Reģionālās Vides pārvaldes vadītāja Ingrīda Sotņikova atzīst, ka šobrīd iestādes rīcībā gandrīz vai nav sviru, lai novērstu vai vismaz ierobežotu smirdinātājus.

Kā portālu informēja Reģionālās vides pārvaldes direktores vietnieks Roberts Bērziņš, pārvaldes speciālisti piektdien, 24.janvārī, divas reizes – pēcpusdienā un vakarā – izbraukuši uz Ziemeļu priekšpilsētu, jo vairāki iedzīvotāji todien bija sūdzējušies pašvaldības policijai un arī portālam par neciešamu smaku.

„Pēc mūsu vērtējuma sūdzības neapstiprinājās – kad aizbraucām, viss bija izvējojis,” atzina Bērziņš.

Reģionālās vides pārvaldes direktore Ingrīda Sotņikova neslēpa, ka pārvalde faktiski ir bezspēcīga, jo šādos gadījumos pierādīt, ka ir noticis pārkāpums gandrīz nav iespējams – gan tāpēc, ka speciālisti ne vienmēr var momentā atrasties vietā, kur smird, gan tāpēc, ka valdošie vēji smakas mēdz izkliedēt, gan tāpēc, ka vienīgais instruments, ar kuru noteikt, vai smaka pārsniedz pieļaujamo normu, ir pārvaldes speciālistu deguni.

„Lai varētu veikt smaku analīzi, ir jānoņem smakas paraugs, un to izdarīt var tikai Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra speciālisti.”
Iegūtos rezultātus pēc tam ievada speciālā datorprogrammā, kas izanalizē, vai smakas koncentrācija konkrētajos apstākļos ir vai nav pārsniegusi normatīvos noteikto.

„Ja tā saukto odoru daudzums uz kubikmetru ir zem robežšķirtnes (11 oue/m3), to nevar uzskatīt par pārsniegtu,” saka Sotņikova.

Atgādināsim, ka pat „Liepājas metalurga” radītais smakas piesārņojums (0,3–1,6 oue/m3) nepārsniedza nevienu no pieļaujamām robežām (10 oue/m3 rūpnieciskos objektos un 5 oue/m3 – dzīvojamos rajonos).

Ar smakas parauga ņemšanu arī nav vienkārši – kā skaidroja Sotņikova, ja ir skurstenis, no kura tā izplūst, nav problēmu, bet pārkraušanas uzņēmumos vai cūku kūtīs paraugu noņemt ir gandrīz neiespējami, jo nav viena konkrēta izplūdes avota.

Kā pastāstīja Sotņikova, Vides pārvalde jau pagājušajā gadā gaidījusi, ka spēkā stāsies jaunie Ministru kabineta noteikumi „Par piesārņojošas darbības izraisīto smaku noteikšanas metodēm, kā arī kārtību, kādā ierobežo šo smaku izplatīšanos”.

„Ja stāsies spēkā jaunie noteikumi, pārvaldes speciālistiem, kā arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekiem būs tiesības, paļaujoties uz saviem deguniem, sastādīt aktu gadījumos, kad smaka ir neciešama. Vairs nebūs vajadzīgas šīs smaku analīzes.”

Protams, smaku noteicējiem būs arī jānoskaidro vainīgais, lai varētu sastādīt aktu. To gan Vides pārvaldes speciālistiem neesot grūti izdarīt, jo esošos smirdinātājus tie jau pazīst.

Tiem, kas cer uz smirdinātāju saukšanu pie kārtības, jāņem vērā, ka noteikumi ikvienam no tiem oficiāli atļauj 168 stundas gadā ne tikai smirdināt, bet pat pārsniegt pieļaujamo smaku robežu!

Tikai tad, ja vides speciālisti būs uzskaitījuši, ka konkrētais uzņēmums smirdinājis vairāk nekā atļautās 168 stundas, to varēs sodīt.

Pēc Sotņikovas sacītā šobrīd galvenie smirdinātāji ir abi ostas uzņēmumi – „Geln Oil” un „DG Termināls”, kas pārkrauj naftas produktus.

Šogad liepājā darbu sākt plāno vēl viens šāda profila uzņēmums – „GI Termināls”, un tas nozīmē, ka smaku, visticamāk, būs vēl vairāk.