Portāla pastāvīgais politisko un kultūras lietu ārštata eksperts, gids un vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš šoreiz pievērsies “karstākajam" iekšpolitikas tematam.

Aizvadītajā nedēļā mazā draugu kompānijā paceļojām pa Lietuvas skaistākajām un viesmīlīgākajām tūristu vietām. Tā kā Latvijas radio sniedzamība arī tur visur bija lieliska, paguvām "izbaudīt" visu veselības ministra Gunta Belēviča "sāgu", virpuļus un putas ap šo  radio ik stundu "apzelēto" karsto tēmu. Vienu brīdi mums pat likās, ka varu Latvijā sagrābuši ortodoksāli marksisti, un pirmais trieciens tiek realizēts pret veselības ministru.  

Manos ieskatos veselības aizsardzības ministra Gunta Belēviča apsūdzēšana, viņa taisnošanās, tagad arī demisija un Saeimas deputāta mandāta nolikšanas stāsts prieku nerada. Gluži otrādi – tas šķiet nožēlojams gadatirgus andeles vai jau aizmirsta komunālā dzīvokļa skaudīgu kaimiņu sadzīves izpausme. Notikušais, un te es neņemu  vērā paša bijušā  ministra impulsīvos gājienus,  man vēlreiz rada pārliecību, kāds pašiznīcinošs valsts pārvaldes modelis ir radīts un eksistē pēdējos divdesmit gadus.

Valstij būtu jāizstāv savi vadītāji, savi gan politiskie, gan saimnieciskie virsnieki. Arī šajā gadījumā veselības ministram jebkurā laikā būtu vajadzējis būt pieejamai medicīnas aprūpei bez ierobežojumiem un absolūti legāli. Tagad, cik saprotu, ministri joprojām, gar stūriem un žogiem slēpjoties, spiesti pat savainotu pirkstu apsaitēt ambulancē tikai "caur pazīšanos".

Par aizvadīto "dzimumzīmes skandālu" neko labu nevaru teikt arī par demisionējušā Gunta Belēviča Zaļo partiju. Tā vien šķiet, ka "Zaļos" vēl dziļāk par viņu ministru dubļos iemīcījis viņu pašu partneris, Zemnieku savienība. Bet...objektīvas solidaritātes trūkums nav novērojams tikai šajā gadījumā. Varu pat derēt, ja (pasarg, Dievs) kas tāds notiktu, piemēram ar mūsu mēru, "Liepājas partija" bez ierunām savu priekšsēdētāju sakurinātu sārtā ar katra biedra partijnieka nestu žagaru saišķīti iekuram.  Lūk arī te – Zemniekiem tai narcistikā skaudībā  varēja nepatikt  "zaļo" ministra pārāk neatkarīgās ambīcijas un reformu plāni nozarē. Gluži kā savā laikā Roberta Ķīļa vēršanās pret nosūnojušo un senilo valsts izglītības modeli. Manuprāt, lūk arī patiesais iemesls, kāpēc gudras personības regulāri tiek nīdētas gan lielos, gan mazos valsts administrācijas mehānismos. Ierēdņu apātija un masu informācijas līdzekļu uzkaitēts formālisms guvis kārtējo uzvaru.    

Un vēl viena piezīme: pats aklākais (stulbākais) šajā notikumā ir vēršanās pret mediķiem – Rīgas Austrumu slimnīcas stacionāra "Latvijas onkoloģijas centrs" galveno ārstu Viesturu Krūmiņu un citiem mediķiem, kā arī dažiem reāli domājošiem Veselības ministrijas administratoriem.