Vītoli liepu pilsētā? Ne tikai. Ir gan Vītolu iela, gan Vītolu nams. Par to arī šis stāsts, kura autore ir muzikāli izglītotā Dace Bluķe. Jau 15. pēc kārtas "liepājiņas" stāsts.

VĪTOLU NAMS, Vītolu iela 1, ARHITEKTA G. VĪKSNAS BIROJS, 2008.
FOTO: EDĪTE BERNATOVIČA
TEKSTS: DACE BLUĶE, Liepājas Universitātes lektore, VIA CULTURA vadītāja, muzikoloģe

Vītoli ir vieni no maniem mīļākajiem kokiem kopš bērnības. Tāpēc Vītolu iela ar savu nosaukumu vien jau šķiet pievilcīga un mīļa. Vēl tas ir vasaras ceļš uz Gulbju dīķīti, koncertdārzu "Pūt, vējiņi!" un pludmali. Saulaino sajūtu nespēj sabojāt pat manām acīm tik neglītās baltā ķieģeļa fasādes, uz kurām nevar neskatīties, ja mēro šo ceļu.

Tagad Vītolu, Pasta un Graudu ielas krustojumā uzsliets četrstāvu "Vītolu nams" ar numuru 1 – tāds moderns, prestižs un svaigs ar lieliem logiem un terasēm augšstāvos. Pa vidu starp vēsturiskiem namiem bruģētajā Graudu ielā un 60. gadu padomju hruščovkām visas Vītolu ielas garumā, kas arī Latvijā ienesa saulaino saukli: "Katrai ģimenei mazu, bet savu dzīvokli." Vietā, kur pirms tam atradās veca, senatnīga ēka, kas varēja stāstīt daudzos gados piedzīvoto pilsētas vēsturi. Bija patiešām žēl, kad to jauca nost, ka neatradās tai pienācīgs saimnieks un kopējs.

Ikdienā nama pirmajā stāvā mainās skatlogu iekārtojumi. Tagad nav trauki, ir kosmētika un grāmatas. To dēļ ieeju visbiežāk, grāmatu šķirstīšana mani ēkā spēj noturēt visilgāk. Nu jau labu laiku es namu saucu par Graudu ielas grāmatnīcu. Pēc manām sajūtām tas atrodas Graudu ielā. Vītolu iela ir tur tālāk, tā ar baltajām ķieģelenēm un Gulbju dīķīti galā!

Pirmajā mirklī pat jāpiedomā, kāpēc tāds nosaukums. Tuvējā apkārtnē taču nav neviena vītola! Gribas pabīdīt ielas nedaudz platākas vai vismaz atkāpties pa Pasta ielu, lai ēku patiešām redzētu visā tās krāšņumā. Reiz, viesojoties pie kolēģes Graudu ielas pretējā nama augšējā stāvā, pa logiem ieraudzīju pavisam citu "Vītolu namu"! Tad pa īstam pamanīju, ka tas ir arī dzīvojamais nams ar iedzīvotājiem – lieliem un maziem cilvēkiem, viņu ikdienas rūpēm, puķu podiem logos un veļas žāvētājiem uz terases. Līdz tam, pārvietojoties pa ielām, vairāk par pirmā stāva veikala skatlogiem neko citu nebiju ievērojusi.

Kāds no dzīvokļiem plaši tiek piedāvāts īrēšanai Latvijas tūrisma portālos. Liepājas viesiem izrādīts kā īpaša un neaizmirstama uzturēšanās vieta, kurā katra lieta ir rūpīgi izmeklēta, lai radītu modernu greznumu. Iespējams. Nav nācies novērtēt. Taču uzdodot sev jautājumu, vai gribētos tur dzīvot, atbilde ir – viss šķiet neērts un iespiests. Trūkst dzīvojamai ēkai raksturīgā klusā pagalma ar soliņu un šūpolēm – kaut vai vecām un sarūsējušām, bet tādām, kuras pēc daudziem gadiem atcerētos kā to ļoti īpašo.  

Dzīvojamās ēkas šarmu un personību iegūst ar laiku – ar tās iedzīvotājiem, īpašniekiem un notikumiem, kas tajās risinās, ar tajās piedzimušajiem un nomirušajiem, ar kārtīgajiem un nepareizajiem, ar savdabīgajiem un ikdienišķajiem. Šobrīd "Vītolu nams" ir jauns, tīrs un arī bezpersonisks, kas mani kā pilsētas pamatiedzīvotāju un garāmgājēju atstāj vienaldzīgu.

Aplūkojot kādreizējās pasta kartītes ar pirmskara laika Vītola ielas ēku attēliem un tekstu Gruss aus Libau, rodas pārdomas, ka šis noteikti nav nams, kuru gribētos nofotografēt un kā 21. gadsimta e-kartīti sūtīt draugiem un paziņām tālumā ar sveicieniem no Liepājas. Taču ļoti gribētos, lai kādreiz būtu.

Tāpēc lai namam ir ilgs, laimīgs, cilvēkiem un notikumiem bagāts mūžs! Lai pēc gadiem ir rakstnieki, kuri vēlētos rakstīt stāstus par tā iemītniekiem, lai vēstures pieminētājiem gribētos pie tā sienas piestiprināt piemiņas plāksni ar "šeit dzīvoja...", lai viesus vedošais taksometra šoferis, braucot pa Graudu ielu, ar lepnumu stāstītu, ka "šajā namā reiz bija..."

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.