"Pārbūve ar saglabātu ēkas dvēseli – tā šo arhitektūras objektu novērtēja profesionāļu žūrija. Grāmatā "liepājiņa" varam izlasīt, ko par "Fontaine Hotel" domā skolas direktors.

VIESNĪCA FONTAINE HOTEL, Jūras iela 24, ARHITEKTS GUNTIS JURJĀNS, MĀKSLINIECE IVONNA KALITA, 2005.
Latvijas arhitektūras 2005. gada atzinība pārbūvei ar saglabātu ēkas dvēseli.
FOTO: MĀRTIŅŠ SĪLIS
TEKSTS: HELVIJS VALCIS, Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas direktors, pašvaldības deputāts

"Burvīga viesnīca restaurētā koka ēkā, kas atrodas uz mazas bruģētas ielas," tā īsi un vienkārši vēsta mājaslapa. Atmiņā ataust pagājušā gadsimta 80. gadu beigas, kad manā izjūtu pasaulē ienāca viens no vecākajiem un noslēpumainākajiem kanālmalas rajoniem Vecliepājā, kas bija iesaukts par Sūnu ciemu. Tā bija kā kvintesence visam aizmirstajam un vērtību zaudējušam: nelīdzenas un šauras bruģētas ieliņas, kur aiz katra pagrieziena sagaida iztēli rosinošs skats no sen aizgājušiem laikiem ar sāļajā lietū un vējā izbalējušām ēku fasādēm. Pēkšņi un negaidīti vari ieklīst noslēpumainos un klusos pagalmiņos, un katram no tiem ir savs stāsts. Pārsteidzošā kārtā, sekojot savai, stingrai un savdabai loģikai, ieliņu labirints – Jūrnieku, Kuģinieku, Putekļu, Dzirnavu, Stūrmaņu – aizved pie vienkāršas un šim ciemam raksturīgas divstāvu koka ēkas, kuras fasāde rotāta ar klasiskas formas krāsainiem lukturīšiem. It kā pareiziem, bet patiesībā pilnīgi trakiem, smejošiem un aicinošiem. "Fontaine Hotel".

Cik nepierasti bija gluži neviļus pieredzēt viesnīciņas koka fasādes atjaunošanu pirms vairāk nekā desmit gadiem – pieeja saglabāt saulē pa koksnes šķiedrām izkaltušos, īstajā platumā pagatavotos pagājušo laiku fasādes dēļus un citas detaļas gandrīz vai disonēja ar tolaik pieņemto. Šim "gluži neviļus" vērošanas procesam bija magnētisms, ko radīja atjaunotāju prasme saskatīt pelēcīgajā mājā īsto vērtību – gadsimtu pārdzīvojušo amatnieku veikumu. Pavisam neiederīgas šķita jautrās laterniņas, kuras izvietotas starp logiem visgarām galvenajai fasādei. Vai nav dīvaini – cik iederīgas tās liekas tagad, kad pārbūves elementi sākuši dzīvot savu patstāvīgo dzīvi?!

Šaurajā ietvē meistarīgi un filigrāni izvietotais stūra lievenis ieveda mani viesu uzņemšanas telpā, kad biju meklējumos pēc labas izmitināšanas zviedru draugiem. Tur tevi sagaida kā ģimenes draugu, turklāt dara to gluži mājas kārtībā. Nevar būt ne mazāko šaubu par sagaidītāja patiesu piederību šai mājai, kurš gatavs izrādīt pilnīgi visu ēku – no izbūvētās virtuves pagrabā līdz pat paaugstinātajam trešajam stāvam bēniņos. Un kārtojas pārsteidzošu izjūtu gamma, kas ierakstīta atmiņās kā galvenie tēli: atsegtie guļbaļķi, kas šķirbās aizdrīvēti ar resniem lina striķiem… koka kāpnes un dēļu grīda tajā tik neatkārtojamā nokrāsā, kuru var iedot tikai laika patina… pakāpieni ik pa brīdim labsajūtā klusi iemurrājas kā bezgalīgu mieru izstarojošs laiski izstiepies kaķis… roka iegulst laika nodeldētā lenterī, kas ieguvis ideālu pludlīniju kā jūras smiltīs gadu desmitiem slīpēts koka gabals, kurš atrasts pludmalē…

Un ja arī par kāpnēm tā nav taisnība, izjūta rodas tieši tāda. Kā atmiņa – realitātes izpausme, kas ģenerē pati savu ceļu un kuru var vērst labāku, ja ir zināšanas un prasme, kā to darīt. Bērnībā gulēju mammas saglabātā, vismaz simtgadīgā, paaudžu paaudzēs lietotā koka gultā ar čubumaisu matrača vietā. Pavisam neizbēgami acu priekšā bija gultas gala dekoratīvie izliekumi un virpotās bumbas – ideāli veidojumi savās formās un proporcijās. Vai senajiem meistariem bija kāds mistisks noslēpums? Viņi tikai no malas izskatījās kā brīnumdari, jo izmantoja prasmes, kuru citiem nebija. Ja rodas izdevība, ikviens var iemācīties to pašu.

Ar izjūtu un pietāti atjaunotā, senatnīgā koka ēka rosina vēlmi pieskaņoties tās ritmam. Tas projicējas arī pēc parauga atjaunotajās mājas detaļās [atceros stāstām, ka īpaši šai vajadzībai esot tikusi izveidota kokapstrādes darbnīca un piesaistīti amata pratēji], iekārtojumā un eksponētajos amatnieku darinājumos kā interjera priekšmetos. Tie, kuri kaut ko izgatavo ar rokām, šajā procesā jūtas bagātināti. Viņi strādā ar kaut ko taustāmu, kas varbūt saglabāsies ilgāk par pašu meistaru. Viņiem ir izdevība darināt lietas pēc saviem ieskatiem un atbilstoši saviem principiem, ieliekot tajās nepieciešamo enerģiju. Saskaroties mēs jūtam radniecību: kāds tās ir darinājis ar lielu uzmanību, un mēs uzmanīgi apejamies ar tām. Un – vai nav tā, ka mēs katrs vēlamies rast personiskas attiecības ar to, ko mēs darām un kā dzīvojam?

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.