Vēl viens stāsts par Liepājas jaunbūvi, kas tapusi "jaunākajos laikos". Šoreiz ne ar pašmāju arhitekta palīdzību, bet, pateicoties viešņai no Kuldīgas. Stāsts Nr.13.

BIROJU ĒKA, Zivju iela 11/13, DIĀNAS ZALĀNES PROJEKTU BIROJS, 2006.
Latvijas arhitektūras 2006. gada labākā jaunbūve – sabiedriska ēka.
FOTO: MĀRCIS GRĪNBARTS
TEKSTS: INĀRA KALNARĀJA, Liepājas Tautas teātra režisore, folkloras kopas ATŠTAUKAS vadītāja, aktrise

Tik tiešām, ir Liepāja un Liepājiņa! Liepāja ir izplūdusi, nekonkrēta, kā jau visas pilsētas ar guļamrajoniem. Toties Liepājiņa veidota saprotami un skaidri, ar kājām izstaigājama, ar tramvaju izbraucama, lai gan nav vairs tramvaju Nr. 2 un Nr. 4. Cilvēkiem pilsētiņā nevajag izmisīgi meklēt kādu iestādi vai uzņēmumu. Atrodi Liepājā pastu, ja neej iepirkties uz lielveikaliem! Kāpēc mēs mīlam radīt haosu pilsētā? Liepājiņā viss ir atrodams. Kājāmgājēju straume novirzīta pa zināmiem maršrutiem. Kūrmājas prospekts – pastaigai, Graudu iela – kino, kafejnīcas un veikali, Lielā iela – bankas un iestādes.

Man mīļa Liepājiņa, kurā, kājām ejot, 20 minūtēs var sasniegt jebkuru vajadzīgo vietu. Jā, kājām ejot! Tāpēc, ka pilsētiņu var apskatīt tikai kājāmgājējs. Cilvēks, ejot pa ielu, visu aplūko acu augstumā. Varbūt tāpēc Liepājiņa necentās pacelties sevišķi augstu. Vēji jau arī no jūras pūš stipri un bieži. Pūš visam cauri. Paldies Dievam, divas līnijas Liepājā darbojas, pateicoties tam, ka dzīvo vēl Pētertirgus. Un tā ļaudis katru dienu steidzas šurp un turp pa Tirgoņu un Zivju ielām.

No tirgus nākot uz centra pusi, tu stāvi pie gājēju pārejas, lai ienirtu Zivju ielā. Skatiens apstājas pie jaunās ēkas. Vienmēr jau veco nomaina jaunais. Un ir labi, ka tā. Vēl labāk ir, ja jaunais izprot savas saknes, savu piederību vietai. Šajā celtnē arhitekti spējuši salikt kopā vēsturi ar tagadni. Tumšais dēļu apšuvums man atgādina senās Liepājas guļbaļķu mājiņas. Jaunā ēka necenšas pārsteigt ar stikla pārbagātību, un man bijībā nav jāpaceļ galva, lai paraudzītos augšup.

Noslēpumaina liekas stiklotā jumta izbūve. Gribas zināt, kā tā izskatās no iekšpuses. Kopā ar Irinu Tīri [viena no "liepājiņas" – I.Ķ.] ieejam palūkot, kas un kā. Žēl, bet nekā interesanta. Parastais iestāžu iekārtojums. Vienīgi, raugoties pa augšstāva logiem, paveras brīnišķīgi skati uz veco, mīļo Liepājiņu. Irina nolemj šeit nākt zīmēt. Vismaz kaut kam noderēs augšējais stāvs, kurš patlaban stāv tukšs. No ārpuses izskatās daudzsološāk. Laba, skaista un ar sirdi projektēta ēka. Tomēr ieiet tajā īsta aicinājuma es nejūtu.

Mani mulsina, ja ēkas netiek izmantotas tam nolūkam, kam tās celtas. Sākumā bija banka. Jā, tas, manuprāt, der. Tagad – humpala. Un tālāk? Daudz ko tagad pārbūvē "nezin kam". Šinī gadījumā tā nevajadzētu būt. Ēka stāv stabili vējainajā vietā uz ilgiem, ilgiem gadiem. Kaut nu mūsu jūras vējš iepūstu tajā īstos iemītniekus, kas iedvestu patiesu dzīvību.

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.