Ziema šogad atkal visai rudenīga un tas jauc prātus ne tikai cilvēkiem, bet arī Liepājas ezera lielākajiem putniem- gulbjiem, kuri vien sev zināmu iemeslu dēļ nolēmuši dzimto pusi nepamest.

Diemžēl, Ezerkrasta mikrorajona iedzīvotāji īpaši nepiedomā, kādēļ gulbji tik lielā skaitā palikuši Liepājā. Viens no iemesliem noteikti ir regulārā gulbju barošana. Kā iespējams novērot, gulbji ar cilvēkiem apraduši tik, ka pat nebīstas cierāt pa ielu un pastaigāties zem namu logiem. Uz to dāsnie liepājnieki atbild ar baltmaizes kalniem. Sekas šādai barošanai ir gaužām drūmas, jo jebkura ielaušanās dabā noritošajos procesos no cilvēku puses bieži vien izraisa negatīvas sekas. Tas attiecas uz it kā humānu motīvu vadīto putnu piebarošanu ziemā (nemaz nerunājot par gada siltajiem mēnešiem). Nav runa par pēkšņu dabas stihiju izraisītu nelaimju novēršanu (piemēram, par ledū iesalušu ūdensputnu vai cīruļputenī atceļojušu gājputnu glābšanu). Saprātīgam cilvēkam, protams, ir jāsniedz palīdzība dzīvniekiem visos iespējamos veidos. Bet normālā situācijā, kad putniem tiešas briesmas nedraud, sākot putnu piebarošanu, nepieciešams rūpīgi padomāt, vai, nepārdomāti rīkojoties, nenodarīsim putniem ļaunu. Lietderīgi vienmēr atcerēties- vislabākā dabas aizsardzība ir tās pasargāšana no cilvēka. Un diez vai tas ir normāli, ja pa Liepājas ielām, nebīstoties no mašīnās, staigā gulbji.

Bez tam gulbji ļoti ātri pierod pie cilvēka dotās barības, tad tiem rodas risks kļūt atkarīgiem no šāda veida barības iegūšanas. Ja gulbji tomēr sākti piebarot, tas ir jāturpina darīt visu ziemu, jo to piebarošanas pārtraukšana, vai retāka to piebarošana var novest putnus pat pie bojāejas.Un grūti iedomāties, kā ezermalas labsirdīgie iedzīvotāji ziemā spēs pabarot šo milzīgo gulbju pulku.