Jau gadiem ilgi Vecliepājas liepājniekos neesmu novērojis kaut cik noturīgu interesi par tikai astoņus līdz desmit kilometrus uz ziemeļiem no pilsētas centra esošajām unikālajām vietām.

Taču, ieslēpti meža biežņā, kāpu krantī vai purva takās, vēsturiskie Karostas objekti ir ne mazāk interesantu vēstures faktu un sen aizmirstu leģendu vērti stāsti.

Par vienu no tiem – bijušo PSRS 23. krasta artilērijas bateriju – būs šis stāsts.

Vienlaikus ar 27. krasta artilērijas bateriju tagadējā Pērkones Grīnvaltos, PSRS militāristi sākta celt arī jaudīgas artilērijas pozīcijas Liepājas ziemeļu daļā, Karostā, Tobago un Jātnieku ielu rajonā. Šodien par to liecina labi saglabājušies tālmēru torņi, pazemes komandpunkts, betona noliktavu velves, sakaru centra un ugunsdzēsēju baseina kontūras. Laika zobam un krasta nobrukumiem gan vismazāk ir spējušas pretoties četras 130 mm kalibra jūras lielgabalu betonētās pozīcijas.

Cik ļoti svarīgi un steidzami krievu padomju "ierobežotajam" kontingentam Latvijas Republikā bija tieši šeit stacionēt smagos lielgabalus, var pārliecināties, dodoties pa Lībiešu ielu Šķēdes dārziņu virzienā – vēl tagad daļēji pārpurvotajā un alkšņiem aizaugušajā šosejas kreisajā pusē redzamas 23. baterijas pagaidu pozīcijas. To kapanierus – vaļņus trim lielgabaliem uz koka lafetēm uzbūvēja pirmos, vēl 1939. gada rudens salnu laikā. Lielgabalu apkalpes, kam nācās gulēt teltīs, kaujas dežūras sāka 1939. novembra beigas.

"Īstās" baterijas būve sākās 1940. gada janvārī. Pirmie objekti bija tā sauktās inženierpozīcijas, – dīzeļa elektrostacija, siltumtrases, koka guļbūves kazarmas, sanitārā baraka, veļas mazgātava un katlu māja, bet bijušās cara laika baterijas Nr. 2 dienvidu malā, arī betonēts un ar bruņu tērauda "cepuri" pārklāts komandpunkts. 1940. gada maijā, kāpās noplanējot ceļa trasi smagu kravu pārvietošanai, ap 300 karavīru ķērās klāt lielgabalu pozīciju un pazemes galeriju betonēšanai. Lieki piebilst, ka visus darbus modri uzmanīja NKVD un vietējiem Šķēdes un Medzes pagastu zemniekiem, kas strādāja pie akmeņu un grants pievešanas, turp ieeja tika liegta – čekists paņēma pajūga grožus un iebrauca aiz dzeloņstiepļu žoga, nav ko svešās acīs tulznas berzt!*

Taču nekāda īlena noslēpšana maisā neaizkavēja baumas, ka kāds betonēšanas darbu desmitnieks tomēr esot bijis kā darbaļaužu šķirai svešs elements un nolaidībā pārkāpis betona nepārtrauktās liešanas procesu. Nelietis nošauts, protams.

Par visai dīvainajiem piedzīvojumiem, bateriju būvējot, man nesen stāstīja kāds Medzes iedzīvotājs, toreiz vēl puišelis: "Ragavās braucām uz Liepājas tirgu, un pie "Zvaigznēm" izdzirdējām elles troksni. No Šķēdes puses dārdoņā un dūmos pa ceļu ripoja milzīgs kāpurķēžu traktors, vilkdams uz diviem baļķiem sameistarotas milzu ragavas. Tajās sakrautas plienakmeņu radzes no Medzes akmeņlauztuvēm. Blakus kājām gāja vai uz "ragavām" piesēduši arī krievu zaldāti, bet uz akmeņu vezuma kā tronī nosēdināts vīrs ar “garmošku"**.

23. bateriju ekspluatācijā nodeva 1941. gada 5. maijā un 17. maijā apkalpe, 180 cilvēki, sāka kaujas dežūras.

1941. gada jūnija kaujās baterijas komandierim, kapteinim Gordeijčukam (Гордьейчук) izdevās lielgabalus pārvietot šaušanai pret uzbrūkošajiem vāciešiem Grobiņas – Brēdiķu  rajonā. 27. jūnijā lielgabalus uzspridzināja.   

Tagad bijušas baterijas paliekas, artilērijas tālmēru torņi, lielgabalu pagalmi, pazemes galerijas un komandpunkts ir aizmirsti un drūmi objekti, taču, manuprāt, saglabājuši savu bēdīgās vēstures auru.                
 
*Глаза мазолить – krievu valodas izteiciens – paslēpt no svešām acīm.  
**Garmoška. Mūzikas instruments – plēšu harmonikas.