Es reti ticu mūsu politiķu stāstiem par viņu "izdegšanu" Latvijas un tautas labā un ar manu dzīves pieredzi ir grūti mani ar kaut ko pārsteigt.

Tomēr īsi pirms šiem Jāņiem mani piemeklēja patiesa izbrīna.

Ar sievu atgriežoties Rīgā "airBaltic" reisā no Malagas, ieraudzīju smaidošus "mūsējos" – Nilu Ušakovu ar kundzi un Raivi Dzintaru, sēžam biznesa klasē. Mums kaut kā palaimējās ar vietām – manas partijas "Nacionālā apvienība" garīgajam līderim tūlīt aiz muguras.

Viss it kā ikdienišķi un saprotami. Bet tad, kad Raivis Dzintars lidojuma laikā cēlās kājās no savas vietas un ar sulainisku kūkumu tuvojās kaimiņos sēdošajiem Nilam un Ivetai, palika šķērmi ap dūšu. Manas Nacionālās apvienības līdera ķermeņa valoda skaidri pauda iztapību, pazemību un nevērtības sajūtu. Toties saulē iedegušā Nila ķermeņa valoda liecināja, ka te sēž izteikts saimnieks (vismaz otrais aiz pilota).

Varbūt daudziem šis liksies kā tāds epizodisks kadrs, kas izrauts no filmas konteksta. Bet man, klātesot, tūdaļ prātā nāca divi citi tēli – Vilis Lācis un Augusts Kirhenšteins.