Pretsparu promaskavisko politiķu un lielkrievu šovinistu izlēcieniem pret Latvijas valsts valodu var dot arī katrs no mums, kaut vai informējot Valsts valodas centru.

Lai arī Liepājā sveštautiešu īpatsvars ir liels, un mūsu pilsēta izceļas ar dažiem īpašiem izlēcieniem, kas vērsti pret latviešu valodu, salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām, sevišķi Rīgu, Valsts valodas likuma tiešu pārkāpumu nav nemaz tik daudz, atzīst Valsts valodas centra Dienvidkurzemes reģionālā inspektore Vija Āboliņa.

Uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas krievvalodīgajiem bijusi motivācija mācīties un lietot latviešu valodu, jo gan latvieši, gan arī cittautieši gaidīja, ka atjaunotajā Latvijā īstenos stingru latviešu nacionālās intereses aizsargājošu valodas politiku, un bez labām latviešu valodas zināšanām te nevarēs iztikt. Taču redzot, ka valsts politika šajā ziņā ir visai bezzobaina, motivācija zuda. Jo īpaši krasi tas bijis jūtams pēc 2005.gadā īstenotās pārejas uz daļēju apmācību valsts valodā krieviski runājošo skolās, kam sekoja pret latvisku izglītības sistēmu vērsti promaskavisko politiķu un lielkrievu šovinistu protesti un kūdīšanas kampaņa. Īpaši aktīvs krievvalodīgo skolnieku tracinātājs bija liepājnieks Jevgēņijs Osipovs un viņa radikālais grupējums, tāpat Saeimas deputāts Valērijs Agešins un pilsētas domniece Elita Kosaka.

Tieši promaskavisko politiķu provokatīvās izdarības iespaido daļas cittautiešu attieksmi, un veicina necieņu pret latviešu valodu, pārliecināta Vija Āboliņa. Viņa atceras gadījumu, kad kāda krievu meietene, kas līdz tam bija runājusi skaidrā latviešu valodā, valsts iestādēs pēkšņi demonstratīvi sākusi runāt tikai un vienīgi krieviski.

Vai krieviski runājošo skolās Liepājā, līdzīgi kā Jūrniecības koledžā, mācības latviešu valodā nav vien „uz papīra”, bet faktiski Valsts valodas likums tiek ignorēts? Inspektore bilst, ka tik slikti neesot, jo eksāmenus skolēni tomēr kārtojot valsts valodā, un gan pasniedzēji, gan audzēkņi ieinteresēti, ka tos nokārto maksimāli labi.

Tomēr dzirdētais Jūrniecības koledžā – ka nereti audzēkņiem, kuri beiguši krieviski runājošo pamatskolas, ir nopietnas problēmas ar latviešu valodas zināšanām – liek būt uzmanīgam. Savdabīga ir arī situācija ar krieviski runājošo skolu pasniedzēju valsts valodas zināšanu atestāciju – ievērojams skaits to kārtojuši pagājušā gadsimta 90-to gadu nogalē Rīgā, Latgales priekšpilsētā, kā arī Krāslavā. Kad inspektore jautājusi, kādēļ valsts valodas zināšanu apliecība saņemta tieši Krāslavā, kādam, izrādās, tur „dzīvojot radi”, cits „braucis ekskursijā un pie reizes izdomājis nokārtot eksāmenu” u.tml. Uz Rīgu, uz Latgales priekšpilsētu eksāmenus kārtot devušies grupām.

Āboliņa atceras gadījumu, kad, saņemot informāciju, ka vairāki liepājnieki vienlaikus vēloties kārtot eksāmenu, arī pati devusies uz Rīgu un uzstājusi, ka vēlas piedalīties eksāmenu vērtēšanā. Potenciālie eksāmena kārtotāji bijuši tik pārsteigti un šokēti, ka no eksāmena atteikušies. Tagad korupcija šajā jomā esot novērsta, un ar šāda veida gadījumiem vairs bieži nenākoties saskarties. Tiesa, krāpšanās nereti notiekot tā, ka eksāmenus kārtot ierodas cita persona.

Nav saprotams arī, kādā veidā pie Latvijas pilsonības ticis skandalozais eksdeputāts Valērijs Kravcovs, kurš, nespējot apliecināt valsts valodas prasmi, pat bijis spiests atkāpties no uzņēmuma „Tonus Elast” finanšu direktora amata.

Nereti pārbaudot valsts valodas zināšanas gados jaunām krieviski runājošo bērnudārzu pasniedzējām, izrādoties, ka tās nav pietiekamas, lai arī Liepājas universitāte pabeigta samērā nesen. Inspektore atzīst, ka Valsts valodas centra tiesības tomēr ir visai ierobežotas, lai pietiekami efektīvi varētu kontrolēt valodas likuma izpildi. Piemēram, ir situācijas, kad personai ir īsta valsts valodas zināšanu atestācijas apliecība, bet reālās zināšanas stipri atšķiras. Tad parastā atruna esot: „eksāmena laikā zināju, tagad esmu piemirsis”. Skaidrs, ka apliecība iegūta apšaubāmā ceļā, bet pierādīt to nevar.

Skolās, tajā pašā Jūrniecības koledžā, problēmu radot ne tik daudz pasniedzēju valodas nezināšana, cik attieksme un necieņa pret valsts valodu. Inspektorei ierodoties, viss notiekot likumam atbilstošā veidā, un neesot kur „piesieties”, arī ar pasniedzēju valsts valodas zināšanām viss esot kārtībā, bet ikdienā notiek pavisam kas cits. Viss galvenokārt atkarīgs no skolas vadības un skolotāju attieksmes pret latviešu valodu, pārliecināta Vija Āboliņa, un, ja vadība atbalsta vai piesedz šādus pārkāpumus, tad tā jāmaina.

Runājot par provokatīvajām ielu nosaukumu plāksnēm divās valodās, ar ko apkaunojoši izcēlusies tieši Liepāja, inspektore saka: „Tā ir politiska provokācija”. Lielkrievu šovinistiskie politiķi tās uzstādījuši ar mērķi iegūt to cittautiešu simpātijas, kuri joprojām nav samierinājušies ar neatkarīgas Latvijas pastāvēšanu. Sava daļa atbildības par nespēju efektīvi cīnīties pret Kravcova un Osipova provokācijām, jāuzņemas arī Liepājas domes deputātiem. Dokumentā ar nosaukumu „Liepājas pilsētas domes saistošie noteikumi Nr.2” ir sadaļa par „Ēku numurzīmju, ielu vai laukumu nosaukumu norāžu izvietošanas kārtību Liepājā”, un šā dokumenta punktā 3.8 teikts: „Tekstam uz ēku numurzīmēm, ielu vai laukumu nosaukumu norādēm ir jābūt valsts valodā”.

Tieši šāda neskaidra formulējuma dēļ, pretlikumīgo numurzīmju uzstādītāji var gadiem ilgi tiesāties par savu „taisnību”, un skandalozās numurzīmes neviens nebūs tiesīgs demontēt. Lai šādām provokācijām pieliktu punktu, deputātiem būtu jāizteic minētais punkts jaunā redakcijā: „Tekstam uz ēku numurzīmēm, ielu vai laukumu nosaukumu norādēm ir jābūt tikai valsts valodā”, tad nepakļaušanās gadījumā būtu tiesības noteikumiem neatbilstīgās numurzīmes demontēt.

Nobeigumā gribu aicināt liepājniekus: rūpēsimies, lai mūsu pilsētā vairāk skanētu latviešu valoda! Sekosim līdzi, lai Valsts valodas likums tiktu izpildīts jebkurā iestādē, un, ja saskarsieties ar ļaunprātīgiem likuma pārkāpumiem, informējiet par to Valsts valodas centru!