Rudenī mūs atkal laipni aicina uz vēlēšanām, šoreiz uz Saeimas vēlēšanām. Ar humoru uz to paskatījies vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš.

Atkal vēlēšanas un atkal pilsonis sev un citiem uzdos jautājumu par ko balsot, iekšēji apzinoties, ka atkal būs vīlies. Tradicionāli vairumam latviešu vēlētāju ir izveidojušies motivēti steriotipi, par ko vēlēt. Jāvēl par jaunajiem, jo tie vēl nav sasmērējušies. Jāvēl par bagātajiem, jo tiem pašiem jau ir gana. Jāvēl par pašreizējiem, jo tie jau ir “paņēmuši” un viņiem arī ir gana. Jāvēl par tiem kas māk “paņemt” un dalīties ar tautu. Jāvēl par tiem, kuriem nav naudas, jo viņi nemāk “paņemt”. Jāvēl par tiem, kam cilvēks ir vissvarīgākais.  

Bet ir arī izņēmumi, piemēram, mans kaimiņš – tālbraucejs šoferis, kurš šajās Eiroparlamenta vēlēšanās gribēja vēlēt par skaisto sievieti Ivetu Grigali, ar kuru bija sastapies gan ceļmalās, gan uz automašīnu aizmugurēm.  Cilvēks bija iemīlējies skaistā sievietē, par kuru arī nobalsoja.

Šoks kaimiņam iestājās pēc vēlēšanām, kad Grigali ieraudzīja “dzīvajā'' TV – ekrānā. Pēc izskata tā bija pavisam cita būtne.

Izskatās, ka pēc šī pārdzīvojuma mans kaimiņš nekad vairs neies uz vēlēšanām un neticēs nevienam priekšvēlēšanu plakātam vai drukas darbam.