Jaunais uzņēmējs Artis Daugins ceturtdien, 21.septembrī, sociālajā tīklā facebook.com publicējis emocionālu atklāto vēstuli amatpersonām par viņaprāt netaisnīgi piemēroto sodu.

Gada sākumā Valsts darba inspekcija uzņēmumam "Blue Shock Race" uzlika sodu vairāk nekā 4 tūkstošu eiro apmērā par personu nelegālu nodarbināšanu. Līdz šim brīdim Artis Daugins lēmumu vairākkārt apstrīdējis, tomēr tā atcelšanu nav panācis.

Konflikta būtība ir instanču un uzņēmēja atšķirīgais skatījums uz notikušo. Viņš skaidro, ka jaunieši, kas tobrīd darbojušies uzņēmuma filiālē Rīgā, bijuši praktikanti, nevis algoti darbinieki, un bijis noslēgts trīspusējs līgums starp SIA "Blue Shock Race", praktikantiem un Liepājas Universitātes Zinātnes un inovāciju parku (LiepU ZIP). Savukārt Valsts darba inspekcija norāda, ka LiepU ZIP nav reģistrēta Izglītības iestāžu reģistrā kā profesionālās izglītības iestāde un līdz ar to nav tiesīga slēgt šādus līgumus. Līdz pat brīdim, kad VDI sodīja uzņēmu, ne Valsts ieņēmumu dienests, ne Izglītības ministrija nekonstatēja, ka LiepU ZIP nedrīkstētu slēgt trīspusējus līgumus par praksēm uzņēmumos.

Artis Daugins telefonsarunā portālam neslēpj, ka viņa "sāpe" ir nevis par sodu, bet par to, ka dažādas institūcijas savā starpā nesazinās, un līdz soda piemērošanai nevienam nav šķitis, ka kaut kas nebūtu kārtībā: "Mēs tiekam sodīti par iesaistīšanos valsts atbalstītā pasākumā – jauniešu nodarbinātības programmā. Mēs neoponētu, ja problēma būtu nepareizi formulēts līgums vai kas tāds. Te vienkārši atnāca, uzlika sodu un viss. Par ko? Mums ir vesela čupa ar instanču apstiprinātiem dokumentiem, ka esam izpildījuši visu, kas prasīts. Mums ir dokumenti, kas apstiprina, ka mēs varam tā darboties. Labi, tad mēs darbojamies. Un tiekam sodīti. Ir nesaprašanās iestāžu starpā. Sākotnēji vienkārši lūdzām, lai šo visu izvērtē, lai šādi nenotiktu turpmāk. No visām pusēm teica – tā nav mūsu problēma, tieciet paši galā. To pašu pateica tiesa. Un neviens neņem vērā mūsu iesniegtos dokumentus. Ja kaut kas nav kārtībā, sakiet uzreiz, nevis lieciet sodus."

Publicējam saīsinātu Arta Daugina viedokli. Pilnu atklāto vēstuli var lasīt šeit.

"Vēstule adresēta Latvijas Valsts Prezidentam, Ministru prezidentam, Finanšu ministrei, Latvijas tiesai, Darba inspekcijai – vai likt cilvēkiem aizbraukt no Latvijas ir ilgtermiņa plāns, vai īstermiņa iniciatīva?

Uzņēmēji tiek sodīti par jauniešu ievešanu darba tirgū, un sodi ir mērāmi tūkstošos. Kā viens no uzņēmējiem, kurš piekrita piedalīties jauniešu atbalsta programmā, esmu saņēmis 4250 eiro lielu sodu par to, ka esmu pieņēmis praksē cilvēkus ar trīspusējiem līgumiem. Tas noticis tādēļ, ka ir tāda iestāde kā Valsts darba inspekcija (VDI), kura neko par šo programmu nezina. Tā uzskata, ka, ja tu noslēdz tādu līgumu ar jaunieti (no 18 – 29 gadiem), kurš vēl studē, vai nav darba pieredzes konkrētajā jomā, tad esi noziedznieks un pārkāpis darba likuma 41.pantu.

VDI ieradās manis pārstāvētajā uzņēmumā un konstatēja “nelegālu nodarbinātību", par ko loģiski būtu jāsoda, ja cilvēki būtu nodarbināti nelegāli, vēl jo vairāk bez viņu piekrišanas un ja nebūtu dokumentu. Visiem cilvēkiem bija dokumenti un visi bija piekrituši un parakstījuši līgumus. Prakses laikā uzņēmums viņiem nemaksā stipendijas, to dara konkrētās izglītības iestādes, ar ko uzņēmums ir noslēdzis līgumu. Uzņēmums iesniedz atskaites par katru praktikantu, viņa atbilstību vai neatbilstību, pieredzi, kā arī pēc novērtējuma var veikt maksājumus izglītības iestādei saskaņā ar līgumu, un izglītības iestāde veic stipendiju izmaksas saskaņā ar prakses laikā uzrādītajiem rezultātiem.

Pievienotajos dokumentos ir redzams, ka neviens no šiem cilvēkiem nav cēlis pretenzijas pret uzņēmumu, ka viņi ir piekrituši pēc brīvas gribas darboties šīs programmas ietvaros. Pēc prakses daļa no viņiem ir pieņemti pilnas slodzes darbā ar 41.pantā noteikto kārtību.

Jauniešu nodarbinātība ir lieliska iespēja uzņēmējiem ātri un vienkārši atlasīt spējīgus cilvēkus izaugsmei, un jauniešiem tā lieliska iespēja saņemt pieredzi gandrīz jebkurā uzņēmumā, kurš ir iesaistījies programmā. Kā piemēru jāmin, ka Liepājas kartingu halli SIA “BSR Liepāja" izveidoja divas jaunietes no jauniešu nodarbinātības programmas, un šobrīd nodrošina 8 darbavietas citiem. Pats galvenais – jaunieši vairs nav pabalsta pieprasītāji vai darba meklētāji, bet nodarbinātie vai darba devēji!

Mērķis cēls, bet realitāte!

Valsts iestādes savā starpā pat nesazinās. Esam nolīguši juristus, kas šo visu grib "izsist līdz kaulam", nevis 4250 eiro dēļ, kas būtu mazākā sāpe, bet gan tādēļ, ka šādi valstī tiek sodīti cilvēki un kādam, kas ir juridiski mazāk aizsargāts, liek par to samaksāt bezierunu kārtībā. Ja šādu sodu nepelnīti liktu maksāt maniem brāļiem vai paziņām, viņi uz nākamo reisu nopirktu vienvirziena biļeti no Latvijas (par 4250 eiro – ko palūdza valsts iestādes oficiāli, pat ar tiesas lēmumu).

Man personīgi ir "totāli izbesījusi" valsts debilizācija – jebkurš cilvēks, kurš iesaistās kādās aktivitātēs un ir gatavs kaut ko darīt, valsts instanču acīs ir noziedznieks, jo rīkojas ātrāk, citādāk un bieži vien daudz profesionālāk nekā viņi. Gandrīz neviena valsts iestāde neuzskata uzņēmēju par partneri! Kaut vienu reizi kāda no šīm iestādēm būtu atnākusi pie manis un pieklājīgā formā pajautājusi – klau, reku šitāda štelle, mums te neskaidrs, variet pastāstīt, kā jūs to izdomājāt un kāpēc tā?

Es šeit varētu vēl izplūst, bet būtība ir šāda: ja kāda no Latvijas Republikas atbildīgajām personām tuvāko 72 stundu laikā nesniegs paskaidrojumu un/vai atvainošanās vēstuli par šo uzņēmēju holokaustu, tad nākamos divus gadus turpināšu uzrunāt ap 30 tūkstošiem jauniešu Latvijā, kurus līdz šim aicināju te darboties, un katram piedāvāšu vienvirziena biļeti uz citām Eiropas savienības valstīm, kur par viņiem parūpēsies kā par pilsoņiem, nevis noziedzniekiem. Šāda ir soda kvīts, ko es izrakstu valsts galvām kā Latvijas pilsonis un patriots.

Saite uz dokumentiem: šeit.

Laiks sāka skaitīties...(līdz 25.09.2017/18.00 – kontaktus domāju, ka spējat atrast).

Ar cieņu, Artis Daugins."