Tuvojas gadskārtējais, Liepājai traģiskais 22.jūnijs, kad mūsu "dzintara pērle pie Baltijas jūras" zaudēja gandrīz visu vēsturisko centru un simtiem liepājnieku dzīvības.

Padomju laikā visā Impērijā bija plaši pazīstama mākslas filma "Pilsēta zem liepām", kas bieži tika pasniegta arī kā vienīgās patiesības un dokumentāla atspoguļojuma materiāls. Būtībā tā tika radīta kā tipisks padomju propagandas mašinērijas pasūtījums.

Filma bija domāta kā emocionāli iedarbīgs kinematogrāfijas darbs, kas būtu palīgarguments, lai sagatavotu PSRS valdības lēmumu par Varoņpilsētas nosaukuma piešķiršanu Liepājai 1971.gadā sakarā ar padomju tautas uzvaru Lielajā Tēvijas karā. Šajā laikā tādu Varoņpilsētu nosaukumi tika piešķirti gan Maskavai, gan Volgogradai, Tulai, Kijevai, Brestai...

Dabiski, ka pirmie ieguvēji šajā varoņpilsētu epopejā kļuva komunistiskās partijas un vietējo padomju vadošie nomenklatūras darbinieki. Prēmijas, apbalvojumi, publiskas uzslavas ir paņēmieni kā atbrīvoties no kaut mazliet citādi domājošiem, arī pašas partijas un padomju aparātu darboņu vidē....

Taču Liepāja Varoņpilsētas nosaukumu tā arī nesaņēma!? Kāpēc?

Visticamākais ir fakts, ka, lai arī cik glorificēti 1971.gadā bija priekšstati par 30 gadus veciem notikumiem Liepājā, partijas funkcionāri tomēr apzinājās, ka tik bezkaunīgi zaimot vēsturi laikam tomēr neizdosies.

Kā raksta vēsturnieks, grāmatas "Krustugunis" (Rīga, 2007.gads) autors Aivars Pētersons, "sākās Liepājas aizstāvēšana, kas bija vēl neredzēts nemākulības, sliktas organizācijas, vadības un sadarbības piemērs".

Filmā "Pilsēta zem liepām" izmantoti vāci kinoarhīva kadri, pārsvarā no ielu kauju ainām Jaunliepājā un pie abiem tiltiem pāri kanālam.

Tāpat filmā aktieris ataino 67. padomju strēlnieku divīzijas komandieri, ģenerālmajoru Nikolaju Dedajevu, kurš, smagi ievainots pie Zaļās birzs pulvera pagraba Grīzupes un 14. Novembra bulvāra krustojumā, mira Karostas hospitālī (tagad atkal Jūras virsnieku sapulču ēkā), tika slepeni norakts pie žoga Katedrāles ielas pusē, bet vēlāk pārapbedīts Centrālkapos tikai 1977.gadā (vēl jau nav skaidri zināms, vai atrada īstos pīšļus?).

Filmā darbojas arī tādi personāži kā Jānis Zars un Miķeļis Būka – pilsētas un apriņķa partijas sekretāri, kuri krita, izlaužoties pie Šķēdes, un Imants Sudmalis, toreiz Liepājas komjauniešu sekretārs, kuram dažās automašīnās kā viltīgākajam un spējīgākajam izdevās caur Gramzdu un Skodu kopā ar bēgošajiem čekistiem izmukt no aplenkuma.

Vēstures groteska – Liepājas čekistu priekšnieks J.Botanikers kopā ar saviem rokaspuišiem, Zilajā brīnumā atstājot pēdējo 17 liepājnieku upuru līķus, arī bija kopā ar Sudmali, līdz atpalika un pazuda. Viņu sazīmēja tikai 1943. gadā Alsungā pie kāda saimnieka mierīgi pļaujam rudzus...
 
Naktī uz 27. jūniju sākās ielenkto izlaušanās divās kolonās pa Šķēdes un Kapsēdes ceļiem. Vācu ložmetēju uguns bija tik blīva un upuru tik daudz, ka vācieši Kapsēdes ceļu savās hronikās nosauca par "Rote Strase". Izlaušanos plānoja un vadīja pulkvedis A. Beloborodovs, 67. strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks un pēc N. Dedajeva bojāejas vecākais sarkanarmijas virsnieks Liepājas garnizonā. 28.jūnija rītā Beloborodovu vācu automātisti atrada ievainotu un pamestu kādā bumbu bedrē pie Šķēdes ceļa. Pulkvedis cilāja naganu – nošauties vai padoties? Spriedums tika atlikts līdz 1946. gadam, kad no vācu gūsta atbrīvoto virsnieku par gļēvulību un dzimtenes nodevību tiesāja PSRS kara tribunāls un pakāra Ļeņingradā.

Pirmajās kara dienās Liepājas centra apbūve zaudēja ap 40% no vēsturiskajām ēkām, sevišķi ap Rožu laukumu un Vītolu ielu. Pēc izlaušanās katastrofas civilisti – komjaunieši, faktiski ar varu mobilizētie strādnieki un komunisti par frontes līniju izveidoja kanāla Vecliepājas pusi, turot krustugunīs Jaunliepājas ielas un tiltu galus. Vācieši izmatoja triecienlielgabalus. Plašie ugunsgrēki iznīcināja kanāla abu krastu apbūvi un tagad starp tiltiem saglabājušās tika dažas ēkas – "Melnā bumba" (tagad viesnīca "Libava"), bijušais "Siļķu brāķis" (Vecā ostmala 22) un labības noliktavas (Vecā ostmala 24). Pat vācu kinohronikās redzams kauju spīvums un postošie ugunsgrēki, ko daži iebrucēju virsnieki vēlāk nodēvēja ar "otro Romas degšanu".

Karam nekad nav likumu, taču pilsētas izpostīšanas vēstures tiesa būtu jāspriež, par vainīgajiem uzskatot gan nacistu karavīrus, gan – par bezjēdzīgu kanālmalas izpostīšanu – arī K.Birziņu  un I.Sudmali.