Publicitātes foto.


Liepājniece jautā, kā viņai rīkoties, ja vēlas atstāt mantojumu, – sastādīt testamentu vai ne? Portāls irliepaja.lv uzklausīja zvērinātas advokātes Gundegas Kreices viedokli.


Darīt tā vai citādāk, tas jāizlemj katram pašam. Varu tikai izklāstīt šī temata būtību. Kad nekāda testamenta nav, ir spēkā likumiskā mantošana pēc radniecības pakāpes. Un uzreiz jāteic, ka cilvēks neko nav nepareizi izdarījis, ja nav šo testamentu sastādījis un nav atstājis nekādus rīkojumus savam nāves gadījumam. Mantinieki vienmēr būs pārdzīvojušais laulātais un mantojuma atstājēja bērni un mazbērni. Tiesa, kamēr ir bērni, neviens no mazbērniem neko nemanto. Var būt tā, ka mantinieki ir vecāki – ja mantojuma atstājējam nav lejupējo  radinieku. Savukārt, ja nav pirmās pakāpes mantinieku – laulātais, bērni un mazbērni, vecāki, seko brāļi, māsas un tā tālāk.


Klasiskajā gadījumā, ja palicēji ir laulātais un divi bērni, un nav laulību līguma, kā tas visbiežāk mēdz būt, visiem palicējiem pienākas mantojums līdzīgās daļās

– viena trešā daļa. Varētu būt dažas atkāpes attiecībā uz laulāto, piemēram, viņš manto arī dzīvokļa iekārtu. Tas ir loģiski, jo būtu dīvaini, ja pārdzīvojušais laulātais turpina dzīvot savā līdzšinējā dzīves vietā, un bērni pēkšņi sāktu nest no turienes ārā dzīvokļa iekārtu. Tāpat, ja nav laulību līguma, ir jāņem vērā, ka laulātajam kopmantā ir sava daļa. Piemēram, ja palicēji ir laulātais un divi bērni, bet atstātā manta – nekustamais īpašums, proti, dzīvoklis vai māja, kas reģistrēts uz viena laulātā vārda, tad tas nenozīmē, ka otram nepienākas viņa daļa no šīs kopmantas. Ja nomirst tas no laulātajiem, uz kura vārda ir reģistrēts īpašums, un, ja bērni ir pieauguši, viņiem ir sava dzīve, sava ģimene, visbiežāk viņi atteiksies no savas daļas mantojumā, un pārdzīvojušais laulātais turpinās šajā mājā vai dzīvoklī dzīvot. Bet, ja bērni tomēr grib šo savu daļu, un starp pārdzīvojušo laulāto un bērniem netiek panākta vienošanās par mantojuma sadali,  tad pārdzīvojušais laulātais, lai aizsargātu savas tiesības vispirms var tiesas ceļā prasīt atzīt viņa tiesības uz savu daļu laulāto kopmantā un, tad jau mantojums atklāsies tikai uz pusi no nekustamā īpašuma,  kas tad arī tiks sadalīts starp mantiniekiem.


Gadījumā, ja tas laulātais, uz kura vārda ir reģistrēts īpašums, ar testamentu vēlētos panākt, ka šo īpašumu manto otrs laulātai, bet ne bērni, tad pēc viņa nāves tik un tā mantiniekiem, kuri pēc likuma mantotu, ir tiesības uz savu neatraujamo daļu, kas ir puse no tā, ko viņi mantotu pēc likuma. Rezultātā pārdzīvojušais laulātais saņems četras sestdaļas, un katram bērnam tiks pa vienai sestajai daļai.


Ne mazāk svarīgs jautājums par to, kas un kādās daļās manto, ir jautājums, kā šo savu mantoto daļu izlietot, ja tā ir viena trešā vai viena sestā daļa? Ja neviens neiebilst, var, protams, turpināt dzīvot, reģistrējot tikai zemesgrāmatā savu domājamo sesto daļu no kopīpašuma. Taču, ja kāds sāk pieprasīt savu daļu, tad ir iespēja, ka tas, kuram paliek četras sestdaļas, pārējiem viņu daļu izmaksā naudā, ja tāda iespēja ir. Sliktākajā gadījumā īpašums tiek pārdots un nauda sadalīta.


Visbiežāk šie jautājumi tiek atrisināti vienojoties. Arī tā, ka palikušais laulātais atsakās no savas daļas, un zemesgrāmatā īpašums tiek reģistrēts uz bērnu vārda, varbūt ar piezīmi, ka vecākam ir tiesības šajā īpašumā dzīvot līdz mūža galam.


Parasti ģimene vienojas, un strīdu nav, bet gadās arī, ka "mantas dalīšana" nenotiek bez radu plēšanās.

Ļoti sen man bija gadījums, kad klients pierakstījies, lai runātu par mantošanas jautājumu. Atnāca divi – brālis un māsa. "Ziniet, mūsu tēvs pārdod māju. Ko tad mēs mantosim?" Nācās paskaidrot, ka māja ir tēva manta, un, kamēr viņš ir dzīvs, ar savu mantu var darīt, ko grib. Tēva pienākums nav iegūt mantu, lai bērni pēc tam varētu kaut ko mantot. Cilvēku dzīves garums mūsdienās ir ievērojami pieaudzis, un vecumdienās dažkārt ir vajadzīga aprūpe, ko bērniem nav laika un iespējas saviem vecākiem sniegt. Vai arī vecāki vēlas nonākt vietā, kur viņiem ir iespējama socializēšanās ar viena gada gājuma cilvēkiem, kur ir arī minimāla medicīniskā aprūpe. Un šajos gadījumos vecāki var pārdot savu māju, lai segtu izdevumus, kas viņiem radīsies, mainot dzīvesveidu.


Ja miruši abi vecāki, tad, atklājoties mantojumam, strīdi starp bērniem var parādīties biežāk. Sevišķi, ja mantojums ir viens īpašums, bet mantotāji – četri. Ir dažādi cilvēki un ir dažādi iemesli, kāpēc nespēj vienoties. Ja vienoties nevar un risinājumu tomēr grib, atliek tikai tiesas ceļš.


Svarīgi atcerēties, ka uz mantojumu jāpiesakās gada laikā – tiklīdz ir saņemta miršanas apliecība, var doties pie notāra. Var mantot arī pēc šī termiņa, bet tad tas būs daudz sarežģītāk un ir dažādi nosacījumi. Aizejot pie notāra, ir jādara zināms, vai ir vēl citi mantinieki, piemēram, brāļi vai māsas, arī tādi, kas dzimuši iepriekšējā laulībā. Neatkarīgi no tā notārs oficiālajā valdības vēstnesī publicēs paziņojumu par mantinieku pieteikšanos, nosakot arī termiņu, kurā tas jāizdara. Ja mantinieks nav pieteicies noteiktajā termiņā, vēlāk viņš savu tiesību zaudē.


Vēl viena būtiska nianse, kas jāņem vērā – kad atklājas mantojums, ir jāraugās, pēc kādas vērtības tiek mantots – pēc tirgus vai kadastrālās vērtības. Jo no tā būs atkarīga gan nodokļu nomaksa mantošanas brīdī, gan nākotnē. Un, lai nebūtu pārsteigumu, noteikti jāatceras, ka, pieņemot mantojumu, tiek pieņemts kā aktīvs, tā pasīvs. Proti, tiek mantoti arī mantojuma atstājēja parādi. Ja šādu mantojumu pieņem ar inventāra tiesību, tad mantotājs par parādiem atbild tikai ar mantoto mantu. Pretējā gadījumā – arī ar savu mantu.


Tas ir jāņem vērā, lai mantojums nepārvērstos par lielu nastu.