Piedāvājam Lāsmas Gaitnieces recenziju par BBC žurnālista Vinsenta Hanta latviešu valodā klajā nākušo grāmatu "Asinis mežā. Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē".

Samērā nesen Latvijas grāmatnīcu plauktos parādījās jauns vēsturiskas ievirzes izdevums, veltīts 1944. un 1945. gada notikumiem Kurzemē.  Kaut arī grāmatu par Otro pasaules karu ir daudz, šis darbs pelna īpašu ievērību.

Izdevuma autors ir godalgotais BBC žurnālists, dokumentālo filmu veidotājs Vinsents Hants*. Viņa uzmanības lokā ir 20.gadsimta lielākā militārā konflikta notikumi Kurzemē, kur neticamu drosmi demonstrēja 19.divīzijas latviešu leģionāri, pretodamies daudzreiz lielākam ienaidnieka pārspēkam, kad šajā Latvijas reģionā no kara briesmām patverties cerēja 230 000 civiliedzīvotāju un ap 150 000 bēgļu no Vidzemes un Latgales. Grāmatas autors izvēlējies īpaši grūtu uzdevumu, proti, rakstīt par sarežģītiem notikumiem un bijušo vācu placdarmu, lai gan vēl joprojām nav vienprātības, kā īsti to dēvēt – "Kurzemes cietoksnis", "Kurzemes katls", "Kurzemes maiss" vai "Kurzemes kabata"? Varbūt pareizāk to būtu saukt par "Kurzemes grupējumu" vai "Kurzemes fronti"? Konsekvence nosaukuma lietojumā nav ievērota arī V.Hanta darbā.

Darba pamatā ir Kurzemes cietoksnī karojušo cilvēku atmiņu stāsti, kuros atklāti notikumi Latvijā Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos. "Mans ceļojums cauri Kurzemei vijas hronoloģiskā gaitā, sekojot lielkaujām, un tā nolūks ir apgaismot ceļotāju, kurš grib redzēt šīs vietas savām acīm, un šāds ceļojums sola varenus augļus," – izdevuma priekšvārdā sola V.Hants. Rūpīgi izlasot grāmatu, kas aizņēma daudz vairāk laika, nekā sākotnēji šķita, droši var apliecināt, ka autors savu solījumu turējis pilnā mērā. Apbrīnas, pat cieņas vērta ir šī britu žurnālista pacietība tik daudzu braucienu organizēšanā gan uz lielākajām Kurzemes pilsētām, gan uz mazāk zināmām šī reģiona vietām un tajos sastapto cilvēku iztaujāšanā, pārsvarā gan ar tulka palīdzību. Savā darbā V.Hants uzrunātos cilvēkus gan plaši citējis, gan arī atstāstījis viņu vēstīto. Apmeklējumu laikā autors licis lietā arī savas novērošanas spējas, kas ir katra žurnālista instruments, taču viņa secinājumi latviešu lasītāju dažkārt varētu pārsteigt: "Šis ceļojums vedīs mani cauri zemei, kur savas pēdas atstājusi karalaika traģēdija, iepazīstinot ar tautu, kurai joprojām sāp ne tik senā un senā pagātne. Latvija vēl tagad apraud karā kritušos…" (21.lpp.) vai "Jo ilgāk uzturos Latvijā, jo skaidrāk redzu, ka latvieši ne vienmēr saka to, ko domā" (243.lpp.), vai arī "Rodas iespaids, ka Latvijā atcere ir vienīgi personisks process, kurā ārpasaule nav aicināta vai pat liegts tai piedalīties" (255.lpp.) u.c.

Vairākās no grāmatā attēlotajām vietām autors atklājis īstus brīnumus. Par tādiem var nosaukt bijušā zemessarga Ilgvara Bruča Kurzemes katla militāro atradumu kolekciju Zantē, vēl aizvien šķembu pilnos kokus Priekules apkārtnē un citviet, kur apšaudes kara beigu posmā bijušas īpaši intensīvas, vai Zlēku mēmos akmeņus. Savukārt sastapto cilvēku stāsti nereti pārspēj vistrakākos fantastikas romānu sižetus, piemēram: "Pēc izrēķināšanās partizānu līķi – gan sieviešu, gan vīriešu – par brīdinājumu citiem tika pamesti Kurzemes pilsētu tirgus laukumos" (25.lpp.) vai "Liepājas rajonā ir tāda vieta – Aizvīķi. 1941.gadā, dažas dienas pirms Otrā pasaules kara sākuma, tur tika nogalināti Latvijas armijas karavīri. Viņi mira ļoti vardarbīgā nāvē. Vēl cits stāsts no Padures, no turienes muklājiem. Sarkanā armija dziļi purvā ierīkoja īpašu slepkavošanas vietu. Tur iemestie līķi pazuda bez pēdām. Tādu vietu bija daudz" (184.lpp.). Arī vienai no grāmatas nodaļām dots gluži neticams nosaukums – "Bombardēja pat mirušos".

Tā kā Kurzemes lielākā un Latvijas trešā lielākā pilsēta ir Liepāja, turklāt tā Otrā pasaules kara laikā piedzīvoja ļoti smagus zaudējumus, loģiski, ka grāmatā ietverta atsevišķa nodaļa, kurā V.Hants attēlojis savu braucienu uz minēto pilsētu un sarunas ar tur sastaptajiem ļaudīm. Nenoliedzami, recenzijas autorei, liepājniecei vairākās paaudzēs, lappuses par dzimto pilsētu sākotnēji šķita visinteresantākās, taču nācās vilties.

Nodaļa "Liepāja un tās vētrainā vēsture" vērtējama pretrunīgi vairāku iemeslu dēļ; pieļaujams pat, ka tā ir visvājākā visā grāmatā. Vispirms nepatīkami pārsteidz autora intervēto personu izvēle. Vai tiešām par Kurzemes lielākās pilsētas pagātni nevarēja lūgt pastāstīt cilvēkam, kurš nebūtu Komunistiskās partijas biedrs un īsts padomju „veiksmes stāsts"? Šādu vecākās paaudzes pārstāvju, kuriem par savu pagātni nav jākaunas, Liepājā vēl pietiekami daudz. Taču autors sev vien zināmu iemeslu dēļ izvēlējies ilggadējo Liepājas laikraksta "Komunists" redaktoru Andžilu Remesu, kurš tad arī klāj vaļā kā no pārpilnības raga: par dzīvi miera laikā, bombardēšanu un Sarkanās armijas ienākšanu, par liepājnieku un pilsētas viesu iecienīto "Café Bonitz", par sportu un sportistiem utt.

Vietumis pārsteidz arī citas Liepājā intervētās personas Ilanas Ivanovas spriedumi, kas atklāti nākamajā nodaļā "Karostas cietums un Šķēdes kāpas": "Es pilnībā saprotu, kāpēc cilvēki padomju laiku sauc par okupāciju, bet tā bija miermīlīga okupācija. Nevienu nenogalināja. Viņi uzcēla rūpnīcas, slimnīcas skolas. Tomēr šeit neciena neko, kam ir kāda saistība ar krieviem un Krieviju" (207.lpp.). Nezinātājs, izlasot šīs rindas, tā arī secinās – padomju vara, īpaši tās sākumposmā, bija īsts miera un izaugsmes paraugs. Savukārt, runājot par slimnīcām, Ivanovas kundzei būs misējies, jo par Liepājas slimnīcas (mūsdienās dēvētu par "veco slimnīcu"), būvi pilsētas vadība sāka lemt jau 1833.gadā, taču pabeidza to celt 20.gadsimta pašā sākumā, tātad laikā, kad padomju vara nebija nodibināta pat Krievijā. Savukārt par Liepājas Reģionālās slimnīcas jeb t.s. "jaunās slimnīcas" nepieciešamību sāka spriest vien pagājušā gadsimta 70.gadu vidū, bet oficiāli atklāja 1986.gada februārī – laikā, kad padomju periods strauji tuvojās savam bezsaules norietam. Iespējams, autoram mērķtiecīgāk būtu bijis Ivanovas kundzei pajautāt ko citu, proti, kas notika ar Liepājas lepnumu – AS "Liepājas metalurgs"!

Iespējams, kādus no darba lasītājiem varētu pārsteigt atziņa, ka stāstam par Kurzemes cietoksni vai Kurzemes katlu, pretēji loģikai, vēl aizvien nav beigas – tas joprojām turpinās. Nav runa par kara liecinieku un dalībnieku atmiņās glabātajiem briesmu stāstiem vien, bet arī par bijušo kauju vietām. Organizācija jeb entuziastu grupa "Leģenda" vēl aizvien nodarbojas ar laukos un mežos neatrasto karavīru mirstīgo atlieku meklēšanu, savukārt Zemessardzes 54.Inženiertehniskā bataljona NMN rotas štāba atmīnētāji katru dienu saņem vismaz četrus izsaukumus…

Izdevums papildināts ar vairākām kartēm, kurās attēlotas frontes līnijas, intensīvāko kauju un partizānu grupu bāzu vietas, informatīvajām tabulām, vēsturiskiem fotouzņēmumiem, ko glabā Latvijas muzeju krājumi vai privātpersonas, kā arī ar autora paša ekspedīciju laikā tapušajām fotogrāfijām.

Recenzijas autore pauž sirsnīgu pateicību Latvijas Rakstnieku savienībai (LRS) un Jūrmalas pilsētas Domei par iespēju radoši strādāt Dubultu Rakstnieku namā, kur raksts tapis.

* Hants, V. Asinis mežā. Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē. Tulkojusi Laura Romanovska. – R.: AS Latvijas Mediji, 2018., 352 lpp.