Nav jābūt lielam izmēros, lai būtu patiesi liels un, galvenais, īsts – tā varbūt varētu pieteikt šo "liepājiņas" objektu un stāstu par to. Stāstu Nr.16.

SĒTAS NAMIŅŠ, F. Brīvzemnieka iela 52, ARHITEKTS AGRIS PADĒLIS–LĪNS, 2007.
FOTO:ZIEDONIS SAFRONOVS
TEKSTS: ANCE ZEMŽĀNE–KVASNIKOVA, Aizputes jauniešu mājas IDEA HOUSE vadītāja

Mājiņa atrodas ļoti interesantā vietā. Grūti viņu nosaukt tādā bezpersoniskā vārdā kā «ēka», tāpēc saukšu par mājiņu. Atzīšos, būdama liepājniece un dienu dienā staigājot pa Liepājas ielām, mājiņu nemaz nebiju pamanījusi. Kāpēc? Nevar teikt, ka viņa slēpjas, pie viņas vedina reklāmas un norādes. Taču rodas sajūta, ka viņa domāta izredzētajiem, tiem īpašajiem cilvēkiem, kas atrod. Kur tad viņa atrodas? Lielākā daļa pilsētnieku zina gan "Pastnieka māju", gan orķestra māju jeb Graudu ielas koncertzāli, gan vēsturisko tehnikuma ēku – nu tur! Viņa kalpo kā "Reklāmas ateljē", no vienas puses, radošajai darbnīcai un veikaliņam "Pagalms" – no otras.

Vārds "pagalms" ļoti labi raksturo šo mājiņu, jo tā, būdama maza un mājīga, izvietota lielo Avotu un F. Brīvzemnieka ielu māju paēnā. Viņu ietver liels pagalms, kurā var iebraukt ar mašīnām, atstāt velosipēdus un vasarā rīkot tirdziņus. Mājiņa ir labi aizsniedzama gan kājāmgājējiem [jo pilsētas centrs], gan autobraucējiem, gan velomīļiem, gan tiem, kas draudzējas ar sabiedrisko transportu. Interesantā novietojuma dēļ reti kurš cilvēks tur iegriežas garāmejot.

Tā kā "Pagalmā" var nopirkt stilīgas pašmāju mākslinieku veidotas skaistumlietas, sākot no auskariem, kaklarotām, matu stīpiņām un jostām līdz somām un rotaļlietām, no biznesa viedokļa būtu labāk, ja mājiņā varētu ieiet pa ceļam. Klienti varētu būt arī pilsētas viesi, kuri tur iegādātos netradicionālas lietas no Liepājas. Taču mājiņa neatrodas ne Rožu laukumā, ne maršrutā "Liepāja kā pa notīm", tāpēc daudzi tūristi līdz viņai pat nenonāk.

Vērojot mājiņu no attāluma [ja esi pamanījis!], šķiet, ka tanī notiek kas radošs un interesants, gribas ieiet un paskatīties, kas īsti. Pienākot tuvāk, mājiņa turpina vilināt iekšā. Kā vēlāk uzzinu, viņa celta 19. gadsimta sākumā un kalpojusi par dzīvojamo māju spīķeru darbiniekiem. Izskatās atjaunota nesen, bet atjaunota, neko nesamaitājot. Krāsas iederas apkārtējā vidē, lielie logi aicina ienākt un košās izkārtnes informē par to, kas iekšā.

Ja sadūšojies un ver mājiņas durvis, pirmās ieraugi lietas, kuras neuzbāzīgi, bet iekārdinoši novietotas gar sienu. Tad vari izvēlēties, vai doties uz puišu vai uz meiteņu pasauli. Pa kreisi — uz "Reklāmas ateljē", kur strādā puiši. Pa labi – uz "Pagalmu" un smukumbodi, kur rosās meitenes. Durvis vienmēr vaļā, puiši un meitenes ir kā viena ģimene. Ieejot arī tu kļūsti par ģimenes locekli. Kāpēc bija jāsadūšojas? Mājiņa šķiet tik īpaša un personiska, ka vieš šaubas, vai drīksti ienākt, vai tur iederēsies. Viņa nav liela – aptuveni 80 kvadrātmetru. Vienstāva ēka ar kopīgu ieeju uz divām atdalītām pusēm. Puses nav strikti atdalītas – ir durvis, bet siena – vizuāli tikai pirmā stāva līmenī. Mājas griesti ir jumts. Virs sienas uz sijām izveidota vieta, kur glabāt dažādus materiālus. Tas ietaupa mazo kvadratūru. Mājiņā viss ir dzīvs, nav nekādas izlikšanās.Koks ir īsts koks, logi ir īsti logi, raisot atklātību un dzīvīgumu. Radošs bardaks. No tevis kā apmeklētāja nekas netiek slēpts. Tieši otrādi – tu tiec ierauts vispārējā radošumā. Un pārņem vēlme sniegt palīdzīgu roku vai vienkārši pasēdēt, papļāpāt un iedzert tēju.

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lvobligāta.