Šis jautājums nedeva mieru, sēžot un klausoties runas Liepājas partijas kongresā, kas norisinājās sestdien, 24.novembrī Liepājas Olimpiskā centra Tango zālē.

Redzot, kā rosās domes priekšēdētāja biroja darbinieces un mēra vietnieku palīdzes, vērojot daudzās Liepājas domes struktūrvienību, pašvaldības iestāžu un uzņēmumu vadītāju, pusvadītāju un darbinieku sejas, mēģināju saprast, kas šos cilvēkus, kas diendienā cits ar citu saistīti savā tiešajā darbā, sapulcinājis šajā zālē?

Rūpes par savu pilsētu un tās nākotni? Droši vien ne bez tā, un, iespējams, kādam tas pat bija galvenais iemesls, lai pievienotos “Liepājas partijai”. Taču, atceroties partijas dibināšanu 2004.gadā un redzot tās sastāvu šobrīd, tomēr šķiet, ka vairumam iemesli bijuši pavisam citi.  

Partijas biedru “masai” galvenais iemesls visticamāk bija viens – sava amata saglabāšana kādā no pašvaldības struktūrām, iestādēm vai uzņēmumiem. Jo, lai cik “demokrātiska” vai “brīvprātīga” bija viņu iesaistīšanās vai neiesaistīšanās partijas rindās, lielāka iespēja “izdzīvot” savā amatā noteikti bijusi un ir tiem, kuri pievienojās domes priekšsēdētāja partijai. Tas nav tikai mans minējums, tā vai citādi apliecinājumu tam esmu saņēmusi gan no partijas biedriem un eksbiedriem, gan tiem, kuri uzdrošinājās neiestāties.

Un kāpēc gan Liepājas partijas biedru rindās ir vairāku būvfirmu vadītāji un pusvadītāji? Vai tam varētu būt sakars ar to, ka tieši šie uzņēmumi regulāri vinnē pašvaldības iepirkumu konkursos? Iespējams, es maldos, un šie vadītāji iestājušies partijā tikai tāpēc, ka arī viņu, tāpat kā partijas, galvenais mērķis ir “veicināt Liepājas saimniecisko un ekonomisko attīstību”...

Kāpēc Liepājas partija ir vajadzīga domes priekšsēdētājam ar abiem vietniekiem? Vai  tāpēc, lai neizlaistu varas grožus no rokām, lai “veicinātu Liepājas saimniecisko un ekonomisko attīstību” vai arī tāpēc, ka tik ļoti saraduši, 15 gadus kopā pašvaldībā strādājot, ka cits bez cita nu nekādi nevar? Uzmini nu!

Protams, pie mums valda demokrātija, un katrs ļaužu pulciņš var dēvēt sevi, kā vien tam patīk.

Tomēr es domāju, ka pulciņš, kurš labprātīgi piespiedu kārtā “demokrātiski” apvienojies ar savu priekšnieku, jo citādi var zaudēt darbu vai citus labumus, drīzāk būtu saucams par galmu, nevis partiju.