Iepriekšējā sestdienā rakstīju par Liepājas iespiestās preses izdevumiem pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigu posmā. No raibo izdevumu klāsta tajā laikā spilgti izdalījās tāds "sabiedrisks humora un satīras izdevums" kā iknedēļas žurnāls "Liepājas Aizkulises" ar toreiz skandalozu saturu un šobrīd kā kolekcionāru lenkts retums.


Savu mūžu sākot 1926. gada 3. septembrī un gaitu beidzot 1927. gada 19. novembrī, "Aizkulises" savā īsajā pastāvēšanas laikā bija iekrājušas atriebties ne vienu vien motivētu liepājnieku, kam licies vai tikai izlicies, ka drukas slejās esot aizskarts viņu gods, cieņa un izdomātie apmelojumi graujoši graujot viņu un famīliju godu un cieņu.


Taču, vēl neapklustot sēru zvaniem, pēc kārtējiem policijas un tiesu darbiem izvadot upuri – pēdējo "Liepājas Aizkulišu" numuru, to vietā no 1927. gada 14. janvāra paralēli ik piektdienu sāka iznākt "Vecās Liepājas Aizkulises".


Redaktors Jānis Ducmanis. Lai arī viņš žurnālu "redaktorēja" no sava dzīvokļa Lilienfelda, tagad Dzintaru ielā 51, un bija kara invalīds,


liepājnieku acīs Ducmanis izcēlās ar izdomas bagātu fantāziju un nemācīta aktiera dotībām.

"Vecās Liepājas Aizkulises" paguva iznākt tikai astoņu numuru laidienos. Bieži vien pats redaktors, pārģērbies un izlicies te par paunu žīdiņu, te tēlojot trūcīgu čuži (laucinieku), noklausījās tirgus un iebraucamo sētu ļaužu valodas, un žurnāla jaunumi bija gatavi publicēšanai.


Pavisam īsu brīdi, no 1927. gada 15.  aprīļa, ar diviem numuriem dzīvību izvilka "Īstās Liepājas Aizkulises". Redaktors Kārlis Dancis, redakcijas adrese Helēnas ielā 1, tagad Pasta iela.  Apgabaltiesa viņu pie atbildības sauca par Liepājas operas režisora Tretjakova cieņas un goda publisko apmelošanu un apriņķa amatvīru kukuļošanu.


No 1926. gada 19. novembra redaktors Fricis Zaķis-Sisenis izdeva "Pēdējās Liepājas Aizkulises". Jau ar 2. numura izdošanu žurnālu turpmāk aizliedza, jo viņu iegāza publicētie "12 baušļi liepājniecēm", kuru saturu sevišķi baznīcu draudzēs atzina par pornogrāfisku.


Vispēdīgi, 1929. gada 26. Janvārī, Ernests Maltaunieks un Jānis Lauskis izdeva "Mazās Liepāja Aizkulises". Bet... ar 2. februāra numuru izdevumu slēdza Iekšlietu ministrija, jo "Mazajās Aizkulisēs" bija nodrukāts par it kā Latvijas ārlietu ministra Meierovica "spiedienu" uz Liepājas pašvaldības valdi Aizputes un Rucavas šaursliežu dzelzceļa dotēšanā no pilsētas budžeta.


Gan "Kurzemes Vārds", gan "Strādnieku Avīze" par "Aizkulisēm" pašām un viņu "meitām" nicīgi rakstīja, ka – pēdējā laikā pseido žurnālisti Jānis Ducmanis, Žanis Rupeiks, Kārlis Dancis, Edvards Buile, Neimanis, Jakobsons un tiem līdzīgie ir tādi viltus kurpnieki, kas sevi iedomājušies par žurnālistiem.


“Viņi, lūk, ieņēmuši galvās, ka ar rakstāmspalvu nopelnīšot miljonus!"

Manuprāt, visamizantākais demokrātiskās Latvijas un Liepājas brīvās preses izdevums bija 1927. gada 15. februārī iznākt sākušais ilustrētais smieklu un jaunatnes žurnāls latviešu valodā "Jautrais Fridolīns". Drukāts divas reizes mēnesī, redaktore Anna Liperte. Žurnāls "ieturēja latvisku garu un tas jaunatni ne tikai pamāca, bet arī sniedz vispasaules humorus, kas neizlaiž no acīm tautas garu". Izdevumam bija atbilstošas rubrikas: "smieklu kabata", "humora kabinets", "ķīseļa ķesele"...


"Fridolīns" katrā numurā izsludināja mīklu un āķīgu rēbusa zīmējumu konkursus ar reālām naudas balvām. Ar praktisku finansiālu atbalstu "Fridolīna" iznākšanu balstīja Liepājas velosipēdu darbnīcas un Kurzemes velo veikalu īpašnieks, inženieris Liperts.


1927.–33. gadu pasaules ekonomiskā krīze noslaucīja un mutes aizbāza jau minēto drukas darbu gaitai, un Liepājas preses vēsture nekad vairs neatkārtojās ar tik dažādu un demokrātisku izdevumu klāstu.