Kopš 13. februāra domes sēdes, kurā domnieki lēma par Flotes ielas 3 jeb Emigrantu mājas nojaukšanu, mani apstājis un grauž šaubu tārps.

Nē, ne jau par to, vai šis kārtējais solis izdzēst no pilsētas sejas un kopējās atmiņas kaut ko būtisku un simts gadus ar mums kopā izdzīvojušu, taču NĒ. Diemžēl... esmu samierinājies ar jau pārāk regulāro, kopš 1997.gada iedibināto pilsētas pārvaldes praksi metodiski un ar nākošo un ejošo deputātu atbalstu iznīcināt mūsu mantojumu.

Šoreiz manī nemieru uzjundīja cits jautājums: vai var gadīties tā, ka, nojaucot Flotes ielu 3, un kā nabagu baņķieriem priecājoties par pārdotajiem ķieģeļiem 50 tūkstošu EUR apmērā, beigu galā tomēr izrādīsies, ka ķieģeļi bijuši no zelta? Nu protams – atkal līdz elkoņiem iegrābjoties mūsu, nodokļu maksātāju, pienestajā pilsētas naudas lādē un, pildot  tiesas lēmumu par zaudējuma kompensāciju mājas likumīgajiem īpašniekiem, var nākties tērēties.

Precedents jau ir bijis, kad vajadzēja maksāt kompensāciju bijušā īpašnieka fon Fīnera mantiniekiem par nelikumīgi nojaukto kultūras namu pie kādreizējā Ugunsdzēsēju laukuma.

1906. gadā pāri okeānam kuģos no Liepājas aizceļoja pirmās Krievijas emigrantu grupas. Tolaik izceļotājus no Liepājas bija uzsākušas transportēt vairākas kompānijas, piemēram "Karsberg, Spirro & comp." un "Knie, Falk & comp." Taču vislielākais kuģu skaits un apgrozījums bija 1897. gadā Kopenhāgenā dibinātajai kapteiņa Hansa Nila Andersena "Østasiatiske Kompagene". Tās meitas uzņēmums "Русского-Восточно-Азиатского пороходства" bija lielākā akciju sabiedrība, kas Liepājas – Ņujorkas līnijā, piemēram, 1909.gadā pārvadāja 15 396 emigrantus.

1910.gadā šī sabiedrība vērsās Liepājas pilsētas domē ar lūgumu pārdot zemes gabalu liela emigrantu karantīnas māju kompleksa celšanai. Liepājas domnieki izrādīja pretimnākšanu un piekrita dāņu izvēlētajai vietai – tā sauktajās "Ēģiptes pļavās" netālu no Nobelu petrolejas spīķeriem (tagad AS "Latvijas Nafta").

Līgums tika noslēgts 1911.gada sākumā, pārdodot Austrum-Āzijas kuģniecībai 4900 kvadrātasis (1 kvadrātass – 3,5461 m2) zemes gar Mežu (vēlāk Emigrantu) ielu. Cena, 12 krievu rubļi par kvadrātasi, daudziem šķita par lētu naudu atdota pilsētas pļava. Turklāt Liepājas domes galva Alberts Volgemūts  piekrita, ka pilsēta, ņemot 14 000 rubļu kredītu, nobruģē jauno Emigrantu ielu, kā arī izbūvē ūdensvadu un kanalizāciju! Taču kolosālus ieguvumus no emigrantu transportiem A.Volgemūts saskatīja nākotnē.

1911. gada oktobrī emigrantu nami tika iesvētīti. Tajos bija 52 guļamzāles, ar vietām 8000 cilvēku, viena košera virtuve ebrejiem, otrs – kristiešu ķēķis, dušas, dezinfekcijas kameras, mantu glabātavas un pat tirgus laukums. Celtnes kompānijai izmaksāja 165 tūkstoši krievu rubļu (lētākā emigranta kuģa biļete bija 85 rubļi).

Pēc I pasaules kara dāņi daļu kuģu un nekustamos īpašumus pārdeva, tostarp daļu mūsu pilsētā esošos mazos emigrantu namus. Taču Emigrantu iela 3/5 ar hipotēkas Nr.3638 nekustamo īpašumu sarakstā 1940.gadā joprojām uzrādīta kā dāņu reorganizētās Baltijas-Āzijas kuģu sabiedrības īpašums.

Ar padomju okupācijas varas lēmumu 1940. gada augustā šo ārzemnieku mantu nacionalizēja.

Nepārzinu tālākos apstākļus, vai arī Dānijai, tāpat kā Zviedrijai PSRS sešdesmitajos gados kompensēja radītos zaudējumus, pretī prasot vien "sīkumu" – Baltijas valstu okupācijas leģimitātes atzīšanu.

Tagad neesmu drošs par to, vai tikai visus šos gadus, Liepājas domei tēlojot "īpašnieku", gan nodegušajai, gan tagad nojaucamajai Emigrantu mājai paralēli līdzās nestāvēja īstais, no Kopenhāgenas nākušais īpašnieks. Turklāt, zinot apstākli, ka daļu no 8 miljonu angļu mārciņu vērtā kompānijas pamatkapitāla 1897.gadā veidoja ebreju banku nauda, man ir lielas šaubas par nojaucamās mājas Flotes ielā 3 ķieģeļu patieso vērtību nākotnē.