Ierēdņu nesaimnieciskuma un oligarhu alkatības dēļ iet bojā pilsētas vēsturiskā apbūve. Ir lietas, ko nevaram mainīt, taču ir iespēja piedalīties vēsturiskā mantojuma saglabāšanā.

Kādēļ cilvēkiem patīk aplūkot senas atklātnes? Tās uzbur pasauli, kas zudusi nebūtībā politikas, karu, neizglītotības, lokālpatriotisma trūkuma un savtīga aprēķina dēļ.

Liepāja ir postīta karos, padomju okupācijas gados, kad pilsēta piedrazota neglītām, trafaretām celtnēm.

Pēc neatkarības atjaunošanas pozitīvas pārmaiņas ir piedzīvojusi daža baznīca, ēkas, kurās izvietotas pašvaldības iestādes, vēsturiski nami, kas nonākuši labās rokās. Tomēr lielākoties nekādas rūpes par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu  neizrāda ne pašvaldība, ne arī vēsturisko namu īpašnieki.

Pastaigājoties pa pilsētas centru, tas redzams ikvienam. Greznas jūgendstila ēkas pārvērtušās nožēlojamos graustos, citas, ieskaitot Maksa Paula Berči projektētās, bezatbildīgi tizķēmotas ar plastmasas logiem. Vēsturiskās koka apbūves stāvoklis ir drausmīgs, un īpaši bēdīgs stāsts ir Karosta.

Katru gadu pilsēta zaudē kaut ko no vēsturiskā mantojuma. Pērn, viena vietēja mēroga oligarha, partijas „Vienotība” sponsora alkatības un pašvaldības neizdarības dēļ, nebūtībā aizgāja nams Dīķa ielā 6, Latvijas trešajam bagātākajam cilvēkam – Sergejam Zaharjinam – piederošā kādreiz greznā linoleja fabrikas ēka jau vairākus gadus stāv izdemolēta un ir tikai „bomžu” perēklis.

Skaidrs, ka ar esošajiem valsts līdzekļiem visu kultūrvēsturisko mantojumu saglabāt nav iespējams, uz pašvaldību cerēt ir naivi. Iespējams, raksturā un rīcībā neatkarīgs, atbildīgs inspektors Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas dienestā spētu vismaz pasargāt vēsturisko mantojumu no bezatbildīgas izpostīšanas.

Taču arī ikviens pilsētnieks, kuram rūp vēsturiskā pilsētvide, var dot savu ieguldījumu mūsu kopīgā mantojuma apzināšanā. Tādu iespēju piedāvā virtuālā projekta www.zudusilatvija.lv veidotāji, aicinot fiksēt vēsturisko apbūvi fotogrāfijās.

Ja nav iespējams veco apbūvi saglabāt dabā, mēs varam to iemūžināt vismaz fotogrāfijā. Projekta īstenotāji būs priecīgi par katru fotouzņēmumu, tomēr lai pilnvērtīgi fiksētu mājvietu, nepieciešami 30 – 100 kadri, atkarībā no platības, ēku skaita un sarežģītības.

Veicot fotofiksāciju ir svarīgi iemūžināt visu iespējamo informāciju par ēkas apkārtni, konstrukciju, būvdetaļām un citām niansēm. Vajadzētu fiksēt kompleksa kopskatu no vairākiem punktiem. Katru ēku vajadzētu fotografēt no visiem četriem stūriem un visām četrām pusēm. Tāpat atsevišķi vajadzētu piefiksēt visas būvdetaļas (logus, durvis, eņģes, durvju rokturus, jumta dekorus, dažādus kokgriezumus u.c.). Ja iespējams, fiksējamas arī iekštelpas (gadījumos, ja īpašnieks piekrīt, vai ēka jau ir pamesta un izdemolēta).

Rietumeiropā par kultūrvēsturiskām celtnēm uzskata visas ēkas, kas celtas līdz 1940. gadam. Pēc šī kritērija varam vadīties arī mēs, uzsvaru liekot uz celtnēm, kuru tehniskais stāvoklis ir kritisks. Protams, ja atmiņas karte pietiekami ietilpīga, vajadzētu fiksēt arī vēlāku laiku celtnes, jo arī tā ir mūsu vēsture.

Fotofiksācijas gaitā var gadīties sastapt cilvēkus, kas zina var daudz vairāk, nekā nepieciešams šai fotoakcijai – ziņas par dažādiem vēstures notikumiem, senus nostāstus u.c. Tāpēc, ja vien iespējams, dodoties iemūžināt objektu, līdzi vajag ņemt arī diktofonu. Noderīga būs arī informācija par katras celtnes agrākajiem īpašniekiem, cilvēkiem, kuri tur dzīvojuši dažādos laika posmos. Un, protams, atrašanās vieta kartē.

Uzņemtās fotogrāfijas sūtiet uz adresi:  zudusilatvija@lnb.lv  (http://www.zudusilatvija.lv/cms/kontakti/).

Projekta autori, kuru krājumos ir daudzi tūkstoši attēlu, tajā skaitā arī vairāki simti no pirmskara Liepājas, veido ko līdzīgu Latvijas arhitektūras „Dainu skapim”, un sauc liepājniekus talkā.