No vērienīgas nodokļu sistēmas reformas un plānotās uzņēmējdarbības vides attīstības stimulēšanas pāri palicis tikai pusjēls likumgrozījumu projekts.

Saeima to galīgajā lasījumā pieņēma 28. jūlijā.

Likumprojektā minētas vairākas pozitīvas lietas, kas mazina nevienlīdzību starp mazāku un augstu ienākumu saņēmējiem. Vienīgais – kārtējo reizi šis projekts nav izvērtēts līdz galam un ietekme uz ekonomiku un reāliem iedzīvotāju ienākumiem būs pavisam citādāka nekā to deklarē valdošā koalīcija.

Minimālās algas pieaugums no 380 līdz 430 eiro noteikti neietekmēs Rīgu un Republikas pilsētas, kur algas ir jau krietni augstākas un atrast darbinieku par 380 eiro mēnesī nav iespējams, bet uzņēmēji laukos jau tā izvēlas dažādas legālas un nelegālas optimizācijas sistēmas un metodes, lai nemaksātu jau tā nesamērīgus nodokļus no darba algām, tad tagad, lai paturētu darbinieku, ir jārēķinās ar papildus izdevumiem aptuveni 111 eiro uz katru legāli nodarbināto darbinieku uzņēmumā. Tas nepārprotami tiks pārlikts uz pakalpojumu un preču cenām – 12% no darba algu izmaksām būs ievērojama inflācijas sadaļa, ko, protams, paslēps oficiālās statistikas, norakstīs uz sezonalitāti vai pasaules tendencēm. Cenas taču aug vienmēr, pat tad, kad pasaules tirgū naftas cenas krīt.

Tāda pati situācija veidojas arī ar progresīvo IIN likmi – 20%. Tas ir labi – 3% papildus kabatā katram, kas ir algots par summu, kas mazāka nekā 1 660 eiro bruto ieņēmumu mēnesi. Rēķinot no vidējas algas valstī 845 eiro, mēnesī tas sastādīs 25,35 eiro, taču tiem, kam mēnesī ieņēmumi pārsniedz 4 629 eiro, jārēķinās ar ienākumu kritumu – proti, rezultātā visaugstāk apmaksātie speciālisti, kuri ir nepieciešami uzņēmumu darbības nodrošināšanai, atgriežamies pie sava darba laika cenu paaugstināšanas, lai kompensētu šīs darba dēvēja izmaksas – maksās patērētājs.

Visi, kas īrē dzīvokļus oficiāli, lūdzu pievērst uzmanību, ka jūsu īres cenas pieaugs par 10%, turklāt izīrētājam tagad jāmaksa nevis 10% IIN, bet veseli 20%. Rodas loģisks jautājums – kurš to maksās. Varam tikai minēt, kurš par to maksās.

Diferencēts IIN neapliekamais minimums attieksies uz tiem, kas saņems minimālo algu. Saekonomēsim 20 eiro tiem, kam ir minimālas algas, bet jau pie vidējiem ienākumiem saņemsim nulles neapliekamo ienākumu un zaudējumus attiecība uz esošo situāciju. Skatāmies uz autoratlīdzībām un pašnodarbinātām personām, kas tagad obligāti veiks maksājumus +5% apmērā no saņemtiem ienākumiem sociālam nodoklim, galvā paturam visus mūsu frizierus, kosmetologus, juristus, grāmatvežus un visus ārpakalpojumu sniedzējus. Kā fiziskām, tā juridiskām personām pieņemtā likuma sekas ir +5% cenrāžos, kas atkal gulsies uz mūsu mazo, vidējo un augsto ienākumu saņēmēju maciņiem – kam mēs it kā pielikām 20–75 eiro mēnesī.

Mikrouzņēmumus saglabājām, apgrozījums 40 000 eiro pilnīgi pietiekams lielākajai daļai mikrouzņēmumu un viņu darbības veidiem. Tie, kas saņem zem 7000 eiro, tika aplikti ar 12% nodokli, bet tagad maksās – 15%, un atgriežamies pie visiem nelieliem pakalpojumu sniedzējiem, kas šo pieaugumu ieliks sniegto pakalpojumu vai preču cenā.

Sociālais nodoklis +1%, mīnuss pus procents darbiniekiem pie algas – atgadinu, ka nekādi atvieglojumi uz sociālo nodokli neattiecas, un pus procents pie uzņēmēju izdevumiem darbaspēkam – rezultātā: mazāk naudas kabatā un augstākas cenas visur.

Īpaši traģiska situācija ir ar akcīzes nodokļa pieaugumu degvielai – aptuveni 4–5 eiro centi dīzeļdegvielai. Katrs Latvijas iedzīvotājs to visu nekavējoties izjutīs veikalu cenās, jo transportēšanu prasa viss. Tikko sākām priecāties par cenu degvielai zem viena eiro, turpretī mūsu valdība sola, ka tas nebūs uz ilgu laiku. Akcīzes nodoklis cigaretēm, alkoholam un azartspēļu nodoklis – lai ir, katrs maksā par savam atkarībām. Un te valsts vēlas noraut nedaudz no tā visa, jo akcīzes nodoklis ir ierēķināts cenā un valsts saņems palielinātus ienākumus no PVN nodokļa.

Pie visa šī ir arī pozitīvi vērtējamas izmaiņas:

Uzņēmumu IN reinvestētai peļņai rezultāts ir neparprotami pozitīvs un veicinās uzņēmējdarbību, tikai jārēķina, ka šīs uzņēmējdarbības cenas gala patērētājiem būs stipri lielākas. Mēs graujam mūsu eksporta spējas un investoru piesaistīšanu no ārzemēm, ar kartējo reizi paceltiem nodokļiem darba dēvējiem par darba spēku, aizmirstiem solījumiem ievest vienkaršas un birokratiski nepārslogotas nodokļu maksāšanas sistēmas, ģimenes uzņēmumus un palīdzību jaundibinātām sabiedrībām pirmajos gados.

Būtiska pozitīva lieta ir PVN karuseļu ierobežošana ar 150 eiro darījumu slieksni atšifrējumam un reversa PVN ieviešana darījumiem starp uzņēmumiem vairākām precem un pakalpojumiem. Ko mūsu valstsvīri māk sabotjāt ar PVN sliekšņa reģistrēšanās samazināšanu no 50 000 eiro uz 40 000 eiro, kas būs iemesls vairāku lauku uzņēmumu bankrotam vai noiešanai ēnu ekonomikā.

Kopsavilkums no reformas: neliels ienākumu pieaugums zemi apmaksātiem speciālistiem, būtiskais cenu kāpums visās nozares, darba izmaksu optimizācijas meklēšana uzņēmējiem, kas nozīmēs procesu automatizāciju un atbrīvotus cilvēkus, pašnodarbināto personu ienākuma samazināšanās un kartējo reizi grauti valdības solījumi par nodokļu necelšanu un sistēmas sakārtošanu uzņēmejdarbības attistības nolūkā.

Rēali, no visas reformas vajadzīgi un lietderīgi lēmumi – PVN krāpšanas aprobežošana ar darījumu atšifrēšanu un reinvestētā peļņa uzņēmējdarbības attīstībai. Kārtējo reizi apzagto tautu tur pilnīgi nevajadzēja jaukt, un tagad nav vērts to slēpt aiz skaistiem infografikiem un gaišiem solījumiem par pensiju nākotnē. Valstsvīriem jāsaprot, ka par pamatu labklajībai Latvijā, iedzīvotāju ienākumu pieaugumam un sakārtotai uzņēmejdarbības videi nav nepieciešamas reformas, kas grauj visu sistēmu ik pēc 2–3 gadiem, bet jāievieš nelielus nepieciešamus kosmetiskus uzlabojumus un jāatļauj biznesam pašam sakārtot vidi – visi redz un zina, kā dzīvo Austrālijas valsts, kura pieņēma politiku laissez-faire (minimāla iejaukšanās uzņēmējdarbības vidē un stabila nodokļu sistēma) pirms simts gadiem, un viss ir – ir pensijas, ir labi apmaksātas darba vietas, izaugsme un labklājība, ko jāpanāk arī mums.