols, goba un vīksna. Unikāls ir akācijas trauks. Ir arī liela bļoda, kas darināta no ķirša koka. Vai trauks no marmorētā bērza, kuru iegūst speciālā procesā, kas līdzinās siera taisīšanai, un ko var izdarīt tikai ar bērzu un kļavu, stāsta Kleins.

"Ir jāzina, cik ilgi bērzam ir jānoguļ baļķī, lai tas būtu ekselents, – ne par daudz, ne par maz, līdz iemestos koksni krāsojošā sēne."

Karotes grebj no mīkstāka koka – bērza, liepas, bet ir arī no plūmes, ceriņa un citiem.

"Mums Liepājā bija tik daudz liepas, un gandrīz visas aizgājušas malkā. Vajadzēja atdod skolām, lai mājturības stundā bērni to ar rokām sajustu, jo liepas ir izcils kokgriezēju koks. Visi vecie altāri ir griezti no liepas."

Izstādes autors var pastāstīt par katru ekspozīcijā redzamo priekšmetu, pat par jebkuru karoti, bet savs stāsts ir arī par abiem ēvelsoliem. Viens saņemts "mantojumā" kopā ar pagrabu, savukārt otrs, ko Aivars restaurējis, varētu būt vācu armijas pamests, jo tā virsma darināta no Latvijai neraksturīgā dižskābārža, bet kājas ir saliekamas.

Savulaik katrā lauku mājā bijis pa ēvelsolam.

"Tas bija pamats – instrumenti, darbarīki bija jāremontē, to savā bērnībā laukos pats esmu piedzīvojis".

Izstādē skatāmi ne tikai gatavie priekšmeti, bet arī viss amatnieka "ieroču arsenāls" (arī par katru no instrumentiem Aivaram Kleinam ir stāsts) un visdažādākie kokmateriālu paraugi.