Ja sadzīves konfliktu skaits ģimenēs pandēmijas laikā ir audzis, tad par šķiršanos skaitu, ar kurām savā praksē nākas sastapties zvērinātai advokātei Gundegai Kreicei, to pašu nevar teikt.


"Šķiršanās jautājumā līdz advokātam gan nonāk tikai neliela daļa laulāto, vairums spēj savā starpā izrunāt visus jautājumus un vienoties, un tā ir labā ziņa šajā stāstā," saka advokāte.


"Laulība ir juridisks akts, un es kā juriste mēdzu teikt, ka laulībai ar mīlestību ir visai maza saistība. Ja šo juridisko aktu vēlas izbeigt, tad ir divas iespējas – laulību var šķirt pie notāra vai tiesā.  Lai laulību varētu šķirt pie notāra, laulātajiem ir jāvienojas par bērnu dzīves vietu, saskarsmes tiesībām, uzturlīdzekļiem un laulāto kopīgās mantas sadali. Šādu vienošanos var slēgt gan kā notariālu aktu, gan kā privātu līgumu. Parasti, lai sastādītu vienošanos, šķirties gribētāji vēršas pēc palīdzības pie jurista. Pie notāra laulību varēs šķirt arī tajos gadījumos, kad laulātajiem nav laulības laikā iegādātas kopējas mantas un nav kopēju bērnu vai arī bērni jau ir pieauguši un abi laulātie vēlas šķirt laulību".


Gadījumus, kad laulību dodas šķirt tiesā, Gundega Kreice iedala trīs kategorijās.


"Lai cik arī dīvaini tas skanētu, bet reizēm laulātie nevar vienoties par pašu šķiršanās faktu. Reti, bet ir gadījumi, kad viens no laulātajiem paziņo – "es tev nekādu šķiršanos nedošu". Iemesli, kāpēc viens laulātais nepiekrīt laulības šķiršanai, var būt dažādi, iespējams, baidās no sarežģījumiem, kas sekos, no tā, ka nesaprot, kā risināt pārējos jautājumus, kas saistās ar šķiršanos, jo Latvijā laulība netiek šķirta ne pie notāra, ne tiesā, kamēr pastāv strīds par kādu no ģimenes tiesiskajiem jautājumiem – bērnu dzīvesvietu, saskarsmes tiesībām, uzturlīdzekļu apmēru un laulāto kopmantas sadali.


Otra kategorija varētu būt vienaldzīgi pašpārliecinātie, kuri saka – "tu gribi, tev vajag, tu arī ej un šķiries, man neko nevajag, man tāpat ir labi"! Taču viens pie notāra nevar aiziet un pateikt, ka grib šķirties, ja otrs nenāk un neapliecina, ka piekrīt. Pat, ja nav kopīgas mantas vai bērnu. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad pie manis ierodas tieši tāpēc, ka cilvēks vairākas reizes ir aicinājis otru pusi pie notāra, bet saņēmis atteikumu. Pārsvarā tie ir kungi, kuri ieņem šo pozīciju un kuriem ir vajadzīga tiesas pavēste, lai saņemtos. Vai arī, ja tas tomēr nepalīdz, tiesa mūžīgi negaida un agri vai vēlu izšķir arī bez viena laulātā klātbūtnes.


Trešā kategorija ir laulātie, kuri abi piekrīt laulības šķiršanai, bet nevar panākt labprātīgu vienošanos par pārējiem ģimenes tiesiskajiem jautājumiem, vai nu par visiem kopumā, vai pat par kādu vienu atsevišķu jautājumu. Visbiežāk tas ir strīds par uzturlīdzekļu apmēru un nespēja sadalīt laulāto kopīgo mantu, nereti arī, vecākiem uzsākot šķirtu dzīvi, rodas problēmas ar saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību ne tikai pārprotot "neierobežotas tiesības", bet arī liedzot otram vecākam satikties ar bērniem".


Tieši strīdi, kas saistīti ar kopīgajiem bērniem, ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc, pārtraucot kopdzīvi, nākas meklēt jurista palīdzību, saka advokāte.


"Ir gadījumi, kad cilvēki dzīvojuši kopā, bet laulība nav tikusi noslēgta, un ir kopīgi bērni. Tādā gadījumā, pārtraucot kopdzīvi, strīds var pastāvēt par bērnu vai bērniem – par bērnu dzīves vietu, saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļu apmēru, un arī šādos gadījumos, ja vecāki nespēj izrunāt nepieciešamos jautājumus un panākt vienošanos, neiztikt bez jurista palīdzības. Katrā ziņā vissliktāk ir tad, ja vecāki savstarpējo problēmu un nesaskaņu risināšanai izmanto bērnus. Tieši nespēja izrunāt savā starpā pieaugušo lietas noved pie strīdiem tiesā par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību. Ilgstoši risinot savstarpējās pieaugušo problēmas izmantojot bērnus, bērni iemācās manipulēt ar vecākiem, un sekas ir gaužām postošas tieši bērniem, viņu attīstībai un spējai tālāk dzīvē veidot attiecības. Šajos strīdos galvenās vienmēr ir bērna intereses un pieaugušajiem būtu jāspēj savas ambīcijas nolikt malā.


Dažkārt advokāta palīdzība nepieciešama tad, kad laulība jau ir šķirta un šķiršanās procesā ir tikusi noslēgta vienošanās par ģimenes tiesiskajiem jautājumiem, jo dzīve, kā saka, turpinās, un apstākļi mainās. Var nākties palielināt vai samazināt uzturlīdzekļu apmēru, jo mainījušās bērna vajadzības, vai vecāku mantiskais stāvoklis.  Praksē ir gadījies, ka vienošanās dokumentā paredzētās "…neierobežotas saskarsmes tiesības, iepriekš vienojoties", tiek tulkotas burtiski. Piemēram, šķirtais dzīvesbiedrs bez brīdinājuma pēkšņi ierodas apciemot bērnu pilnīgi nepiemērotā brīdī vai brīdī, kad bērna nemaz nav mājās, jo "man taču ir neierobežotas tiesības" – neņemot vērā teikuma otru daļu, ka iepriekš par to bija jāvienojas .


"Man ir tiesības", "mēs dzīvojam brīvā valstī, jūs nevarat mani ierobežot" – šāda tendence šobrīd sabiedrībā ir jūtama, uzskata Gundega Kreice. "Bet jautājums ir par to, kur beidzas tavas un kur sākas manas tiesības. Vai tavas tiesības ir sēdēt bez maskas un šķaudīt man virsū, vai manas – netikt apšķaudītai."


Advokātei savā praksē nācies sastapties arī ar savā ziņā kurioziem gadījumiem, kas saistīti ar laulības šķiršanu.


"Praksē ir bijuši daži gadījumi, kad laulātie dzīvo pārliecībā, ka laulība ir šķirta jau astoņdesmitajos, bet pēc laulības šķiršanas tā laika tiesas spriedums nav ticis iesniegts Dzimtsarakstu nodaļā, un laulības šķiršana nav reģistrēta. Tas mēdz būt nepatīkams pārsteigums, ja cilvēks grib stāties citā laulībā, bet Dzimtsarakstu nodaļas darbinieks paziņo, ka iepriekšējā laulība nav šķirta. Diemžēl laulības šķiršana uz "vecā" sprieduma pamata vairs nav iespējama, jāmeklē vien rokā bijušais dzīvesbiedrs un jāiet pie notāra vai arī uz tiesu.  


Nereti gadās arī, ka laulātie dzīvo šķirti jau gadu desmitiem, bet laulība nav šķirta. Kad viens saprot, ka nu beidzot kaut kas ir jādara, viņš varbūt pat nezina, kur otrs laulātais dzīvo. Tad meklējam deklarēto adresi un tiesa sūta paziņojumu, ka šāds process ir uzsākts. Un nevar atrunāties arī ar to, ka "es jau tur nedzīvoju". Tā ir katra paša problēma – cilvēkam ir jārūpējas par to, lai deklarētajā adresē pienākošie sūtījumi tiktu saņemti. Esmu jauno tehnoloģiju piekritēja, un telefonā mēs jau varam redzēt runātāju, tramvajs arī iet pa Ķempes ielu, kā man bērnībā solīja. Tas ir piepildījies. Un domāju, ka piepildīsies arī tas, ka būs elektronisko adrešu reģistrs, kas attieksies uz jebkuru personu. Manuprāt, no datu aizsardzības viedokļa tas pat būtu labāk, ja cilvēks reģistrētu savu elektronisko adresi, kurā ienākošos sūtījumus viņš akceptē un līdz ar to tie tiek uzskatīti par piegādātiem. Tāpēc es vienmēr tiesai norādu ne tikai savu, bet arī klienta e-pastu"