Turpinot pagājušajā sezonā uzsākto diskusiju "Teātris un skatītājs" trešdien, 2.septembrī, teātrī pulcējās interesenti sarunai "Rainis un mūsdienu teātra valoda: kustību teātra piemērs".

Diskusijā klātienē piedalījās teātra zinātniece Līga Ulberte, dejas kritiķe un dramaturģe Inta Balode, aktieris Leons Leščinskis un diskusijas vadītāja dramaturģe Rasa Bugavičute. Neklātienē savu vēstījumu par kultūras trim stadijām diskusijas dalībniekiem bija atsūtījis sasirgušais teātra direktors Herberts Laukšteins. Tā saturs bija mazliet par didaktisku un no pārāk "augstiem plauktiem" ņemts šādai vienkāršai, draudzīgai sarunai. Neklātienē uz diskusijas vadītājas jautājumiem atbildes bija sniedzis arī klāt neesošais Sergejs Zemļanskis, pēc Raiņa lugas motīviem veidotās kustību izrādes bez vārdiem "Indulis un Ārija" režisors.

Lūk, diskusijas vadītājas jautājumi un režisora atbildes:

Ko jaunu jums sniedza darbs pie šī iestudējuma?
Vispirms, tas ir mans pirmais iestudējums, kas uzvests ārpus Krievijas. Otrkārt, pirmo reizi man bija dots tik īss laiks, lai radītu iestudējumu, kurā viss jāsāk no nulles, būtībā ar nezināmu aktieru trupu jārada plastiska izrāde pēc nacionāla eposa. Pirms mēģinājumu sākuma es pat nesapratu, kā aktieri apgūs to tēla darbības zīmējumu, ko viņiem piedāvāšu, jo vairāk, lai bez pierastā teksta tas būtu saprotams arī skatītājiem. Treškārt, arī pati luga un stāsts (ar to domāju vēsturisko eposu, traģēdiju, varonību) man bija pirmoreiz.

Vai bija grūtības, iestudējot "Induli un Āriju" kā kustību izrādi?
Neapšaubāmi. Nav vienkārši  izstāstīst stāstu, un jo vairāk – parādīt emocijas, varoņu pārdzīvojumus, notikumus ar kustību un aktieru plastiskās izteiksmes palīdzību.  Turklāt tā, lai arī skatītājs zālē saprastu varoņu "bezvārdu" valodu un justu līdzpārdzīvojumu. Skaidrs, tas ir teātris, spēle, bet šajā kontekstā "izspēlēt" tieši šo stāstu ŠODIEN, netērējot savus iekšējos resursus  un, sacīsim, netērējoties emocionāli, nav iespējams, citādi, tas būtu "auksts" stāsts, bet šis ir ļoti vētrains, tur ir notikums uz notikuma… Ļoti piesātināts!  Tāpēc uz aktieriem gulstas diezgan nopietna atbildība. Tāpat kā uz režisoru, komponistu un mākslinieku! Tas nebija vienkārši , turklāt – ļoti atbildīgi. Taču mēs visi centāmies  izdarīt šo darbu maksimāli godīgi! Laikam vissarežģītākais bija atrisināt visa notiekošā episkumu un tos jautājumus, kas saistīti ar galveno varoņu atšķirīgo reliģisko piederību (pagānisms un kristietība) – man tas bija pirmoreiz, bet ārkārtīgi interesanti.

Vai jums būtu interesanti izlasīt arī citas Raiņa lugas?
Jā, man būtu interesanti iepazīt citus Raiņa darbus, tā kā "Indulis un Ārija" mani ļoti "trāpīja", un teksti un jēga, kas ielikti lugā, man šķita ļoti jaudīgi un kaut kādā ziņā pat ļoti aktuāli mums šodien. Ja man būs izdevība, noteikti izpētīšu citus šī brīnīšķīgā autora darbus. Viņa vārdi, starp citu, ļoti metaforiski un tēlaini, vienkārši ir fantāziju un domu krātuve, ko iespējams realizēt aktieru plastiskās izteiksmes struktūrā. Lai gan, kad lasīju "Induli un Āriju", kādā brīdī nodomāju, ja šo tekstu šodien vajadzētu uzvest kā ierastu dramatisko izrādi, tā visdrīzāk būtu režisora pašnāvība, ņemot vērā, kādu skatuvisko risinājumu šis teksts šodien prasītu…

Cik svarīgs jūsuprāt Rainis ir šodien?
Man grūti spriest, cik Rainis kā literāts šodien ir svarīgs Latvijā, šajā gadījumā esmu ārzemnieks. Neesmu  lasījis viņa darbus autora dzimtajā valodā, tāpēc nevaru iedomāties, kā Rainis izklausās un lasās latviski. Esmu dzirdējis aktieru viedokli, ka Rainis ir ļoti sarežģīts, lai gan krievu tulkojumā man tā nelikās, tieši otrādi, viņš bija pat ļoti saprotams un uztverams.  Lai gan varbūt pavisam jauni cilvēki pilnībā nevar saprast to jēgu un motīvus, ko savos darbos ielicis Rainis. Taču tā kā viņa darbi un viņš pats tiek uzskatīti par ievērojamu Latvijas kultūras mantojumu, domāju katram sevi un savu kultūru cienošam  Latvijas pilsonim vienkārši viņa darbi ir jāzina.

Tādas ir režisora Zemļanska domas. Arī diskusijas dalībnieki – gan tie, kuriem bijusi laime iemīlēt Raini (arhitekte Gunta Šnipke, kritiķe  Līga Ulberte), gan tie, kuri Raini nemīl (Leons Leščinskis), gan tie, kuriem nav viennozīmīgas attieksmes pret dzejnieku, – nonāca pie visai vienprātīga secinājuma, ka Rainis mums ir daudz atstājis, daudz darījis tautas labā un ka viņa darbi ir tā vērti, lai tos lasītu un iestudētu. Savukārt tādi iestudējumi kā Zemļanska kustību izrāde, kas varbūt nav gluži Raiņa "Indulis un Ārija" (Leščinskis: "Zemļanskis no Raiņa lugas paņēmis tikai divas lietas: mīlestība un karš, tie ir divi akmeņi, starp kuriem viss beržas, un izberžas tas, kas tur ir..."), vai pat ir pavisam kas cits, tikai Raiņa lugas iedvesmots darbs (Leščinskis: "Rainis bija vārds, kurš iestudējuma procesā skanēja vismazāk") fascinē ar savu mūsdienīgo formu, jo īpaši piesaistot jauno skatītāju uzmanību – gan teātrim, gan Rainim.

Diskusijas dalībnieki arī vienojās, ka vislabākais veids, kā ieintersēt un iesaistīt skatītāju, ir  iestudēt labu izrādi, tajā pašā laikā ļaujot teātrim arī eksperimentēt, jo citādi nav iespējams radīt neko jaunu.

Leons Leščinskis atgādināja, ka teātris joprojām ir bez Mazās zāles, tātad bez vietas eksperimentiem un izaugsmei, lai gan turpat aiz stūra jau ilgu laiku stāv tukša ēka, kas kādreiz piederēja teātrim.