Pirms divdesmit diviem gadiem nebija grūti izšķirties par labu Tautas frontei un tās laikrakstam, pretstatā "Komunistam", kurš, manuprāt, mainījās pārāk lēni. Kopš tā laika zinu, izvēle ir vienmēr.

Ir dažādi ikdienišķi jaunumi, par kuriem mums vajadzētu pastāstīt liepājniekiem – piemēram, par kultūras komisijas sēdē spriesto, ar ko un cik daudz "Liepājas metalurgas" grasās piesārņot gaisu un ūdeni, ja vien tik tiešām reiz izdosies atjaunot ražošanu, kas tad īsti notiek "Lielā dzintara" būvbedrē, kur pats premjers piektdien līdzēja iebetonēt vēstījumu aizlaikos iespējamiem lasītājiem.

Stāstīsim arī par to. Taču svētdienas pēcpusdienā pārdomājot visus šos tematus, sapratu, ka šoreiz gribu dalīties pārdomās par ko citu. Pie vainas laikam iepriekšējā vakarā LTV 1.kanālā noskatītā Askolda Saulīša "Atmodas antoloģija" un žurnāla "Ir" intervija ar Džemmu Skulmi – arī par to pašu Atmodu, Tautas frontes dibināšanu, valstiskās neatkarības atgūšanu un to, kas ar mums noticis šajos 25 gados.

Jā, varbūt arī kāda nejauši uz ielas pavīdējusi seja, kas šajā kontekstā uzjundīja pārdomas, cik godīga, drosmīga vai tieši otrādi – melīga un gļēva ir bijusi katra rīcība tajos, šajos, jebkuros laikos.

Kad jau bija rimusi "Lielā dzintara" pamatakmens simboliskās guldīšanas pacilājošā gaisotne, nejauši satiku bijušo Kultūras pārvaldes projektu vadītāju Maiju Kalniņu. Starojošu, mirdzošām acīm – gandrīz kā Tautas frontes dibināšanas kongresa delegāti. Izrādās, iemesls tam ir atvieglojums, ko Maijai sagādājis pieņemtais bezkompromisa lēmums – vairs nekādu līgumu ar bijušo darbavietu, nekādas sēdēšanas kultūras komisijā. Neturpināšot arī iesākto darbu pie 18.Novembra svētku plānošanas. Lai ierēdņi paši tiek galā.

Cienījams lēmums. Liepājas sabiedrībai ārkārtīgi netipisks. Jo drosmīgs.

Ticu, ka arī tagad, pienākot kādai "x" stundai, kad būtu apdraudēta mūsu brīvība, lielākā daļa, tāpat kā 1988., 1989., 1991.gadā spētu pārvarēt savas bailes kopēja mērķa dēļ.

Taču drosme, neatkarība, iekšējā brīvība, kritiskais prāts un domāšana ir jākopj arī ikdienā. Un to saskatīt izdodas ar lielām pūlēm, tāpat kā līdzsvaru starp kompromisu un pašcieņu. Liepājā jo īpaši.

Visbēdīgākais, protams, ka šīs, jebkuras nācijas pastāvēšanai būtiskās īpašības, lielā mērā pazaudējuši tie, kuru misija, Džemmas Skulmes vārdiem runājot, ir "visu laiku būt radošā intensitātē, redzēt citādi. Asāk. Redzēt trūkumus".

Lai arī šie vārdi adresēti inteliģencei, māksliniekiem, manuprāt, tie precīzi raksturo arī to, kādai vajadzētu būt manai jomai – žurnālistikai, kas šodien Latvijā, un Liepājā jo īpaši, kļuvusi par valdošo politiķu pakalpiņu, nebeidzamu komplimentu un slavas dziesmu sacerētāju tiem, kas dotajā brīdī ir pie varas. Vēl vairāk, tā kļuvusi par īstu varas "prieka meitu", jo pārdodas nepārtraukti, turklāt labprātīgi, nevis kā padomju laikos – piespiedu kārtā.

Nesankcionēti, bet diemžēl arī nesodīti tā tas notiek. Latvijā un Liepājā. Gan ar tā sauktajiem "neatkarīgajiem" producentiem, gan radio, gan TV, gan, protams, mūsu veco, labo, vienīgo Liepājas drukāto izdevumu.

Taču par laimi nekas nav mūžīgs. Pat totalitārie režīmi galu galā sabrūk. Cerība atveseļoties ir arī Latvijas, tajā skaitā Liepājas žurnālistikai. Līdz ar to arī meliem, noklusējumiem un puspatiesībām barotajai Latvijas sabiedrībai.

Pirmais solis ceļā uz to ir fakts, ka "klusēšanas zvērests" beidzot tiek lauzts. Progresīvie mediji, tādi kā žurnāls "Ir", daži televīzijas raidījumi un arī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir sākusi atklātu sarunu par mediju pirkšanu, par likumu, kas to aizliedz, un uzraudzības neesamību pār likuma izpildi.

NEPLP ir arī risinājums šai problēmai, un "ir vajadzīga tikai politiska griba un izšķiršanās", kā norāda NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants. Pazīmes rāda, ka tas var notikt visai drīz.

Jā, un, ja kādam anonīmajam "komentatoram" liekas, ka arī irliepaja.lv žurnālisti ir pērkami, tad jāteic uzreiz – mūsu sponsors nav ne dome, ne tās kapitālsabiedrības vai iestādes, ne arī kāda no ministrijām vai valdības struktūrām, kas tādējādi manipulē ar nodokļu maksātājiem par viņu pašu naudu.

Atkarīgi esam tikai no savas muļķības vai gudrības, faktiem un informācijas, kas ir mūsu rīcībā.