Veterinārārste Anita Reinholce brīdina no klaiņojošo dzīvnieku izraisītām infekciju slimību briesmām un rosina izteikt viedokļus par dzīvnieku labturību.

Tikai vienas nedēļas laikā – no 9. līdz 17. novembrim – manā klīnikā tika atvesti trīs mājdzīvnieki ar vienu un to pašu diagnozi. Veicot asinsanalīzi zinātniskā institūta "BIOR" laboratorijā Rīgā, noskaidrojās, ka dzīvnieki saslimuši ar toksoplazmozi. Gan divarpus gadus vecais šķirnes mopsis, gan desmit gadus vecā siamiete un divus gadus vecā kaķenīte, kas pirms pāris mēnešiem bija paņemta no ielas, bet, tāpat kā abi pārējie, jau uzskatāma par mājdzīvnieku, bija saslimuši ar vienu un to pašu infekcijas slimību!

Medicus curat, veterinarius sanat jeb Ārsts ārstē cilvēku, veterinārārsts cilvēci. Tāda ir veterinārārsta misija – pielietojot savas zināšanas un prasmes, rūpēties par dzīvniekiem, kā prioritāti izvirzot cilvēku veselības drošību. Eiropas dalībvalstīm, tai skaitā Latvijai, kas parakstījusi Konvenciju par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību, ir jāatzīst tās mērķis: ”[..] cilvēkam ir jāuzņemas morāla atbildība par visām dzīvām būtnēm, paturot prātā, ka mājas (istabas) dzīvniekiem ir īpašas attiecības ar cilvēkiem”.
 
Klaiņojošs dzīvnieks, kas palicis bez mājām, īpašnieka, aprūpes, nolemts badam un slimībām. Daļai sabiedrības ir pamatots, cilvēcisks žēlums pret šiem nelaimīgajiem, citi uz to raugās ar vienaldzību. Labi, ja dzīvniekiem izdodas atrast jaunas mājas, jo tiem, kuri paliek uz ielas, ir visas iespējas saslimt, tai skaitā ar virkni lipīgu slimību: trakumsērgu, toksoplazmozi, mikrosporiju, trihofītiju, ehinokokozi, toksokarozi, leptospirozi, listeriozi, leišmaniozi, hlamidiozi utt. Visas šīs slimības ir kopīgas dzīvniekiem un cilvēkiem (zooantroponozes).

Jau 15 gadus man nav vienaldzīga klaiņojošo suņu un kaķu problēma, tādēļ palūkošos uz to no veterinārārsta viedokļa, minot lipīgās slimības, kuras var apdraudēt cilvēku veselību. Aprakstīšu tikai četras galvenās, ar kurām nācies sastapties savā prakses laikā.
 
Toksoplazmoze ir slimība, ko ierosina mikroskopisks asins parazīts – Toxoplasma gondii. Kaķi, suņi slimo akūtā un apslēptā formā. Akūtā formā kaķi var būt smagi slimi. Apslēptā – kaķis neslimo ar redzamām pazīmēm, vai ir pārslimojis. Rezultātā, vairākus gadus, kļūst par slimības nēsātāju. Kaķa organismā parazīti dzīvo un vairojas. Bet ārējā vidē ar fekālijām izdalās cilvēkiem bīstama parazīta forma – oocistas. Suņi šo parazītu izplatību veicina, izvārtoties slimo dzīvnieku atstātajās fekālijās, tās ielīp suņa apmatojumā un saglabā dzīvotspēju ilgu laiku. Ārējā vidē oocistas ir izturīgas pret nelabvēlīgiem vides apstākļiem.

Daļai cilvēku šie parazīti neizraisa klīnisku saslimšanu. Parazīti apslēpti var dzīvot cilvēka organismā un ietekmēt dažādus pamatslimību procesus, izraisīt nervu sistēmas traucējumus un acu slimības. Cilvēkiem ar imūndeficīta problēmām un īpaši grūtniecēm nav vēlama saskare ar šiem asins parazītiem. Uzņemot šos parazītus grūtniecības otrajā trimestrī, tie var nodarīt neatgriezeniskus bojājumus augļa smadzenēm, pat izraisīt abortu. Tādēļ grūtniecēm nebūtu ieteicams ravēt dārzu bez cimdiem rokās un tīrīt kaķu tualetes. Savukārt bērni nedrīkst spēlēties dzīvnieku piemēslotās smilšu kastēs.

Zinātniskais institūts "BIOR”, Rīgā, veicot pētījumus, lai noteiktu antivielas pret toksoplazmozes ierosinātāju kaķiem un suņiem, nonācis pie pārsteidzoši nepatīkamiem rezultātiem: aptuveni 50% no izmeklētajiem kaķiem un 30% no izmeklētajiem suņiem uzrādīja pozitīvu reakciju! Tas nozīmē, ka tie, iespējams, ir parazītu nēsātāji. Pētījumā tika izmantoti gan klaiņojoši dzīvnieki no patversmēm, gan īpašnieku dzīvnieki.
    
Mikrosporija jeb kailā ēde ir bīstama ādas slimība, ar kuru slimo dzīvnieki un cilvēki. Slimību ierosina mikroskopiska sēne Microsporium canis. Dzīvniekiem parasti uz galvas, ausīm vai citās ķermeņa daļās veidojas apaļi, viena vai divu santīmu lieluma, sausi, blaugznaini laukumi ar izkritušu apmatojumu. Cilvēki inficējas, saskaroties ar slimajiem dzīvniekiem. Klaiņojošie kaķi un suņi visu mūžu var būt mikrosporu nēsātāji uz apmatojuma, klīniski tas nav pamanāms. Savas prakses laikā esmu saskārusies ar vairākiem desmitiem gadījumu, kad paņemot kaķēnu no ielas vai patversmes, saslimst viens un vairāki ģimenes locekļi.

Bieži nākas dzirdēt, ka "cilvēki no suņiem un kaķiem var dabūt cērmes”. Lai arī katrai dzīvnieku sugai ir specifiskas cērmes, kas cilvēka organismā nevar attīstīties, taču īpaši suņu cērmes var invadēt arī cilvēkus. Cilvēka zarnās parazitē cilvēka cērme – Ascaris lumbricoides, suņa zarnās – Toxocara canis, bet kaķu – Toxocara cati. Neievērojot higiēnu pēc saskares ar dzīvniekiem vai savlaicīgi nerūpējoties par savu dzīvnieku veselību, suņu cērmju kāpuri nokļūst cilvēka organismā.

Ne vienmēr ir nepieciešams tiešs kontakts cilvēkam ar dzīvnieku, vai dzīvniekam ar dzīvnieku, lai notiktu invadēšanās. Pat ja dzīvnieks uzturas tikai telpās un ārpus tām nav bijis, tas neizslēdz iespēju invadēties. Arī ar apaviem mājās var ienest šī parazīta olas, un attiecīgi kaķim vai sunim, nolaizot apavus, cikls ir noslēdzies. Olām nonākot cilvēka zarnās, no tām atbrīvojas kāpuri, kuri apmēram 6 – 10 dienas migrē pa cilvēka vai dzīvnieka organismu. Pa asinsriti tie ceļo caur aknām, sirdi, plaušām, izsaucot alerģiskas reakcijas uz ādas, klepu, sliktu dūšu. Nokļūstot atpakaļ zarnās, kāpuri attīstās par pieaugušām nematodēm un turpina attīstību un vairošanos. Viena apaugļota nematodes mātīte ar cilvēka vai dzīvnieka fekālijām, ārējā vidē dienā izdala tūkstošiem olu. Salīdzinājumam, cilvēka cērmju attīstības cikls ilgst 63 – 84 dienas. Viena šo parazītu paaudze cilvēka organismā nodzīvo 8 – 17 mēnešus un slimība raksturojas ar daudz nopietnākiem organisma bojājumiem.

Ehinokokoze ir parazitāra slimība ko ierosina lentenis Echinococcus granulosus vai Echinococcus multilocularis. Ehinokoki gan nav klasiskā izpratnē lenteņi, jo pieaudzis lentenis sasniedz tikai 2 – 7 mm garumu un līdzinās ”gurķa sēkliņai”. Slimību izplata gaļēdāji, tai skaitā suņi, retāk kaķi. Ārējā vidē ar fekālijām tiek izdalītas parazīta olas. Cilvēks un dažādi dzīvnieki inficējas, norijot lenteņa olas. No olām parazīti savā attīstības ciklā veido cistas aknās, nierēs, retāk plaušās, smadzenēs. Cistas dzīvniekos un cilvēkos var saglabāties pat vairākus gadus un neizraisīt redzamas saslimšanas pazīmes. Šajā stadijā ārstēšana ir tikai ķirurģiskā ceļā. Veicot pētījumu zinātniskajā institutā "BIOR” par ehinokoku izplatību Latvijā, tie konstatēti aptuveni 30% izmeklēto dzīvnieku!

Ņemot vērā iepriekš aprakstīto un vēl daudzus blakus apstākļus, secinu, ka Liepājas klaiņojošo kaķu programma "Noķer, sterilizē, atlaiž” ir pozitīva tikai daļēji. Pēc sterilizācijas atlaistie kaķi uz ielām tāpat turpina būt potenciālie slimību ierosinātāju nēsātāji. Neattārpoti, neatblusoti, neizmeklēti, un pats svarīgākais, nevakcinēti pret trakumsērgu, tādejādi apdraudot cilvēkus un viņu mīļdzīvniekus. Kādēļ citās Eiropas valstīs, un tepat līdzās Lietuvā, uz ielām nav klaiņojoši dzīvnieki?
    
Varam pierakstīt pilnas avīžu slejas ar cēlām atsevišķu dzīvnieku glābšanas kampaņām, varam vākt ziedojumus patversmju celtniecībai, bet rezultāta nebūs, kamēr dzīvnieku aizsardzība nekļūs saprātīga. Par dzīvniekiem jārūpējas, tie jāaizsargā un, ja nepieciešams, jāglābj – pati esmu atradusi mājas vairākiem desmitiem pamestu dzīvnieku, tai skaitā trim kaķiem savās mājās. Taču to nedrīkst darīt stihiski. Obligāts nosacījums – dzīvniekam jābūt veselam!

Ilgus gadus tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda (pēdējos 7 gados Liepājas dome klaiņojošo kaķu un suņu problēmai iztērējusi apmēram Ls 286 300), lai Liepājas Kinoloģiskā biedrība (kas televīzijā pēkšņi pārtapusi par "Liepājas dzīvnieku aizsardzības biedrību”) un "EKO Kurzeme” skaisti varētu deklarēt nesavtīgas rūpes par dzīvnieku glābšanu”. Taču aiz šiem deklaratīvi tukšiem vārdiem slēpjas vienkārša neizdarība un neizpratne par dzīvnieku labturību. Ne jau uz grīdas noklāts sarkans turku paklājs vai kokvilnas deķītis garantē dzīvnieka aizsardzību un veselību.

Būtiski ir veidot darbību kopumu klaiņojošo dzīvnieku problēmas cēloņu likvidēšanai.

Aicinu liepājniekus griezties dzīvnieku aizsardzības biedrībā "Nursa”, Mirdzas Ķempes 15 (veterinārā klīnika) ar ziņojumiem un priekšlikumiem dzīvnieku labturības jautājumos. Mēs tos apkoposim un vērsīsimies PVD un pilsētas domē.          

P.S.            
Raksts tapis sadarbībā ar zinātniskā institūta "BIOR” eksperti parazitoloģijā, Dr.habil.biol. Gunitu Deksni.