Lai iepazīstinātu lasītājus ar Liepājas vēsturi, portāls turpina savu rakstu sēriju "Kādas bildes stāsts". Šajā sērijā tiek apskatītas un aprakstītas fotogrāfijas no populārās Liepājas vēsturisko bilžu grāmatas "Pastaiga pa skaisto Liepāju", kuru biedrība "Liepāja 400" izdeva pērnā gada pavasarī.
Desmitais stāsts ir par Pētersona kafejnīcu Juliannas (Fr. Brīvzemnieka) ielā 31.
Bija spodrs 1928.gada agra pavasara rīts. Nesen pirms tam, 18. martā, Juliannas ielas 31 kafejnīcas īpašnieks Kārlis Pētersons (1874.–1943.) bija nosvinējis sava ēdienu veikala un kafejnīcas, dibinātas 1893.gadā, jubileju – 35 gadus.
Svinēšanai par godu īpašnieks bija licis pārslīpēt baltā marmora desmit apaļo galdiņu virsmas, ūtrupē nopircis masīvu un smagu ozolkoka bufeti ar ērtām štopkūku letēm, tikai nedaudz izļodzītus vīnes krēslus un pie griestiem "ievilcis" radio skaļruni, kas apmeklētājiem atskaņoja Rīgas un Berlīnes radio pārraidītos priekšnesumus. Un vēl viens jaunievedums – visi desmit galdiņi tagad greznojās ar svaigu gerberu ziediem slaikās dzidrstikla vāzēs, ko agrāk, pirms kara, paunu žīdiņi Kurzemē ienesa no Polijas.
Kafejnīcas konditors Jānis Ķepars piedāvāja garo brokastu ceptas vai vārītas lobītas olas, pa angļu vīzei apceptu šķiņķa paladziņu un, protams, ruma un štopkūku plati ar saldā krējuma pabalstītu kafeju.
Pēc pulksten vieniem nāca ēdienu veikala piedāvājums ar desiņām, kartupeļiem, sparģeļiem – pa baronu modei ar brūno mērci. Teju vai katru vakaru daļa galdiņu bija jau pasūtīta iepriekš pieteiktiem klientiem – gan Liepājas futbola kluba tiesnešu sanāksmēm, Vecliepājas šaha klubam, ezera burātāju klubam "Nords", pat tādai skaļai un ķildīgai kompānijai kā "Liepājas šķirto sievu biedrība". Tādai kompānijai nu gan pavārs viltīgi ieteica kafejnīcas "naglu": zandarta ikru knapmaizītes uzkodu ar porciju saldināta degvīna. Nu protams, ka pēc tam "aizgāja lielais plosts"!
Pētersona kafejnīcā rītos pie Juliannas ielas loga galdiņa divas vai trīs stundas bieži sēdēja Liepājas advokātu "dinozaurs", zvērinātais jurists Nikolajs Malkins, bieži kopā ar advokātu Serafimu Svetlovu un Krievu ģimnāzijas direktoru Ļoginu. Malkins kafejnīcā vienmēr ieradās pirms kara Jeļisejas tirgus rindās Pēterburgā pirktā melnā "oktobrenē" (galvassega no cieta melna voiloka ar izteikti katliņa formas siluetu) un resnu, ziloņķaulā inkrustētu spieķi. Runāja, ka štokā esot paslēpts šķautnains asmens, kas 1906.gadā atvairījis revolucionāru uzbrukumu apriņķa tiesu palātas ierēnim. Advokāts spieķi nekad nekāra uz kafejnīcas drēbju pakarināmā, bet gan stutēja pret galdiņu, kur tas gar apaļo malu bieži ar lielu troksni krita uz grīdas. Kafejnīcas atmosfēra juristu pozitīvi iedvesmoja, apdomājot tiesu prāvās aizstāvamā runas. Malkina klienti pārsvarā bija Liepājas krievi. Tikai Malkins, pie tases Vīnes kafijas Pētersona kafejnīcā pasēdējis, civiltiesā prata uzburt vēl Hercena laikā lietotos krievu valodas kruzuļus un... bieži vien prāvu vinnēja.
Pētersona kafejnīca gan neatradās tik izdevīgā un klientu iecienītā vietā kā Dirbergs un Bonics Graudu ielā. Arī ar Pēterpils vai Romas viesnīcu kafejnīcām Pētersons nevarēja sacensties ne skatlogu greznošanā, ne klientu rocībā un līdz ar to arī kases ieņēmumu bilancē.
Taču arī šim, klusākam no ielu braucēju un gājēju kņadas nostāk ieslēptam stūrītim, bija savs šarms.
Kārlis Pētersons Liepājā bija ienācējs no Tadaiķu pagasta. Šis nelielā auguma vīrs, nevainojami spodrajā kravatē un tumši pelēkajā bezkabatu apmetnī jeb "nakidkā" (melsa, ka viņam drēbju skapī esot vēl tikai viens vecmodīgs vasaras svārks) un mīkstu velūra hūtīti galvā, bija no jaunākā ķelnera ostas tējnīcā Kaiju ielā izsities par paša kafejnīcas turētāju. Dīvainis un vecpuisis, ne skops, bet zemnieciski taupīgs.
Pētersona kafejnīcu trīsdemito gadu sākumā bija iecienījuši jauni cilvēki, jaunkudzes aicinot uz romantiskiem tikšanās randiņiem. Te – 1932.gada augustā kāds vīrietis avīzes sludinājumā vēsta: "To jaunkundzi, kas ar dzintara gredzenu, tumšā mētelī, baltā cepurītē, ar rokas somiņu sēdēja Rožu laukumā sestdien, pulksten 8 un svētdien pulksten 9. vakarā, lūdzu atnākt uz iepazīšanos nolūku 22.augustā pulksten 19.30–20.30 Pētersona kafejnīcā Juliannas ielā 31. Gaidīšu!"
Bet bija arī cits gadījums: 1933.gada 3.septembris. Svētdien, pulksten 5 pēcpusdienā Juliannas ielā 31 K. Pētersona kafejnīcā norisinājās trokšņains ģimenes skandāls. Kafejnīcā bija ieradusies jūras aviācijas leitnanta Plēsuma sieva Gerda, kurai 22 gadi, ar Sergeju Rubisovu, trīsdesmit gadi, veikala komiju no ģenerāļa Baloža ielas 6. Dzēruši kafiju, pīpējuši cigarillas un papirosus "Milda". Pie kafejnīcas piebraucis Gerdas vīrs sporta auto un, uztraukts ieskrējis caur kafejnīcas galveno zalonu, blakustelpā ieraudzījis sēžam sievu ar paziņu.
Pēc dažiem asiem vārdiem tas ķēris kabatā it kā pēc revolvera, bet Rubisovs saķēris tā roku. Norībējis šāviens, lode ieurbusies sienā.
No ielas iesteidzies Plēsuma šoferis Vilis Spēks. Pie tam izcēlusies kaušanās. Apgāza krēslus, galdus. Sasituši Rubisovu, abi atstājuši kafejnīcu un aizbraukuši, iesēdušies auto. Izsauca policiju. Rubisovam asiņaina seja. Gerda izsauca automobili un Rubisovu nogādāja uz slimnīcu, kur pēc pārsiešanas atlaida mājās. Līdz pirmdienai, kad izdarīja otrreizēju izmeklējumu ar rentgena stariem, izrādījās, ka bojājumi ir smagi. Lauzts deguns un žokļa kauls. Sasistais noliedz, ka Plēsums šāvis uz viņu, šāviens gājis vaļā nejauši. Gerda, iespiedusies stūrī, visu laiku uztraukta novērojusi lielo skandālu. Pēc policijas II iecirkņa priekšnieka Garoziņa teiktā, Gerda esot "jautras dabas", bet Rubisovs esot precējies Rīgā un viņam esot trīs gadus vecs bērns.
Pētersona kafejnīcas telpās arī pēc II pasaules kara turpināja darboties kafejnīca–ēdnīca ar raksturīgo šnabja simts gramu glāzīti un uzkodu – ķilavmaizīti.
8
2