Gatavojoties jūlija notikumu hronikas apskatam, nekas cits nešķita tik Liepājas notikumus atstāstošs, kā kašķi, pat krīze vietējo vēlēto administrācijas varas tēvu laukā.

Citiem tas jau licis labsajūtā saberzēt plaukstas personīgai veksmei, bet vēl kādiem, tai skaitā man – tas šķiet kā nožēlojama provinces ludziņa ar caurkritušiem aktierim, kuru monologos dzirdams jestrs slāvisks slengs no kaimiņvalsts televīzijas seriāliem par godīgiem tautas labiešiem un pērkamiem, bet neaizkaramiem deputātiem.

Notikumi ap Liepājas domes vēlētajiem "tautas kalpiem" un arī ar Latvijas apsmieklam vērto Rucavas novada domi, manuprāt, nav tikai Kurzemes puses slimība. To kā ellišķīgu sēklu jau iesēja polittehnologi no "Latvijas Ceļa" ar bijušo Latvijas kuģa bocmani Godmani, sagatavojot likuma "Par pašvaldībām" sākotnējo redakciju 1994. gadā.

Protams, ka likumu taisīja, maksimāli atvieglojot privatizācijas un citas jaunvaras elites politiskās un mantiskās manipulācijas. Kopš tā laika likums, tāpat kā trīs citi to pavadoši likumi, piedzīvojuši daudzkārtējus grozījumus. Taču būtību tas nav manījis – es raksturotu likuma "Par pašvaldībām" 18. pantu (par domi) un likumu "Republikas pilsētu domes un novadu domes vēlēšanu likums" par Latvijas demokrātijai kā toksisku, bet ilgtspējīgas tautvaldības novērtējumā kā surogātproduktu.

Šeit minētā pēdējā likuma II pantā noteikts ievēlamo domes deputātu skaits, kur kritērijs ir atbilstošs reģistrēto vēlētāju skaitam. Liepājai tie likumā noteikti: ja vairāk kā 50 tūkstoši, tad skaits ir 15 deputāti.

Zinot Liepājas pašvaldību vēstures faktus, jāsecina, ka tik lielai pašvaldībai kā Liepāja, un arī citām pilsētām, pat nīstajos cara laikos (kur nu PSRS okupācijas laikā) tik mazs vēlēto pārstāvju skaits domēs vai valdēs nekad nav bijis. Latvijas brīvvalsts laikā tas bija ap četrdesmit, padomju laika beigās – ap 130 (ieskaitot PSRS militāristus).

Pēc šī ekskursa vēsturē uzskatu, ka tagadējā likuma norma par piecpadsmit deputātiem ir ciniska un ilgstoša ņirgāšanās par Latvijas demokrātiju. Man šis noteiktais skaits 15 vairāk atgādina korporatīvu aprindu autoritāšu, brigadieru, kopkatla turētāju, "sešnieku" un "kidalu" legalizētu struktūru, kas piesardzīgi "atšķaidīta" ar dzimušiem taisnprāšiem vai pataloģiskiem goda turētējiem.

Šis pašvaldību vēlēto deputātu modelis, kas sagrābstīts kaut kur Dānijas vai Nīderlandes komūnās, tur arī sekmīgi darbojas, jo vēlētāji pie balsošanas urnām aiziet ne vairāk kā ap 10%. Taču Latvijā ne septiņi, ne deviņi, kā Rucavas gadījumā, ne vienpadsmit vai piecpadsmit deputāti nu nekādi nevar objektīvi pārstāvēt lielākās vēlētāju daļas intereses, ne gūst no tiem atbalstu vai organizēt objektīvu, rīcībspējīgu vietējo pārvaldi.

Turklāt ap trešdaļa vēlēto domnieku parasti izrādās legalizētās parazitēšanas produkts, kurš vienkārši prostituējas. Latvijas pašvaldību savienības (LPS) ilggadīgie un talantīgie demagogi gan uzsver pretsvara, nevalstisko organizāciju nozīmi. Taču, ja seko masu mēdijiem, tad gan te, gan tur par vietējo mēru un ilglaicīgu priekšsēdētāju hobijiem ir kļuvis par personisku baudu ignorēt kaut kādu pelēko sīkpeļu čaukstināšanos.

Un vēl būtisks Valda Zatlera solījums, ka viņa varas laikā tūlīt tūlīt sekos likums par vēlēto Saeimas un vietējo amatpersonu atsaukšanas kārtību?!!

Gatavojot šīs pārdomas, sapratu, ka jebkuras runas, kur nu rīcība, par velēto pārstāvju skaita palielināšanu ir neatgriezeniski nokavētas.

Domāju, ka tikai atgādinājums par šo priekšlikumu garantēti noslāptu demagoģijas, taupības un pseidoracionālu argumentu purvājā.

Diemžēl jāsamierinās, ka arī nākotnē piedzīvosim šādu jūlija hepeningu. Jo... socioloģijas mācību grāmatās teikts, ka vēlētāju atmiņas pussabrukšanas periods esot trīs mēneši, bet kritiskās domāšanas prasmes, diemžēl, vājinoties tieši proporcionāli veiktajam attālumam līdz balsošanas iecirknim vēlēšanu rītā.

Pašvaldības deputātus vēlēsim 2017. gada 3.jūnijā!

Gunārs Silakaktiņš, bijušais Liepājas deputāts (1990. – 1994.)