29. janvārī vārda dienu svin daudzi Liepājā zināmi Aivari. Viens no viņiem – mākslinieks Aivars Kleins – īsi pirms Aivariem un savu darbu izstādes "Nebeidzams sentiments" noslēguma uz sarunu par gleznām un gleznošanu ikvienu bija aicinājis mākslas salonā "Ludviķis".


Šajā reizē "Ludviķī" izstādītās gleznas mākslinieks gleznojis dažādos laikos, bet visām par pamatu izmantotas dažādas senu mēbeļu un durvju koka daļas.


Lēnām ejot cauri izstādei, Aivars pagūst izstāstīt gan par atsevišķiem darbiem, jo katram ir savs stāsts, gan paša ceļu mākslā:


"Esmu izgājis cauri dažādiem mākslas stiliem – no krievu ikonām līdz impresionismam. Druscītiņ ir puantilisms, bet līdz kubismam netiku."


Patiesībā ar viņu esot līdzīgi kā ar Borisu Bērziņu, kuram bijušas trīs favorīti, trīs nīderlandieši: Rembrants, Rubenss un Van Gogs.


Aivars Kleins visām savām gleznām liek gadskaitli klāt, jo "man tas ir svarīgi, tas ļauj izjust laika ritējumu".


Vienā no izstādes senākajiem darbiem, kas redzams arī plakātā, attēlotas visparastākās paša mākslinieka nomītās padomju laiku siltās čības. Par gleznas pamatu kalpo vecs bišu stropa sāns.



Cita glezna, kuras nosaukums ir "Slaucama govs" un kurā tiešām atainota Latvijas brūnaļas slaukšana, patiesībā ir stāsts par mākslinieka vecomāti, kura savā mūžā pat uz pāris dienām uz pilsētu nav varējusi aizbraukt, jo "kam tad es to govi?! ..." 


Vecvecāku lauku mājas bēniņi, pilni ar seniem darbarīkiem, mākslas vidusskolas laikos Aivaram bijis neizsmeļams iedvesmas un kluso dabu uzstādījumu krājums.


"Jo tā bija gleznieciska vide," uzsver mākslinieks. Tāpat kā kādā no izstādes gleznām atainotais saules pielijušais pagalmiņš, kas suģestējis ne tikai Aivaru Kleinu, bet iepaticies arī, piemēram, Kleinu rīkoto plenēru pastāvīgajam viesim, jūrmalniekam Andrejam Ģērmanim. Starp citu,


pagalmiņš uzgleznots uz vecas galda virsmas, kas nāk no trimdas sabiedriskā darbinieka, vēlāk Latvijas politiķa Ulda Gravas vectēva mājām Liepājas ezera viņā pusē.


Māksliniekam patīk arī laivas, tikai piekrastes ainavā to tikpat kā vairs nav palicis. Divas, kas ieraudzītas Ventspils kuģniecības muzejā, tagad mājo uz simtgadīga priedes koka skapja durvīm.


Aivaram patīk arī zivis – gan ķert, gan gleznot.


Uz simt gadus veca skapja dēlīša nokļuvusi Norvēģijā makšķerēta menca.


Kā ielikt gleznā gaismu jeb, kā teicis Rembrants, dievišķo ēnu? Kā parādīt to vīnogā? Vai "Frankentālietēs" un "Ābolos Sniegbaltītei" tas ir izdevies?


Tie ir jautājumi, kas nodarbina mākslinieku, kurš ir vecmodīgs, jo... uzticīgs klasiskajai glezniecībai.