Dzintaru ielas 23. nams padomju laikā ieguva jaunu nosaukumu – Pionieru nams. Padomju laika pastkarte.

Atgādinot par 20. gadsimta sākuma celtājām Liepājas arhitektūras pērlēm, izveidojies un stabili dzīvo priekšstats, ka skaistās un gaumīgās celtnes radījuši tikai Liepājā toreiz praktizējošie arhitekti. P. M. Berči vārds tiek nosaukts gandrīz kā vienīgais, runājot par jūgendstila apbūvi, dažreiz minot arī K. Ed. Strandmani, L. Melvilu vai inženieri O. Karru. Par Karostas ēku arhitektiem un pilsētplānotājiem vispār ieveidojies priekšstats, ka tās uzradušās pašas no sevis un to arhitekti gluži kā Ēģiptes piramīdu būvētāji pazuduši gadsimtu laika miglā.

Zinātkāru liepājnieku un Liepājas arhitektūras pētnieku uzmanību vēlētos pievērst kādam jūgendstila objektam – Dzintaru ielai 23.

1911. gadā šis zemes gabals Nr. 21 tika atdalīts no dzirnavu fabrikanta S. Berenda īpašuma un ieguva patreizējo adresi. Jaunais īpašnieks bija Zviedrijas Karalistes Goda konsuls Liepājā, tirgotājs un stapnieks A. Ekbloms*. Nākamajos, 1912. un 1913. gadā, īpašumā sākušies būvdarbi, taču visai drīz pēc tam vāciski runājošo (un sabiedrisko toni noteicošo) namīpašnieku vidū sākās runas par gauži dīvainu konsula kunga rīcību – villas projekts nav pasūtīts ne pie viena no Liepājas arhitektiem – gan Berči jaunākais, gan zviedrs K.E. Štrandmanis, ne baltvācietis G. Melvils vai kāds no rīdziniekiem – visi esot tapuši apsmādēti. 1912. gada 21. septembrī, pilsētas Būvkomisijai, caurlūkojot projektu, noskaidrojās, ka Lilienfelda ielā 23, kā toreiz dēvēja Dzintaru ielu, Ekbloma villu projektējis somu arhitekts no Helsinkiem Lars Sonks (Soonk), 1870.-1956.

Dzintaru iela 23 ir vienīgais Sonka zināmais projekts Latvijā un apzīmējams ar tā sauktā "ziemeļu jūgendstila" zīmolu. Būve izceļas ar cēlu atturību un vienlaikus izsmalcinātību apjomos un apdares plastiku. Būve, iekomponēta zemes gabala dziļumā it kā pašapzinīgi ļaujas sevi aplūkot gluži kā saltās ziemeļzemes jauneklis, vien vakaros zibinot sveču liesmiņas regulāri kārtotajās logu rindās. Villas būvuzraudzību pēc P.M. Berči būvprojektu arhīva ziņām gan veicis Liepājas būvinženieris Čarlzs Karrs, 1875.-?, jo Krievijā likumi aizliedza ar to nodarboties impērijas nepilsoņiem.  

Konsulu Ekblomu uzskatīja par mēreni jukušu, jo Liepājā bija vispārzināms par viņa tieksmi uz dāsnu mecenātismu – villa drīz vien pulcēja aktierus, dziedātājus, krievu un vācu avīžu žurnālistus pie namatēva galdameitu dāsni servētajiem galdiem. Bieži vasaras vakaros priekšdārzu rotāja daudzkrāsainu ķīniešu lukturīšu virtenes un līdz liedagam dzirdama orķestra mūzika. Runā, ka tur īsi pirms kara privātu koncertu izmeklētai publikai sniedzis arī dziedonis Šaļapins.  Pati villa ballēm bija ideāli iemērota – pirmā un otrā stāva telpas ar Somijas granīta vai Krimas marmora apdari bija izkārtotas anfilādē (caurstaigājamām istabām) un ļoti atbilstošas toreiz sabiedrībā populārās ikvienas balles sākuma dejai – polonēzei.


Pēc Pirmā pasaules kara mājas īpašnieks kļuva tirgotājs H. Kalperns, taču 20. gs. trīsdesmitos gados villu ūtrupē nopirka pazīstamā Liepājas advokāti Andrejs un Georgs Stengrevici. Šis bija ģimenes pirmais, bet ne vienīgais nams Dzintaru ielā. Vēl Stengreviciem piederēja māja Dzintaru ielā 9.

Turīgie juristi atjaunoja Ekbloma tradīcijas.


Šeit katru Liepājas teātra, baleta un operas atklāšanas un slēgšanas sezonu uz saimnieku rēķina klāja galdus, dejoja kadriļu, padispanšķinu, ugunīgu lezginku vai poļu šļahtiču mazurku.

1940. gada augustā padomju vara villu nacionalizēja un pārvērta par "pionieru namu". Pēc šī nosaukuma vēl šodien to atceras daudzi liepājnieki.

Nams Dzintaru 23 mūsdienās. G.Silakaktiņa foto.


1993. gadā Dzintaru ielu 23 atguva iepriekšējā īpašnieka mantinieki, taču drīz vien pārdeva a/s "Fenikss Rīga", kas savukārt pēc dažiem gadiem to pārdeva Zaharjinu ģimenei.

Tagadējie saimnieki Sonka projekta fasādi un iežogojumu ir atjaunojuši. Tikai terases vietā villas fasāde tika "uzlabota" ar tehnoloģiska paskata oranžēriju. "Efektīvie vārti nomainīti ar aptuvenu kopiju, ieeju "grezno" dekoratīvu jūgendstila formu imitācijā darinātas durvis, bet galvenais apjoms daļēji aizsegts ar robustiem būvķermeņiem." (Jānis Krastiņš "Liepāja. Jūgendstila arhitektūra". 2015. 314.lpp.).

Ļoti būtiski īpašnieku maiņa ir skārusi iekštelpas, kas neatgriezeniski ir zaudējušas krāšņo balles un grezno mecenātisko pieņemšanu atmosfēru. Sonka mājas austrumu fasādē, piemēram, iebūvēts stilkots apaļprofila lifts.

Taču bijušā konsula Ekbluma mājas arhitekta L. Sonka projekti bez Liepājas arī mūsdienās satopami Helsinkos, Somijā – kā sešas sabiedriskas ēkas.

*Dažos avotos T.R. Ekbloms norādīts arī kā Portugāles un Spānijas Goda konsuls Liepājā.