Atgādinot par 20. gadsimta Liepājas arhitektūras pērlēm, izveidojies un stabili dzīvo priekšstats, ka skaistās un gaumīgās celtnes radījuši tikai toreiz Liepājā praktizējošie arhitekti.

P.M.Berči vārds tiek nosaukts gandrīz kā vienīgais, runājot par jūgendstila apbūvi, tikai dažreiz minot arī K.E.Strandmani, L.Melvilu vai inženieri O.Karru.

Par Karostas ēku arhitektiem vispār izveidojies priekšstats, ka tās uzradušās pašas no sevis un to arhitekti gluži kā Ēģiptes piramīdu būvētāji pazuduši gadsimtu miglā.

Arhitektūras cienītāju uzmanību vēlētos pievērst kādam jūgendstila objektam – Dzintaru ielai 23.

1911. gadā zemes gabals Nr. 21 tika atdalīts no dzirnavu fabrikanta S.Berenda īpašuma un ieguva pašreizējo adresi. Jaunais īpašnieks bija Portugāles un Spānijas Goda konsuls Liepājā, tirgotājs A.Ekbloms. Nākamajā gadā jaunajā īpašumā sākās būvdarbi, taču uzreiz namīpašnieku vidū sākās arī runas par gauži dīvainu konsula rīcību – villas projekts nav pasūtīts ne pie viena no Liepājas arhitektiem – gan Berči jaunākais, gan zviedrs K.E.Strandmanis, ne G.Melvils vai kāds no rīdziniekiem – visi tapuši nosmādēti. 1912. gada 21. septembrī, pilsētas Būvkomisijai caurlūkojot projektu, noskaidrojas, ka Ekbloma villu Lilienfelda ielā 23, kā toreiz dēvēja ielu, projektējis somu arhitekts no Helsinkiem Lars Sonks (Sonck,1870 –1956).

Dzintaru iela 23 ir vienīgais Sonka zināmais projekts Latvijā un apzīmējams ar tā sauktā „ziemeļu jūgendstila” zīmolu. Būve izceļas ar cēlu atturību un vienlaikus izsmalcinātību apjomos un apdares plastikā. Iekomponēta zemes gabala dziļumā, tā it kā pašapzinīgi ļaujot sevi aplūkot gluži kā saltās ziemeļzemes jaunava, vien vakaros zibinot sveču liesmiņas regulāri kārtotajās logu rindās. Villas būvuzraudzību gan veica Maksis Berči juniors, jo Krievijā likumi aizliedza ar to nodarboties impērijas nepilsoņiem.

   Konsulu Ekblomu uzskatīja par mazliet jukušu, jo Liepājā bija vispārzināms par viņa tieksmi uz mecenātismu – villā pie namatēva dāsni servētajiem galdiem drīz vien pulcējās aktieri, dziedātāji, krievu un vācu avīžu žurnālisti. Bieži vasaras vakaros priekšdārzu rotāja daudzkrāsainu ķīniešu lukturīšu virtenes un līdz liedagam dzirdama orķestra mūzika. Runā, ka tur īsi pirms kara privātu koncertu izmeklētai publikai sniedzis arī dziedonis Šaļapins. Pati villa ballēm bija ideāli iemērota – pirmā un otrā stāva telpas ar Somijas granīta vai Krimas marmora apdari bija izkārtotas anfilādē (caurstaigājamas istabas) un ļoti atbilstošas toreiz ikvienas balles populārajai sākuma dejai – polonēzei.

Pēc Pirmā pasaules kara mājas īpašnieks kļuva tirgotājs H. Kalperns, taču 20. gs. trīsdesmitos gados villu ūtrupē nopirka pazīstamie Liepājas advokāti Andrejs un Georgs Stengrevici, kas atjaunoja Ekbloma tradīcijas. Šeit katrā Liepājas teātra, baleta un operas sezonas atklāšanā un slēgšanā uz saimnieku rēķina klāja galdus, dejoja kadriļu, pad’ispanšķinu, ugunīgu lezginku  vai mazurku.

1940. gada augustā padomju vara villu nacionalizēja un pārvērta par „pionieru namu”. Ar šo nosaukumu to vēl atceras daudzi liepājnieki.

Deviņdesmitajos gados Dzintaru ielu 23 atguva iepriekšējā īpašnieka mantinieki, taču drīz vien pārdeva a/s „Fenikss Rīga”, kas pēc dažiem gadiem to pārdeva Zaharjinu ģimenei.

Tagadējie saimnieki Sonka projekta fasādi un iežogojumu ir atjaunojuši. Tikai terases vietā villu „uzlabojot” ar tehnoloģiska paskata oranžēriju (arhitekts U.Pīlēns), videonovērošanas kamerām visos stūros un apstāties liedzošo nepārtraukto dzelteno līniju visapkārt īpašumam. Bet visbūtiskāk īpašnieku maiņa skārusi kādreizējo viesmīlības tradīciju, neatgriezeniski zaudēta arī krāšņo balles un grezno mecenātisko pieņemšanu atmosfēra.