Vai Vecās ostmales promenāde ir dabūjusi savu punktu uz "i"? Andris Lanka domā, ka tāds punkts varētu būt Jūrniecības muzejs. Projekts mums ir, atliek tikai uzbūvēt...

LIEPĀJAS JŪRNIECĪBAS MUZEJS, PROJEKTS, Vecā ostmala 55 un 56, MARK, 2009.
Uzvarētāja darbs atvērtā arhitektūras metu konkursā par ēku rekonstrukciju Liepājas Jūrniecības muzeja izveidei.
ATTĒLS: MARK
TEKSTS: ANDRIS LANKA, VALODU VĒSTNIECĪBAS vadītājs

Liepājas promenāde pamazām iegūst aprises, kuras, ļoti iespējams, ar laiku kļūs par daudzu liepājnieku un tās atpūtnieku atmiņām. Un, līdzīgi kā svētdienas gājiens uz kafejnīcu, arī pastaigu pa šo no padomju laikiem atgūto slēgto teritoriju gribas beigt ar saldo ēdienu. Ņemot vērā Jūrniecības muzejam paredzēto atrašanās vietu promenādē, tieši tam vajadzētu būt kā vienam no gala pieturas punktiem uz i.

No pirmā acu uzmetiena redzams, ka paiet garām, "nepacielējot" iekšā, būs grūti. Liela, stiklota parādes puse ir ļoti "iekšā aicinošs" akcents. Jautājums gan – vai lācītim vēderā būs bieži ko mainīt, lai arī skats mainītos. Redzot vienus un tos pašus eksponātus, varētu iestāties statiskums, kas pēc kāda laika kļūtu traucējošs atkārtotiem muzeja apmeklējumiem. Bet par to jārūpējas tā uzturētājiem.

Ja jau zinātkārais garāmgājējs būs iedabūts iekšā, viņam noteikti patiks Liepājas muzejiem netipiskais apgaismojums, kas caur daudzajiem jumta logiem telpā plūdīs no visām pusēm. Muzeja darbiniekiem gan būs jāpacenšas, lai skats iekšup netiktu aizkrauts vai arī nebūtu pārlieku tukšs. Tādu lielu un izgaismotu plašumu jāmāk iekārtot.

Daudzsološs, protams, ir arī solītais skats uz ostā ienākošajiem kuģiem no muzeja jumta. Un kafijas baudīšana, veroties uz pārējiem promenādes apmeklētājiem "no augšas". Kā arī tādi feini sīkumi kā velosipēdu novietne un vienkārša piekļuve gan invalīdiem, gan lielām grupām ar autobusiem. Ir padomāts par detaļām, tas priecē.

Nezinu, par ko metu konkursā uzvarētāji bija jāapsūdz plaģiātismā, ko viņiem gan izdevās atspēkot, jo kopumā projekts nav nekas īpaši oriģināls un nekur neredzēts. Kādam tas atgādinās smiltīs iegrimušu zābaku pāri vai boju, citam tas liksies kā apgāzies smilšu pulkstenis. Kādam pastaiga pa muzeja jumtu no tālienes var šķist kā nesankcionēts piekrastes puišeļu kāpiens pa aizliegto teritoriju, kādā raisīsies bažas par šīs "ekstras" drošumu.

Lai nu kā, ar katru jaunu akcentu veidojas kopaina, un svarīgāks par objekta ārieni ir tā saturs. Cerēsim, ka muzeja iekārtotājiem būs ko uzstādīt, izrādīt un ar ko aizgrābt tā, lai – kad valim mute būs vaļā, tad gribētos iekšā iet.

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.