No "Liepājas metalurga" leģendārajiem skursteņiem jau kādu laiku vairs neveļas ne dzelteni, ne oranži, ne citu krāsu dūmu mutuļi, mazinājusies plaušu un dažu citu ar vides piesārņojumu saistītu saslimšanu izplatība.

Tomēr 2017. gadā Liepāja joprojām ieņēma vienu no augstākajām – 7. vietu – onkoloģisko saslimšanu īpatsvara ziņā Latvijas 119 pašvaldību vidū.

Turklāt Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati vēsta, ka bronhu un plaušu vēzis Liepājā bijis otrajā vietā aiz prostatas ļaundabīgajiem audzējiem.

Ilgstoši, pamatīgi un ar tālejošām sekām liepājnieku veselību bendēja "Liepājas metalurgs". Tāpēc liepājnieki vienmēr ir bijuši skeptiski pret paša "Metalurga", pašvaldības un Reģionālās vides pārvaldes optimistiskajiem apgalvojumiem, ka rūpnīcas dūmvadu izvirdumi, kausējot apšaubāmas izcelsmes lūžņus, ir "normas robežās".

Kā jau uzņēmējus, rūpnīcas īpašniekus – gan Lipmani, gan vēlāk Zaharjinu – interesēja tikai peļņa, ne jau liepājnieku veselība. Taču rūpnīcas

laboratoriju ilgus gadus vadīja pārliecināts nacionālists un patriots, Vides aizsardzības kluba aktīvists, Latvijas Pilsoņu kongresa delegāts, LNNK un vēlāk Nacionālā Spēka Savienības biedrs, deputāta kandidāts un kādu laiku arī pašvaldības deputāts Modris Ozoliņš.

Un viņa vadītā "Metalurga" laboratorija taču bija tā, kas pārbaudīja kaitīgo izmešu daudzumu notekūdeņos un kūpošajos skursteņos. Kāpēc laboratorijas vadītājs klusēja?

Varbūt Modrim Ozoliņam kā nacionālpatriotam vairāk par liepājnieku veselību rūpēja nacionālās ekonomikas stabilitāte? Vai varbūt laboratorijā bija saplīsuši attiecīgie mērinstrumenti? Lai nu kā, bet skaidrs, ka savu patieso būtību cilvēks parāda nevis ar partijas vai nacionālo piederību, bet konkrētu rīcību brīžos, kad jāizšķiras starp principiem un "desu"!