Šāsnedēļas lietusgāzes kārtējo reizi izgaismojušas vairākus gadsimtus Liepājā krāto problēmu. Jā, tieši gadsimtus, uzaudzējot Liepājas centrā kultūrslāni no 0,6 m līdz pat metra biezumam!

Tas noticis pakāpeniski,apbūvei  veidojoties un transformējoties. Ar pašu rokām, lāpstām, rokas ratiņos, vezumos un tagad arī jaudīgos pašizkrāvējos šķūrējot šurp granti ielu bruģēšanas pamatiem, aizpildot dabiskās ieplakas vai kompensējot lietus ūdens izskalojumus.

Taču tas nav vienīgais iemesls pakāpeniskam kultūrslāņa pieaugumam. Evolūcija Liepājas arhitektūrā nodrošinājusi veco ēku nomaiņu ar citām, gandrīz vienmēr turpat atstājot vecos būvgružus, norokot visu to, kas būtu gan jāizved, kā krievu laiku Būvnoteikumos apzīmēts, „на свалочные месьта”.

Un kur nokļuva pēc II pasaules kara sagrauto namu būvgruži? Ja ķieģeļus, pamatu akmeņus un kokus karagūstekņi vai „brīvdienu brīvprātīgie” novāca otrreizējai izmatošanai, tad apmetuma, betona vai siltinājuma smiltis tepat vien palika, izlīdzinot ielu līmeni vai pagalmus.

Vecās ēkas palika, klusi, pamazām ieaugot būvgružos, zaudējot cokolus un iegūstot situāciju, kad ielas līmenis pār durvju slieksni „ienācis” koridorā. Nav īpaši jāmeklē piemēri. Vītolu ielas vai dažos posmos Jūras ielas abas malas ir ievērojami augstākas par brauktuvi, savukārt  Tirgoņu, Lielā, Kungu, Malkas vai Peldu ielās vēsturiskā bruģa, tad asfalta un visbeidzot betonbruģa pamatne čakli pildīta ar dāsnu,  jaunu un atkal jaunu smilts vai grants, vai akmens šķembu devu.

Kopš ielu rekonstrukcijas finansēšanai atgriezts Eiropas naudas krāns, cēlie mērķi neredzētos apmēros sekmējuši trotuāru un brauktuvju līmeņa uzbēršanu. Bet ēkas uz saviem vēsturiskajiem pamatiem nevar pastiepties uz pirkstgaliem! Tām aplūst pagrabi, kāpņu telpas un mitrums pat vasaras bula laikā pūdē grīdas.

Lai apstātos, man šķiet, pašvaldības amatpersonām jāsāk ierobežot  bruģieru vai citu rekonstruētāju vēlme darbus projektēt un izpildīt, tāmēs bieži vien nepamatoti paredzot auto kravās (un arī eiro) mērāmus kubikmetrus ievestās grants! Šķiet, ka šādas zemnieku viltības ir līdzeklis savtīgam projektu sadārdzinājumam un – viens no iemesliem ielu aplūšanai.  

Pirmo reizi par Liepājas vēsturiskā kultūrslāņa uzauguma apturēšanu publiski septiņdesmitajos gados bija izteicies toreizējais galvenais arhitekts H. Krams, tad – Agris Padēlis-Līns. Deviņdesmitajos gados ar būvnoteikumu grozījumiem jautājumu centās risināt Kārlis Dambergs un Jānis Brizga, pēc viņiem Uģis Kaugurs. Tagad, sarunās ar speciālistiem dzirdu, ka lētāk esot lietus ūdeņus izsūknēt ar motorsūkņiem, nekā kādam izrādīt drosmi un pārtraukt esošo pilsētas slīcināšanu.

Bet ko lai dara ar centra mājām, liepājnieku īpašumiem, pa kuru pirmo stāvu logiem garāmgājēji drīz varēs ieskatīties trauku skapī?