28.novembrī aprit desmit gadi kopš Liepājas žurnālista nāves dienas. Diemžēl slepkavības lieta līdz galam nav atrisināta, tas redzams arī no portāla rīcībā esošajiem materiāliem.

Šis raksts tapis laikraksta “Kurzemes Vārds” korespondenta Gundara Matīsa piemiņai.

2001.gada 15.novembris bija viņa pēdējā darba diena. Kad Gundars tovakar atgriezās mājās, Šķēdes ielas 3. nama kāpņu telpā viņam sekoja noziedznieks, kurš daudzas reizes ar galda kāju sita žurnālistam pa galvu. Traumas izrādījās liktenīgas – lai gan Gundars vēl paspēja slimnīcā sniegt liecības policijai, dienu vēlāk viņš krita komā. 35 gadu vecais žurnālists izdzisa pēc 13 dienām – 28.novembrī.

Tika ierosināta krimināllieta un uzsākta izmeklēšana. Tā bija savāda un ilga. Tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavību Rīgā vismaz sāka izmeklēt uz karstām pēdām, bet par komā guļošo žurnālistu Artura Vaiteika vadītā Liepājas policija vairākas dienas nelikās ne zinis.

"Gundars Matīss laikrakstā “Kurzemes Vārds” analītiski atspoguļoja kriminālās norises pilsētā, kā arī rakstīja kriminālhronikas sleju. Viņš labi pazina aprindas, kurās iegūstama vajadzīgā informācija, un, dabiski, labāk par citiem žurnālistiem pārzināja policijas darbu, bija "savs cilvēks" policijā. Varētu likties, ka tas pamudinās Vaiteika kunga vadītos izmeklētājus sākt vainīgā (vai vainīgo) meklēšanu nekavējoties, uz karstām pēdām, nemaz nerunājot par to, ka tas bija viņu tiešais pienākums. Taču nekā. Tikai piektajā dienā pēc uzbrukuma Matīsam policija sāka iztaujāt lieciniekus – redakcijas darbiniekus, kas savu kolēģi pazina tuvāk un varēja pastāstīt dažādas detaļas, kas savukārt varētu palīdzēt noziedznieku meklēšanā. Tikai pēc tam, kad traģiskā vēsts jau bija izstaigājusi vai visus saziņas līdzekļus, kā ņirgāšanās nāca ziņa, ka desmit dienas pēc notikušā Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvalde ierosinājusi dienesta izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai presē izskanējusī informācija par novēloto izmeklēšanu uzbrukumā cietušā laikraksta ''Kurzemes Vārds'' žurnālista Gundara Matīsa lietā atbilst patiesībai," 2001.gada novembrī "Dienā" rakstīja Askolds Rodins. Pārbaude, cik man zināms, tika veikta formāli.

Versiju, ka "Kurzemes Vārda” žurnālista slepkavības iemesls varētu būt saistāms ar viņa profesionālo darbību, Liepājas policisti dīvainā kārtā ātri atmeta, vairāk pieķeroties citām versijām. Viena no tām: piekaušana personīgu iemeslu dēļ, jo it kā ziņas par viņa personīgo dzīvi "rada aizdomas, ka motīvs meklējams tajā", toreiz teica policijas preses sekretāre Egita Guseva. Otra versija – laupīšanas uzbrukums, lai gan piekautajam žurnālistam nekas nebija pazudis.

Līdz nozieguma izpildītāju aizturēšanai policija caur masu medijiem centās radīt sabiedrībā viedokli, ka Liepājas žurnālista nogalināšanas iemesls visdrīzāk ir sadzīvisks motīvs. Tātad loģiski, arī izmeklēšanas resursi visvairāk tika koncentrēti uz šo divu versiju pārbaudi, bet netika, piemēram, pietiekami detalizēti pētītas Matīsa vismaz pēdējo divu gadu publikācijas par kriminālām tēmām un “pelēko” lietu pētījumi, kurus Gundars veica individuāli un par tiem nedalījās pat ar saviem kolēģiem redakcijā. Ja policijas preses dienesta pārstāves publiskie paziņojumi Gundara Matīsa lietā nebija izmeklēšanas taktika, tad, pēc manām domām, ir divi varianti: vai nu tiesību sargi nedraudzējas ar galvu, vai arī šo izmeklētāju darbību koordinēja cilvēki ne no tiesībsargājošo iestāžu vidus...

Tikai gandrīz pēc gada, 2002.gada oktobrī, un ne policijas “vainas dēļ” tika aizturēts nozieguma izpildītājs. Gundara Matīsa nositējs Raivis (uzvārdu neminēšu), bija izpļāpājies par noziegumu savas māsas draudzenei un viņa, baidīdamās iet uz policiju, satikās ar "Kurzemes Vārda” galveno redaktoru Andžilu Remesu, kuram pastāstīja, kurš ir vainīgs žurnālista nāvē, kā arī norādīja slepkavas dzīves vietas adresi. Redaktors nekavējoties par to ziņoja Liepājas pilsētas policijas pārvaldes toreizējam štāba priekšniekam Mārim Birzniekam. Taču mūsu likuma sargiem bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai aizturētu nozieguma izpildītāju Raivi, kura dzīves vieta policijai nu jau bija zināma! Pamatojoties uz Raivja liecībām nākamā gada pavasarī policijas uzmanības lokā nonāca uzbrukuma atbalstītājs (iespējamais pasūtītāja starpnieks) Ivars un it kā līdzzinātāji: Armands un Līga.

Kad Liepājas policijai bija “uzdāvināts” nozieguma izpildītājs, izmeklētājiem, pēc visa spriežot, bija liels pārsteigums, ka slepkavība tomēr izdarīta saistībā ar žurnālista profesionālo darbību. No apcietinātajiem un lieciniekiem izskanēja divas versijas par to, kāpēc tika pasūtīta izrēķināšanās ar Gundaru. Viena versija, ka Gundars raksta par kontrabandas lietām, otra, ka traucējis ļergas biznesam Liepājā. Spriežot pēc policijas preses dienesta izteikumiem, policijai vairāk patika otra versija par “ļergas točkām”.

Noziedznieki bija apcietināti, tika dotas pirmās liecības. Liepājas policijas rīcībā it kā vajadzēja būt visiem resursiem, lai varētu noskaidrot visus ar šo smago noziegumu saistītos apstākļus. Pat, ja Liepājas policijā bija problēmas ar izmeklēšanas resursiem, policijas vadība varēja palūgt palīdzību no Rīgas. Jo vairāk tāpēc, ka toreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kā ziņoja BNS, to bija piedāvājis.

Žurnālista nogalināšanu, kas saistīta ar viņa profesionālo darbību, tātad uzbrukumu "ceturtajai varai”, manuprāt, civilizētā valstī, vajadzētu uzskatīt par kaut ko ārkārtēju, un tiesībsargājošām iestādēm būtu jākoncentrē nepieciešamie resursi nozieguma atklāšanai, tai skaitā, lai atrastu nozieguma pasūtītāju.

Tomēr viss ritēja savādāk. Piemēram, Kurzemes apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija savā spriedumā konstatēja, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā eksistējusi Raivja (nozieguma izpildītāja) piezīmju grāmatiņa, taču lietā tāda pierādījuma – priekšmeta nav. Tas nozīmē, ka, iespējams, būtisks pierādījums, kas būtu varējis novest līdz slepkavības pasūtītājam, policijā ''pazudis tulkojumā''! Un vēl viens no daudzajiem tiesas secinājumiem: "pirmstiesas izmeklēšanas virzītājs ir rupji pārkāpis Latvijas KPK 151.panta 3.daļas prasības, kuras nosaka, ka apsūdzētajam bija jādod liecības pēc apsūdzības būtības. Bez tam Raivis nekad nebija pratināts un faktiski neliecināja daļā par to, kādas tad īsti uzkūdīšanas vai atbalsta darbības veica Ivars, tieši otrādi viņš liecināja, ka tādas darbības veica cita persona, nevis Ivars".

Lai kā arī būtu, nozieguma izpildītāji un "neziņotāji" bija atrasti, un tos notiesāja: ar Liepājas tiesas spriedumu iepriekš piecas reizes tiesātajam Raivim piesprieda 8 gadu cietumsodu; iepriekš divas reizes tiesātam Ivaram – 10 gadu cietumsodu; iepriekš divas reizes tiesātajam Armandam – trīs gadus nosacīti par neziņošanu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, bet Līgu attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ. Pēc pusotra gada Kurzemes apgabaltiesas krimināllietu tiesu kolēģija apelācijas kārtībā cietumsodu Ivaram samazināja uz sešiem gadiem, bet pārējiem apsūdzētajiem atstāja spēkā Liepājas tiesas piespriestos soda mērus.

Gundara slepkavības pasūtītājs palika nesodīts, un ļoti iespējams, ka ikdienā mēs viņam paejam garām uz ielas Rīgā vai tepat, Liepājā, un varbūt pat kādreiz kādā saviesīgā pasākumā sasveicināmies, paspiežot roku.

Neesmu jurists, bet iepazīstoties ar Liepājas tiesas un Kurzemes apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģijas spriedumiem, sapratu, ka lietā pretrunu ir vairāk nekā sunim blusu rudenī. Izskatās, ka Raivis un Ivars ir mainījuši liecības kādas trešās personas iespaidā un arī abu Rīgas advokātu rīcībā bija vērojamas izpausmes, kas vērstas uz lietas novilcināšanu. Pilnīgi nav saprotama Armanda loma šajā lietā utt.
Privātā kārtā palūdzu savu paziņu kriminālistu – ekspertu, kurš ilgu laiku nostrādājis par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju gan Iekšlietu ministrijā, gan prokuratūrā, iepazīties ar Matīsa lietas tiesu spriedumiem. Viņa secinājums bija, ka tik pavirši izmeklētu lietu kā šo, viņš savā ilgajā darba praksē redzējis reti. Viņu pārsteidza, ka tiesas nav sūtījušas lietu atpakaļ papildu izmeklēšanai. Par daudzām nozīmīgām detaļām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, bet pats galvenais, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā nav aktīvi mēģināts atrast nozieguma pasūtītāju. Pēc mana paziņas domām lieta varēja būt gudri "sabojāta" jau pirmstiesas izmeklēšanas sākuma posmā.

Notiesātie – faktiskais slepkavības izpildītājs Raivis un šā nozieguma atbalstītājs Ivars – piespriesto sodu jau izcietuši un atgriezušies, bet Gundars neatgriezīsies nekad. Nekad viņš nesatiks savas meitas un neatgriezīsies pie sava rakstāmgalda redakcijā, jo acīmredzot vai nu kādu bija aizskāris ar savu rakstu vai kādam bija patraucējis. Viņu nosita ar galda kāju par to, ka bija nesavtīgs, godīgs žurnālists, sava amata veicējs ar lielo burtu.

"Kurzemes Vārda" redakcija nolēma viņa piemiņu saglabāt, nodibinot Gundara Matīsa piemiņas balvu, ko tagad katru gadu laikraksta "Kurzemes Vārds" dzimšanas dienā pasniedz kādam redakcijas žurnālistam par "analītiskām, izzinošām, pētošām publikācijām".

Tas, protams, ir apsveicami, bet vai tas ir viss, ko kolēģi – žurnālisti varēja un varbūt vēl var darīt Gundara piemiņai un mūsu visu labā? Domāju, ka ne, jo slepkavības pasūtītājs vai pasūtītāji nav atrasti. Ja to nespēja mūsu policija un tiesu vara, tad tas ir jādara ceturtajai varai – žurnālistiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka Gundars bija savējais. Vai kāds no Gundara kolēģiem, ''Kurzemes Vārda'' žurnālistiem, kādreiz ir uzdevis sev jautājumu: vai Gundara vietā nevarēju būt es?! Un, ja tā būtu, vai tādā gadījumā Gundars nebūtu "racis”, kā žurnālists darījis visu iespējamo, lai slepkavības pasūtītājs tiktu atrasts? Esmu pārliecināts, ka būtu gan.

Domāju, ka ''Kurzemes Vārdam'' Gundara Matīsa balvu vajadzētu vispirms pasniegt tiem žurnālistiem vai žurnālistam, kurš ar savu analītisko un pētniecisko publikāciju būtu atklājis pietiekami daudz faktu Gundara lietā, lai panāktu atkārtotu izmeklēšanu. Pēc tam varēja pasniegt balvas kaut vai par varavīksnes biežuma Liepājas debesīs izpēti. Piedodiet, ja maldos, bet man Gundara Matīsa piemiņas balvas nodibināšana vairāk izskatās pēc traģiski bojā gājušā žurnālista vārda izmantošanas Bobrova kunga un ar labu reputāciju apveltītā Lūsēna kunga vadītā medija spalvu spodrināšanai.

Ar virsrakstu "Nāve par rakstiem" 27.10.2003 iesākās toreiz vēl laikraksta "Diena" žurnālistes Noras Driķes raksts, kurā objektīvi tika atainota policijas (bez)darbība un Gundara kolēģu attieksme pret notikušo. Taču nevienā no "Kurzemes Vārda" publikācijām neesmu lasījis par izmeklēšanas absurdo kvalitāti, ja neskaita piezīmi, ka policija nav sākusi izmeklēšanu uz karstām pēdām pēc uzbrukuma Gundaram.

Pirms rakstīt šo rakstu, vēlreiz pārlasīju ''Kurzemes Vārda'' ilggadējā redaktora Andžila Remesa nesen iznākušo grāmatu ''Pasta ielas namiņā", kurā jaukā un vienkāršā valodā pastāstīts par Liepājas galvenā laikraksta un tā kolektīva pagātni un tagadni. Gribēju tīri cilvēciski saprast, kāpēc sanācis tā, ka faktiski Gundara kolēģi viņu ir nodevuši. Diemžēl atbildes šajā grāmatā man neizdevās atrast. Vēl varu saprast, ka valsts ar savām institūcijām pagriezusi muguru Gundaram Matīsam, bet kāpēc žurnālisti, kuri sekoja līdzi izmeklēšanas un tiesu procesam, nemācēja vai negribēja ievērot, ka šajā pasūtījuma slepkavības lietā ir daudz vairāk jautājumu nekā atbilžu, un pats galvenais, ka pasūtītājs vai pasūtītāji it kā nemaz neeksistē!

Varbūt no padomju laikiem ģenētiski saglabājusies pārāk līka mugura pret varu gan valsts, gan pašvaldības līmenī, jo tā var ērtāk izdzīvot? Kāpēc kašķēties ar policiju? Tā taču kādreiz var būt arī noderīga! Labāk tiražēt glancētu rakstu gūzmu par Liepājas politiskās elites labajiem darbiem, un garnējumam skata pēc pakritizēt tās "sētniekus" un "pusvadītājus". Pieļauju, ka tā arī var darīt, lai šajos bargajos kapitālisma laikos neizputētu. Bizness paliek bizness.

Taču ar biznesu masu medijiem nevajadzētu aizrauties tiktāl, ka aizmirstas vispārcilvēciskas vērtības. Varbūt “Kurzemes Vārds”, izlasot šos tiesas spriedumus, spēs restartēt savu sirdsapziņu un pienākumu pret bijušā kolēģa piemiņu.

Starp citu, žurnālisti var iegūt jebkura tiesas sprieduma pilnu tekstu, griežoties attiecīgajā tiesā. Protams, ja tas nepieciešams profesionālās darbības veikšanai. Un, protams, ja ir vēlēšanās to darīt.

 

NORAKSTS

Lieta Nr.K 20-116/04/1 (krimināllietas Nr. 1260096601) 2004.gada 29.janvāri.

SPRIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ
Liepājas tiesa
šādā sastāvā: priekšsēdētāja S.Mertena
piesēdētāji R.Maļinovska, J.Priedītis
ar sekretāri A.Mielavu
advokāti M.Škļarevska, A.Raudiņš
A. Drēbnieks
piedaloties prokuroram A.Dzērvēnam

2003.gadā no 27.oktobra līdz 5.novembrim un 2004.gadā no 12.- 29.janvārim Liepājā, Republikas ielā 14 atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu, kurā apsūdzēti:
 
RAIVIS [..], personas kods [..], dzimis 1975.gada 25.septembri Aizputē, LR pilsonis, izglītība vidējā, neprecējies, bērnu nav, nestrādā, deklarētā dzīves vieta Liepājā, Jelgavas ielā 12-2, agrāk sodīts:
• 02.02.1994. Liepājas rajona tiesa pēc LKK 204.panta 2.daļas, 141.panta 2.daļas, 38.,41.,42.pantiem brīvības atņemšana uz 2 gadiem un 6 mēnešiem ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem;
• 09.11.1995. Liepājas rajona tiesa pēc LKK 139.panta 4.daļas,
38.panta 3.daļas, 42.panta ar brīvības atņemšanu uz 4 gadiem 6 mēnešiem ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem 6 mēnešiem;
• 16.05.1996. Liepājas rajona tiesa pēc LKK 139.panta 4.daļas, 39.,41.,42.pantiem ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem ar pārbaudes laiku uz 5 gadiem;
• 21.07.1998. Kurzemes apgabaltiesa pēc LKK 105.panta 1.daļas,
39.panta ar brivības atņemšanu uz 3 gadiem 2 mēnešiem;
• 07.05.1999. Liepājas tiesa pēc LKK 204.panta 2.daļas, 38.panta ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem 6 mēnešiem, 10.07.2001. atbrīvots no Jēkabpils cietuma ar Jēkabpils tiesas lēmumu nosacīti pirms termiņa uz 6 mēnešiem 12 dienām,
apsūdzībā pēc Latvijas KL 125.panta 3.daļas.
Apcietinājumā atradies no 2002.gada 9.oktobra līdz 2004.gada 29.janvārim.

IVARS [..], personas kods [..], dzimis 1968.gada 1.jūlijā Aizpute, LR pilsonis, izglītība vidējā speciālā, neprecējies, bērnu nav, nestrādā, deklarētā dzīves vieta Liepājas rajona Aizputē, Atmodas ielā 6-1, dzīvo Liepājā, Meža ielā 53-63, agrāk sodīts, taču abas sodāmības dzēstas:
• 26.09.1991. Liepājas pilsētas tiesa pēc LKK 121l.panta l.daļas ar brivības atņemšanu uz 3 gadiem;
• 01.10.1997. LKK 105.panta 1.panta, 42.panta ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem,
apsūdzībā pēc Latvijas KL 125.panta 3.daļas, 20.panta 2.un 3.daļas. Apcietinājumā atradies no 2003.gada 8.apriļa līdz 2004.gada 29. janvārim.

ARMANDS [..], personas kods [..], dzimis 1962.gada 22.oktobrī Liepājā, LR pilsonis, izglītība vidējā, precējies, apgādībā divi nepilngadīgi bērni, strādā SIA "Ilga - Sigulda" par saimniecības daļas vadītāju, deklarētā dzīves vieta Liepāja, Siguldas iela 23-35, dzīvo Rīgā, Ogres ielā 12-22, agrāk sodīts, taču sodāmības dzēstas:
• 06.10.1982 Liepājas tautas tiesa pēc LKK 184(1).panta 2.daļas, 204.panta 1.daļas, 38.panta ar brivības atņemšanu uz 2 gadiem 4 mēnešiem;
• 27.05.1987. Liepājas tautas tiesa pēc LKK 184(1).panta 2.daļas ar labošanas darbiem uz 2 gadiem,
apsūdzībā pēc Latvijas KL 315.panta.

Apcietinājumā atradies no 2003.gada 28.aprīļa līdz 27.jūnijam.

LlGA [..], personas kods [..], dzimusi 1977.gada 11.jūnijā Liepājā, LR pilsone, izglītība vidējā, neprecējusies, bērnu nav, strādā SIA "LIBAU HAUS" par lietvedi, deklarētā dzīves vieta Liepājā, Jelgavas ielā 7-28, dzīves vieta Liepāja, Mežu iela 53-63, agrāk nesodīta, , *
apsūdzība pēc Latvijas KL 315.panta.

Apcietinājumā atradusies no 2003.gada 5 jūnija līdz 4.augustam.

Tiesas sēdē tiesa konstatēja:
tiesājamais Raivis, būdams jau agrāk nodarījis tīšus smagus miesas bojājumus, nodarījis smagus, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus, kas vainīgā neuzmanības dēļ bija par iemeslu cietušā nāvei, kas nodarīti sakarā ar to, ka cietušais pildījis savus profesionālos pienākumus, bet tiesājamais Ivars uzkūdīja un noorganizēja smagu dzīvībai bīstamu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bija par iemeslu cietušā nāvei, kas nodariti sakarā ar to, ka cietušais pildījis savus profesionālos pienākumus, bet konkrēti:

2001. gada septembra beigās, oktobra sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, Ivars nolēma noorganizēt miesas bojājumu nodalīšanu Gundaram Matīsam viņa profesionālo - žurnālista pienākumu pildīšanas dēļ, kurš strādājot laikrakstā "Kurzemes vārds" par korespondentu, atspoguļoja kriminālo hroniku un saistībā ar to veica pētnieciski darbu.

2001. gada septembra beigās, oktobra sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, I. netālu no laikraksta "Kurzemes vārds" redakcijas Liepājā, Pasta ielā 3, vēlāk ari savā dzīves vietā Liepājā, Meža ielā 53-63, norādīja Raivim uz Gundara Matīsa vizuālo izskatu un personību, darba vietu, nodeva Raivim Matīsa fotogrāfiju, kā arī informēja Raivi par noziedzīgā nodarījuma motīviem, sagatavošanās procesu (G.Matīsa dienas kārtības izziņu), kā ari informēja par atlīdzības apmēru ne mazāk kā Ls 200 apmērā. Tādā veidā Ivars uzkūdīja un organizēja Raivi konkrētam noziedzīgam nodarījumam - miesas bojājumu nodarīšanai G.Matīsam.

2001.gada laika posmā no septembra beigām līdz 15.novembrim Raivis, pēc Ivara tiešiem norādījumiem, gan viens pats, gan kopā ar Ivaru, veica noziedzīgā nodarījuma (miesas bojājumu nodarīšanu G.Matīsam) sagatavošanās darbus: potenciālā cietušā novērošanu un izsekošanu, noskaidrojot viņa dienas kārtību, ieradumus un dzīves vietas adresi.

Pēc sagatavošanās darbiem, 2001.gada 15.novembri ap pl. 18.00, Raivis, Ivara uzkūdīts, nolūkā nodarīt miesas bojājumus, sekoja G.Matīsam līdz viņa dzīves vietai Liepājā, Šķēdes ielā 3. Brīdī, kad G.Matīss iegāja kāpņu telpas, kurā atrodas dzīvokļi sākot no 15.numura, priekštelpā, Raivis viņu panāca un no mugurpuses iesita G.Matīsam ar līdzpaņemto nūjveida priekšmetu pa galvu paura rajonā. Sitiena rezultātā G.Matīss zaudēja līdzsvaru un nokrita uz kreisajiem sāniem. Turpinot savas noziedzīgās darbības, Raivis ar līdzpaņemto nūjveida priekšmetu iesita zemē guļošajam G.Matīsam, kurš aizsargājoties bija aizsedzis ar rokām seju, ne mazāk kā 10 reizes pa galvu un dažādām ķermeņa daļām, līdz brīdim, kad viņu iztraucēja no tuvējā dzīvokļa iznākušais iedzīvotājs. Tādā veidā Raivis, sitot ar nūjveida priekšmetu cietušajam pa galvu un dažādām ķermeņa daļām nodarīja G.Matīsam smagus, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus: galvas apvidū - sistas brūces galvas matainajā daļā, asinsizplūdums uz galvas ādas muskuļa lēvera iekšējās virsmas kreiso paura - deniņu apvidū, šķembains galvaskausa kaulu lūzums pieres kaula zvīņas un kreisā deniņu kaula šuves apvidū ar lūzuma līniju pāreju uz labo paura kaulu un pakauša kaula zvīņu, kā arī galvaskausa pamatni, asinsizplūdums virs cietā galvas smadzeņu apvalka kreisās pieres - deniņu daivas un labās piramīdas priekšējās sienas apvidos, asinsizplūdums zem cietā galvas smadzeņu apvalka labo pieres - deniņu daivu bazālajā virsmās, asinsizplūdumi zem mīkstajiem galvas smadzeņu apvalkiem kreiso pieres - paura daivu apvidū, labās pieres daivas bazālajā virsmā, kreisās deniņu daivas bazālajā virsmā un labās deniņu daivas bazālajā virsmā, smadzeņu vielas sasitums ar atmiekšķējumu kreiso pieres - paura daivu, labās pieres daivas, kreisās deniņu daivas un labās deniņu daivas apvidos, zemādas asinsizplūdums kreisās plaukstas apvidū, kreisās plaukstas pamatnes 2., 3. kaulu lūzumi ar asinsizplūdumu apkārt esošajos mīkstajos audos, zemādas asinsizplūdums labās ceļa locītavas apvidū ar asinsizplūdumu labās ceļa locītavas somiņā, zemādas asinsizplūdumi labā augšdelma, labās elkoņa locītavas un kreisā augšstilba apvidos. Pēc miesas bojājumu nodarīšanas G.Matīsam, Raivis atstāja notikuma vietu, pa ceļam klajumā aiz mājas Šķēdes ielā 3, Liepājā izmezdams noziedzīgā nodalījuma riku - nūjveida priekšmetu. Tālāk Raivis devās pie Ivara un paziņoja par pasūtītā noziedzīgā nodarījuma izpildi.

28.11.2001. no slēgtas galvas traumas ar sistām brūcēm iestājās cietušā G.Matīsa nāve un Raivja G.Matīsam nodarītie smagie dzīvībai bīstamie miesas bojājumi vainīgā neuzmanības dēļ atrodas tiešā cēloniskā sakarībā ar G.Matīsa nāves iestāšanos.

Par miesas bojājumu nodarīšanu G.Matīsam Raivis no Ivara saņēma atlīdzību ne mazāk par Ls 60.

Ar šādām savām darbībām tiesājamais Raivis ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Latvijas KL 125.panta 3.daļā, bet tfesājamais Ivars ar šādām savām "darbībām ir izdarījis - noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Latvijas KL 125.panta 3.dala un 20.panta 2., 3. daļas.

Tiesājamais Armands, droši zinot, ka ir izdarīts sevišķi smags noziegums, neziņoja par to, bet konkrēti:
Pēc 2001.gada 15.novembra, pirmstiesas izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, Armands, zinot, ka Ivars ir saistīts ar smagu miesas bojājumu nodarīšanu Gundaram Matīsam saistībā ar viņa profesionālo (žurnālista) pienākumu pildīšanu, strādājot laikrakstā "Kurzemes vārds" par korespondentu, kā rezultātā 28.11.2001. iestājās G.Matīsa nāve, t.i., zinot, ka ir izdarīts sevišķi smags noziegums, kas paredzēts Latvijas KL 125.panta 3.daļā, neziņoja par to tiesībaizsargājošām iestādēm.

Ar šādām savām darbībām tiesājamais Armands ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Latvijas KL 315.pantā.

Bez tam pirmstiesas izmeklēšanā tiesājamai Līgai izvirzīta apsūdzība, ka viņa droši zinot, ka tiek gatavots un ir izdarīts sevišķi smags noziegums, par to neziņoja, bet konkrēti:
2001.gada septembra beigās, oktobra sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, Līga, zinot, ka Ivars un Raivis gatavojas nodarīt miesas bojājumus Gundaram Matīsam saistībā ar viņa profesionālo (žurnālista) pienākumu pildīšanu, strādājot laikrakstā "Kurzemes vārds" par korespondentu, kamdēļ G.Matīss tika ilgstoši izsekots, un, zinot, ka 15.11.2001. Raivis Liepājā, Šķēdes ielā 3 ir nodarījis G.Matīsam smagus, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus, kā rezultātā 28.11.2001. iestājās G.Matīsa nāve, t.i., zinot, ka ir izdarīts sevišķi smags noziegums, kas paredzēts Latvijas KL 125.panta 3.daļā, neziņoja par to tiesībaizsargājošām iestādēm.

Pirmstiesas izmeklēšanā Līgas darbības kvalificētas pēc Latvijas KL 315.panta.
Nopratināts tiesas sēdē tiesājamais Raivis sevi par vainīgu viņam inkriminētajā noziegumā atzina pilnībā, kā ari daļēji atzina cietušās Jolantas Matīsas pieteikto civilprasību un paskaidroja, ka Ivaru pazīst sen, abi ir draugi un abi nāk no Aizputes, Līgu pazīst apmēram gadu, kā Ivara draudzeni un ar viņiem abiem attiecības labas, Armandu redz otro reizi dzīvē un ar viņu nekādu kontaktu un attiecību nav. 2001.gada jūlija mēnesī atbrīvojies pirms termiņa no apcietinājuma un devies uz Aizputi pie vecākiem, bet no septembra mēneša sācis dzīvot Liepājā, Ģenerāļa Baloža ielā 3 kopā ar draudzeni Violetu. Kaut kad septembrī piezvanījis Ivars un uzaicinājis kopā aizbraukt uz Liepājas centru. Kādēļ, Ivars nav teicis. Ar Ivara automašīnu piebraukuši pie "Kurzemes vārda" redakcijas. Pie Ivara automašīnas pienācis Raivim tobrīd nepazīstamais Armands un iesēdies mašīnā. Ivars Raivi ar Armandu īsti nemaz nav iepazīstinājis. Visi kopā parunājušies par nebūtiskām lietām, tad Ivars izkāpis no mašīnas un aizgājis uz kiosku pēc alus. Armands pa to laiku pajautājis Raivim par ieslodzījuma vietām, pāris personām. Pēc tam Ivars atgriezies un viņi turpinājuši apmēram stundu sēdēt mašīnā un kaut ko gaidīt. Kāpēc viņi tur sēdējuši, Raivis tobrīd nav zinājis. Tad no veikala "Melodija" puses nācis Raivim tobrīd nepazīstamais Gundars Matīss un Armands, griežoties pie Ivara, uz viņu norādījis, sakot, ka lai šo vīrieti iegaumējot. Kāpēc Matīss būtu jāiegaumē, Raivis nav jautājis. Armands Matīsu arī 4-5 reizes nofotografējis. Tad Armands devies prom. Kopš tās reizes Raivis ar Armandu nav ticies un nav runājies. Pēc tam Raivis ar Ivaru abi aizbraukuši uz Ivara dzīves vietu Meža ielā, parunājušies un Raivis pajautājis, kas ir Armands. Ivars atteicis, ka tas ir paziņa, kas kādreiz bijis kriminālā autoritāte, bet tagad pārbraucis dzīvot uz Rīgu, pieIvarues Dievam un no kriminālās pasaules norobežojies. Tad Raivis jautājis, kas tas par vīrieti uz kuru norādījis Armands, uz ko Ivars atbildējis, ka tas esot žurnālists, rakstot par kriminālo pasauli un viņu vajagot sodīt, iautājis vai Raivis to varētu izdarīt. Ivars pastāstīiis, ka žurnālists vienreiz iau esot sodīts, taču secinājumus nav izdarījis. No sarunas ar Ivaru Raivis izsecinājis, ka žurnālists, rakstot avīzē konkrētus rakstus, bāž savu degunu tur, kur nevajag un, ka sodīt minēto žurnālistu Ivaram paprasīja Armands, jo Ivars pabrīdinājis Raivi, ka gadījumā, ja Armands kaut ko taujājot, lai sakot, ka Matīsa piekaušanu paskaidrojis, ka tādejādi

Raivis varēs viegli nopelnīt Ls 200. Raivis tiesas sēdē apliecināja, ka Armands viņam personīgi nav piedāvājis piekaut Matīsu, priekšlikumu izteicis vienīgi Ivars, Raivis priekšlikumu apdomājis un piekritis, jo gribējis nopelnīt naudu, taču galvenokārt piekritis tāpēc, ka sapratis, ka nav izvēles, jo par notiekošo tobrid zinājis jau pārāk daudz un viņu pašu tādēļ varētu fiziski vai psihiski iespaidot. Raivis uzskata, ka tas bijis viltīgs gājiens - vispirms izstāstīt par pasūtījumu, jo tad viņš vairs nevarējis atteikties, jo zinājis pārāk daudz un atteikuma gadījumā ar viņu būtu izrēķinājušies. Uz Raivja jautājumu, kādā veidā žurnālists ir jāsoda, Ivars atbildējis, ka jāpiekauj, salaužot kādus locekļus vai tamlīdzīgi. Ivars pateicis, lai Raivis nākošās dienas rītā atkal atbrauc. Sarunas laikā mājās bijusi ari Līga, taču viņa atradusies citā istabā. Pēc sarunas Raivis devies mājās. Nākošā dienā Raivis ieradies pie Ivara ap 06.00 no rīta. Ivars devis 2-3 Matīsa fotogrāfijas, taču Raivis fotogrāfijas nepaņēmis, jo tās iegaumējis. Raivis izdarījis secinājumus, ka tās ir iepriekšējā dienā Armanda fotografētas. Tad abi divi ar Ivara automašīnu aizbraukuši līdz Jūrskolai Roņu ielā, lai pārliecinātos vai žurnālists tur dzīvo. Ivara automašīnā gaidījuši Matīsu līdz pl. 10.00, nesagaidījuši un aizbraukuši projām.

Pēc gaidīšanas Ivars aizvedis Raivi pie avīzes redakcijas un teicis lai sagaidot Matīsu, to izsekojot un noskaidrojot, kur viņš dzīvo. Pēc šīs sarunas Raivis apmēram mēnesi izsekojis Matīsu pie redakcijas, lai noskaidrotu kur viņš dzīvo un kur iet, visu oktobri Raivim ik pa laikam zvanījis Ivars un ar vien draudīgāk un uzstājīgāk prasījis, kad izdarīs apsolīto, jo ari viņam - Ivaram zvanot no Rīgas un prasot, kad žurnālists tiks iespaidots. Novērošanu veicis viens pats un par Ivara uzdevumu nevienam nav stāstījis. Vairākkārtīgi Ivars pats pārbaudījis, vai Raivis veic izsekošanu, nobraucot ar savu mašīnu Raivim garām. Apmēram oktobra beigās, Raivis Ivaram teicis, ka grib atteikties no Matīsa piekaušanas, par ko Ivars viņu piekāvis, salaužot ribas. Izsekojot Matīsu, Raivis noskaidrojis, ka viņš dzīvo Šķēdes ielā. Tad 2002.gada 15.novembri ap pl. 18.00 - 19.00 atkal sekojis Matīsam līdz pat viņa dzīves vietai. Raivim licies, ka Matīss sapratis, ka viņam kāds seko. Nolēmis piekaušanu realizēt todien un tāpēc pa ceļam pacēlis no koka nolūzušu zaru. Matīss iegājis mājas kāpņu telpā, Raivis viņam sekojis un turpat priekštelpā ar dūri 2 reizes iesitis Matīsam pa pakausi. Kur konkrēti sist Matīsam, Raivis iepriekš nebija plānojis. Matīss nokritis uz sāniem un Raivis vēl vairākkārtīgi viņam iesitis ar līdzpaņemto koku pa seju, Matīss centies ar rokām aizsargāties, taču nepretojies. Cietušais sācis kliegt un Raivis izdzirdējis, ka kaut kur atveras dzīvokļa durvis un iznāk kaimiņš, tāpēc meties projām, pa ceļam aiz mājas klajumā izmetot koku. Pēc tam piezvanījis Ivaram un pastāstījis par notikušo, sarunājuši satikties nākamajā dienā. Kad satikušies, Ivars jautājis kā Matīss ticis piekauts. Raivis atbildējis, ka nezina cik stipri piekāvis Matīsu. Par šo lietu tobrīd vairāk nerunājuši. Pēc tam Ivars Raivim samaksājis Ls 60. Tikai no avīzēm uzzinājis, ka piekauto žurnālistu sauc Gundars Matīss. Pēc kāda laika avīzēs izlasījis, ka Matīss ir miris, sākusi mocīt sirdsapziņa, aizbraucis uz Aizputi pie vecākiem un par izdarīto izstāstījis. Pēc tam runājis arī ar Ivaru, kurš teicis, ka Raivis ir pārcenties, taču tagad varētu prasīt lielāku atlīdzību. Ivars Raivja klātbūtnē piezvanījis, kā Raivis sapratis Armandam, taču tas atteicies un pārtraucis sarunu. Vairāk nekādu sarunu par naudu ar Ivaru nav bijis un apsolītā summā tā ari pilnībā netikusi samaksāta. Par Matīsa piekaušanu ir runājis tikai ar māti, tēvu, māsu Lolitu un Violetu, taču nevienam pirms tam nav stāstījis, ka gatavojas kādu piekaut. Violeta ir bijusi Raivim līdzi, kad viņš pastaigājies gar avīzes redakciju, bet viņa nav bijusi lietas kursā kāpēc to Raivis to dara. Ir bijusi reize, kad Ivars ar savu automašīnu piebraucis pie Raivja parunāties, tad kad viņš bijis pie redakcijas. Kopā ar viņu toreiz bijusi Līga. Raivis iesēdies Ivara mašīna, taču runājuši pavisam par citām lietām, nevis Matīsu. Tobrīd no redakcijas iznācis Matīss un Raivis devies viņu izsekot, bet Ivars un Līga aizbraukuši. Raivis nezina vai Līga kaut ko zinājusi par izsekošanu. Par vairākkārtējo liecību maiņu pirmstiesas izmeklēšanā, Raivis paskaidroja, ka no sākuma visus sacerējis, jo negribējis nevienu iejaukt. Liecības mainīt neviens viņu nav spiedis. Laika gaitā sapratis, ka šīs viņa liecības ir nereālas, tāpēc galu galā visā atzinies, arī prokurore Miezīte, kura sākotnēji izmeklējusi lietu, teikusi, ka atzīšanās gadījumā sods būs minimāls. Patiesībai atbilst tikai tās liecības, ko viņš devis 2002.gada 8.novembrī, kuras viņš apstiprina arī tiesas sēdē. Tiesas sēdē Raivis apstiprināja, ka viņam ir ļoti bail no Ivara, tādēļ Ivara klātbūtnē nespēj pateikt patiesību, no Armanda bail neesot. Bez tam tiesas procesa laikā zālē atradušies Ivara cilvēki, kas viņam pat konvoja klātbūtnei piedraudējuši.

Tiesas sēdē, saskaņā ar Latvijas KPK 279.panta 1.daļas 1.punktu, tika nolasītas tiesājamā Raivja liecības, kuras viņš bija sniedzis pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Tā 2002.gada 8.oktobra vaļsirdīgās atzīšanās aktā, Raivis norādīja, ka Matīsu piekāvis personīgu motīvu vadīts, jo Matīss savā laikā uzmācies Raivja draudzenei Violetai. 2002.gada 9.oktobra un 2002.gada ll.oktobra liecībās Raivis sīkāk aprakstīja vaļsirdīgās atzīšanās aktā liecināto. Pēc 2002.gada 22.oktobra konfrontācijas ar Violetu, Raivis savas liecības mainīja un 2002.gada 23.oktobra un 25.oktobra liecībās liecināja, ka Matīsa piekaušanu viņam piedāvājis izdarīt pilnīgi nepazīstams vīrietis, kurš viņam pienācis klāt uz ielas un par izdarīto apsolījis Ls 200. 2002.gada 30.oktobrī Raivis vēlreiz mainīja liecības un liecināja, ka Matīsa piekaušanu viņam piedāvāiis izdarīt Ivars pēc Armanda norādījuma, ka ar Armandu saticies tikai vienu reizi Ivara automašīnā pie laikraksta redakcijas un Armands caur automašīnas stiklu Matīsu vairākkārt nofotografējis, piekaušanu uzņēmies tādēļ, ka baidījies no fiziskas izrēķināšanās no Ivara puses. 2002.gada 8.novembī Raivis sniedza liecības, kuras arī kā vienīgās patiesās apliecināja tiesas sēdē un analogi liecināja. Pilnīgi visās augstāk minētajās liecībās Raivis savu vainu Gundara Matīsa piekaušanā atzina pilnībā un par tās apstākļiem liecināja analogi.

Tiesājamais Ivars savu vainu neatzina vispār, bet cietušās Jolantas Matīsas pieteikto civilprasību atzina paskaidrojot, ka to dara tikai tīri cilvēcisku motīvu vadīts un liecināja, ka Raivis ir viņa sens paziņa, ar kuru tagad ir konfliktā, jo viņš ir apzadzis dzīvokli, kuru Ivars viņam izkārtojis īrēšanai, kā arī fiziski ietekmējis un atņēmis naudu Lailai, nav ari atdevis naudu par nopirkto automašīnu. Savukārt Armandu pazīst kopš 1998.gada, kad viņam Liepājā piederējis ļergas bizness, tagad to pārvalda cits cilvēks, taču Armands regulāri atbrauc no Rīgas un iekasē no šī biznesa naudu. Ar Armandu attiecības normālas. Līga ir Ivara faktiskā sieva. 2001.gada septembra beigās atnācis Raivis un palūdzis viņu aizvest līdz pilsētas centram. Abi aizbraukuši līdz Centrālai pasta ēkai un Ivars izkāpis no mašīnas, lai dotos uz valūtas maiņas kantori samainīt naudu. Raivis palicis mašīnā. Tobrīd kāds Ivaru pasaucis un viņš ieraudzījis Armandu. Tas pienācis klāt, sākuši runāties. Armands jautājis vai Ivars negrib nopelnīt Ls 200. Ivars sapratis, ka nopelnīšana būs saistīta ar kāda cilvēka ietekmēšanu, jo jau 1998.gadā Armands bija piedāvājis piekaut kādu cilvēku no Kuldīgas. Ivars ieteicis parunāt ar Raivi. Armands iekāpis Ivara mašīnā, bet Ivars aizgājis mainīt naudu, nopirkt alu un baterijas. Bijis projām apmēram 30-40 minūtes. Kad atnācis atpakaļ, sapratis, ka Armands ar Raivi ir par kaut ko vienojušies, jo abi apmainījušies ar telefona numuriem.

Par ko viņi ir vienojušies, tobrīd Ivars nebijis lietas kursā. Pēc tam Armands aizgājis. Oktobra sākumā Armands piezvanījis Ivaram un jautājis, kur var satikt Raivi. Ivars teicis, ka nezin, jo Raivis bieži mainot telefona numurus. Tad Ivars pats saticies ar Armandu stacijā un pēdējais iedevis Ivaram konvertu ar Ls 200. Summu Ivars zina tāpēc, ka naudu pārskaitījis. Minēto naudu visu nodevis Raivim un pateicis, ka Armands licis pateikt lai nekavējas. Par šo naudu Raivis Aizputē no Raivja B. nopirka automašīnu "AUDI-80". Pēc kāda laika Raivis piezvanījis Ivaram un pateicis, ka darbs ir izdarīts, pēc kā Ivars piezvanījis Armandam un pateicis Raivja teikto. Armands nav stāstījis par ko vienojušies ar Raivi, taču Ivars nojautis, ka tas kaut kādā veidā saistīts ar ļergas ražošanu un tirdzniecību. Kad Raivis ticis arestēts, Ivars saticies ar Armandu. Šo tikšanos noorganizējis kopīgs paziņa vārdā Normunds. Abi satikušies un Armands jautājis, vai tā ir taisnība, ka Raivis ir arestēts. Ivars pastāstījis par Matīsa piekaušanas apstākļiem. Ivars jautājis, vai Armands tajā arī ir iejaukts, Armands to noliedzis, taču licis nojaust, ka neviens jau nav licis Matīsu nosist. Varējis redzēt, ka Armands ir manāmi satraucies. Šī bijusi pēdējā reize, kad Ivars ticies ar Armandu. Kad Raivis ticis arestēts, pie Ivara bija atnākusi Raivja draudzene Violeta un stāstījusi, ka Raivis viņai no cietuma raksta vēstules, kurās stāstījis, ka viņam ir vienošanās ar prokurori Miezīti un, ka pēc pāris gadiem viņš būšot mājās. To, ka Armands stāsta, ka Ivars no viņa izspiežot naudu, ir meli. Ivars uzskata, ka viņš ir vainīgs tikai neziņošanā, taču ne Matīsa piekaušanas organizēšanā un uzkūdīšanā. Apcietinājumā atrodas tikai tāpēc, ka viņš jau iepriekš ir bijis vairākkārtīgi arestēts un prokurors ir atradis vienu vainīgo un citu neko vairs nevēlas noskaidrot, kā arī, apcietinot Ivara draudzeni Līgu, centies ietekmēt Ivaru, lai viņš sniedz prokuroram izdevīgas liecības. Līga ir apsūdzēta neziņošanā, taču viņa neko par Matīsa piekaušanu nekad nav zinājusi. Tajā pat laikā Raivja draudzene Gaure gan ir zinājusi, taču viņai nekādas apsūdzības nav celtas un tas norāda uz to, ka prokurors ir vienojies ar Raivi un tāpēc lieta ir izmeklēta subjektīvi, tikai lai Ivaru padarītu par vainīgo.

Tiesājamais Armands savu vainu atzina pilnībā, kā ari daļēji atzina cietušās Jolantas Matīsas civilprasību un paskaidroja, ka Ivaru pazīst apmēram 5-6 gadus kā paziņu, attiecības neitrālas, Līgu un Raivi nepazīst. Līdz 1999.gadam dzīvojis Liepājā, un nodarbojies ar ļergas tirdzniecības organizēšanu. Tolaik viņa nelegālajai nodarbei "jumts" bijis Ivars, Verners [..], kur nu jau ir miris un vēl kāds Jānis. Pats nekad nav bijis kriminālā autoritāte, taču sakarā ar ļergas tirdzniecību bijis saistīts ar kriminālo pasauli. 1999.gada rudenī nolēmis attiecības ar kriminālo pasauli pārtraukt, savas nelikumīgās darbības pārtraucis un pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kur dzīvo un strādā joprojām. Šad un tad sazvanījies ar Ivaru, bet koku biznesa jautājumos. Ir šad un tad Ivaram aizdevis naudu, jo uzskatījis, ka ar viņu labāk uzturēt miermīlīgas attiecības. Par Ivaru no nostāstiem zina, ka viņš ir neaprēķināms un bīstams cilvēks, bet pašam nekādas problēmas ar Ivaru nav bijušas. Raivis Armandam liekas ļoti aizdomīgs. Apmēram gadu pirms 2001.gada rudens viņš gribējis nokārtot šādus tādus rēķinus ar kriminālo pasauli un nolēmis savus nodomus īstenot ar žurnālista Gundara Matīsa starpniecību, jo Matīss rakstīja rakstus par kriminālo pasauli. Tajā laikā arī pats personīgi no savas automašīnas Matīsu nofotografējis, fotogrāfiju nēsājis līdzi, lai atbilstošā gadījumā par viņu kaut ko uzzinātu. Nezinājis kā Matīsam piekļūt, tāpēc par Matīsu tā, starp citu izvaicājis Ivaru, jo Ivaram ir sakari ar kriminālo pasauli un viņš varējis būt lietas kursā par šo cilvēku. Armandam bijušas aizdomas, ka Matīsam kāds no kriminālās pasaules varētu maksāt par daļēju patiesības slēpšanu. 2001.gada rudenī patiešām nejauši pie pasta sastapis Ivaru, iesēdies pie viņa automašīnā parunāties. Mašīnā priekšējā pasažiera sēdeklī atradies kāds vīrietis, kas acīm redzot bijis Raivis, bet Armands ar Raivi nekad nav ticis iepazīstināts un nekad ar viņu nav runājis. Ar Ivaru runājuši par nenozīmīgām lietām un pie reizes pajautājis arī par Matīsu, kas viņš par cilvēku, parādījis Matīsa fotogrāfiju, uz ko Ivars atbildējis, ka kaut ko jau viņš raksta, bet faktiski Armands neko vairāk arī neuzzinājis un viņi pašķīrušies. Nekādu sarunu par Matīsa piekaušanu un iegaumēšanu nebija, gan Ivars, gan Raivis šinī jautājumā melo. Pēc kāda laika sazvanījies ar Ivaru un Ivars viņam palūdzis aizdot naudu, iespējams, ka tie bijuši Ls 200. Saruna bijusi kaut kāda dīvaina, jo jau tobrīd Armands zinājis, ka Matīss ir piekauts un miris, līdz ar to nobijies, ka viņu kaut kādā veidā varētu saistīt ar šo lietu, jo bija par Matīsu interesējies. Armandam radušās aizdomas, ka Ivars ir kaut kādā veidā saistīts ar Matīsa piekaušanu, taču neko nejautājis, jo nezinājis kas stāv aiz Ivara un kas par cilvēkiem notikušajā iesaistīti. Ivara lūgto naudu, ar Ivaru satiekoties, iedevis, taču nezinājis kādam mērķim tā domāta. Raivim nekad naudu nav devis. Kad uzzinājis par Raivja aizturēšanu, nobijies, jo nezinājis, ko Raivis varētu būt stāstījis, tāpēc uzmeklējis Ivaru un ar viņu saticies. Ivars pateicis, lai izdzēš viņa telefonu no mobilā un vairs nezvana, ja vajadzēšot pats sameklēšot. Kopš tās reizes ar Ivaru vairs nav saticies un sazvanījies. Par savām aizdomām neziņojis, jo bijis bail par sevi, pēc drošības līdzekļa maiņas 2003.gada jūnijā, viņam ari Rīgā uz ielas nepazīstams cilvēks piedraudējis, lai domā ko liecina. Armands nezina kas stāv aiz visa šī nozieguma. Armands noliedz, ka jebkad būtu Ivaram zvanījis vai ticies nolūkā pasūtīt Matīsa piekaušanu. Savu vainu atzīst pilnībā tajā, ka baiļu dēļ par sev zināmo nebija ziņojis tiesībaizsargājošām iestādēm. Par Līgas saistību ar Matīsa piekaušanu Armandam nekādas informācijas nav.

Tiesājamā Līga savu vainu neatzina vispār, kā arī neatzina cietušās Jolantas Matīsas pieteikto civilprasību un paskaidroja, ka Ivars ir viņas faktiskais vīrs jau 3 gadus, Raivi pazīst kā Ivara senu paziņu, jo abi ir no vienas pilsētas. Raivis bieži nācis pie Ivara aizņemties naudu vai paēst, kad nav bijusi nauda. Attiecības ar Raivi neitrālas, taču raksturot viņu var no negatīvās puses, ja viņš ir bezatbildīgs, neprognozējams. Armandu nepazīst vispār. Par to, ka žurnālists Matīss piekauts uzzinājusi no preses. Tikai pēc Raivja aresta uzzinājusi, ka viņš ir piekāvis Matīsu, taču par Ivara saistību ar šo lietu neko nezinājusi, jo viņai neviens neko nav stāstījis. Tā kā dzīvo kopā ar Ivaru, protams, braukājusi kopā ar viņu automašīnā, taču gadījumu, kad kopā ar Raivi un Violetu bijuši pie laikraksta redakcijas, neatceras.

Par noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, kas paredzēti Latvijas KL 125.panta 3.daļā, Latvijas KL 125.panta 3.daļas un 20.panta, kā arī Latvijas KL 315.panta, bez tiesājamo Raivja un Armanda savas vainas pilnīgas atzīšanas un neskatoties uz to, ka tiesājamais Ivars savu vainu neatzīst vispār, viņu vaina viņiem inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā pierādīta ar sekojošiem tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem:

• ar 2001.gada 15.novembra Gundara Matīsa iesnieguma protokolu, kurā viņš sniedzis paskaidrojumus pl.20.55. par to, ka ap pl. 18.00 nācis pa Piltenes ielu no veikala puses. Pa ceļam pie savas faktiskās sievas Ingūnas [..], kura dzīvo Liepājā, Šķēdes ielā 3-22, pamanījis, ka viņam seko kāds vīrietis, apmēram 18-20 gadus vecs, augumā ap 180-185 cm, ģērbies tumšās drēbēs un adītā cepurē. Cietušais viņam uzmanību nepievērsis, jo domājis, ka tas ir kāds kaimiņš. Kad iegājis mājas Šķēdes ielas 3 kāpņu telpā, uzreiz saņēmis spēcīgu sitienu pa galvu no šī paša vīrieša ar kaut kādu garu nūju no koka vai gumijas. Vīrieša seju neatceras. No sitiena un vēl viena grūdiena nokritis uz grīdas un vīrietis ar nūju ne mazāk kā 10 reizes sitis cietušajam pa galvu un citām ķermeņa daļām. Vīrietis neko nav teicis. Tad kāds no otrā stāva kaimiņiem atvēris durvis un vīrietis aizbēdzis. Kaimiņi izsaukuši "ātro palīdzību" un policiju. No mantām nekas nebija pazudis, šo faktu presē lūdz nepublicēt;

• ar 15.11.2001. kāpņu telpas Liepājā, Šķēdes ielā 3, kurā atrodas dzīvokļi sākot ar Nr.19, apskates protokolu, no kura redzams, ka apskate sākta pl. 18.43 un kāpņu telpai priekštelpā pie kāpnēm kreisajā pusē un grīdas asinīm līdzīgu traipu izsmērējumi, no kuriem tiek izņemts paraugs. Pie apskates protokola pievienota fototabula, kurā redzama minētā kāpņu telpa ar asinīm līdzīgiem traipiem (s. 1.1.1.59.-60.);

• ar 27.12.2001. veikto lietisko pierādījumu ekspertīzi Nr.455, ar kuru konstatēts, ka Gundara Matīsa asinis pieder grupai 0(a) un nomazgājumā no kāpņu telpām tika atrastas cilvēka asinis grupas 0(a(3), kas varēja rasties no G.Matīsa (s.f.LL241.-244.);

• liecinieka Uģa Spingas liecībām, kurš liecināja, ka viņš bijis dežūrējošais ārsts 2001.gada 15.novembra vakarā liepājas Centrālajā slimnīcā, kad ap pl. 19.00 ticis atvests žurnālists Gundars Matīss. Viņam līdzi bija sieviete, kā varējis saprast, viņi kopā dzīvojuši. Abi skaidri stāstījuši, ka kāds Matīsu izsekojis un piekāvis, uzbrukts pēkšņi no mugurpuses un bijuši vairāki sitieni. Matīsam bija brūces uz galvas, kuras tika sašūtas, lokalizācija bijusi pieres daivā, uz ķermeņa sasituma pēdas, lauzta roka un smadzeņu satricinājuma simptomi, viņš bijis pilnīgi adekvāts. Tikusi uztaisīta rentgenogramma galvai un rokai. Situāciju un rentgena uzņēmumus liecinieks izvērtējis pats, bet otrā rītā tos izvērtējis arī rentgenologs un deva savu slēdzienu. Nav licies, ka galvā būtu lūzumi, šujot brūces galvā pats iztaustījis un defektus nemanījis. No sākuma Matīss nemaz nevēlējies palikt slimnīcā, taču viņu pierunāja un viņš ticis ievietots nodaļā, iedoti dažādi medikamenti, pieslēgta sistēma un viņš ticis novērots, Matīsam līdzi bijis mobilais telefons un viņš, lieciniekam liekas, zvanījis darba biedriem. No rīta Matīsa stāvoklis pasliktinājies, viņš bijis krēslas stāvoklī. Tikusi veikta kompjūtertomogrāfija, ticis konstatēts asins izplūdums smadzeņu vielā. Ja tas būtu konstatēts iepriekšējā vakarā, ārstēšana būtu bijusi līdzīga. Tūlīt pat tikusi veikta operācija, taču Matīss tā ari vairāk pie samaņas nenāca. Stāvoklis pēc operācijas bijis galēji smags. No mediķu puses tika izdarīts viss, lai Matīsu glābtu. To, ka galvaskausā ir lūzums, nekonstatēja arī operācijas laikā, lūzumu konstatēja tikai taisot līķa sekciju. Ja ari lūzums tiktu konstatēts uzreiz, liecinieks nezina vai Matīsu varētu glābt. Šāda galvas trauma varēja rasties no spēcīga sitiena ar cietu, trulu priekšmetu;

• ar liecinieces Veltas Adamkovičas liecībām, kura liecināja, ka kā medmāsa dežūrējusi tajā vakarā Liepājas Centrālā slimnīcā, kad pirms pl. 20.00 ticis atvests viņas kaimiņš Gundars Matīss ar galvas un rokas traumu. Viņš bijis pie pilnas apziņas, stāstījis, ka izsekots, ka saņēmis sitienus pa galvu ar stienim līdzīgu priekšmetu. No sava mobilā telefona zvanījis avīzes redaktoram Remesam. Lieciniece izpildījusi dežūrārsta Spingas norīkojumus, vēlāk bijis pienācis ari otrs ķirurgs Deksnis. Matīss ievietots nodaļā, pievienots sistēmai un saņēmis pretsāpju līdzekļus. Visu nakti lieciniece Matīsu pieskatījusi, no rīta viņš palicis neadekvāts un miegains. Satraukušies un pasaukuši dežūrārstu. Savu dežūras maiņu beigusi pl. 08.00;

• ar 30.11.2001. līķa ekspertīzes atzinumu Nr.2372, ar kuru konstatēts, ka Gundaram Matīsam konstatēti smagi, dzīvībai bīstami miesas bojājumi: galvas apvidū - sistas brūces galvas matainajā daļā, asinsizplūdums uz galvas ādas muskuļa lēvera iekšējās virsmas kreiso paura - deniņu apvidū, šķembains galvaskausa kaulu lūzums pieres kaula zvīņas un kreisā deniņu kaula šuves apvidū ar lūzuma līniju pāreju uz labo paura kaulu un pakauša kaula zvīņu, kā ari galvaskausa pamatni, asinsizplūdums virs cietā galvas smadzeņu apvalka kreisās pieres - deniņu daivas un labās piramīdas priekšējās sienas apvidos, asinsizplūdums zem cietā galvas smadzeņu apvalka labo pieres - deniņu daivu bazālajā virsmās, asinsizplūdumi zem mīkstajiem galvas smadzeņu apvalkiem kreiso pieres - paura daivu apvidū, labās pieres daivas bazālajā virsmā, kreisās deniņu daivas bazālajā virsmā un labās deniņu daivas bazālajā virsmā, smadzeņu vielas sasitums ar atmiekšķējumu kreiso pieres - paura daivu, labās pieres daivas, kreisās deniņu daivas un labās deniņu daivas apvidos, zemādas asinsizplūdums kreisās plaukstas apvidū, kreisās plaukstas pamatnes 2., 3. kaulu lūzumi ar asinsizplūdumu apkārt esošajos mīkstajos audos, zemādas asinsizplūdums labās ceļa locītavas apvidū ar asinsizplūdumu labās ceļa locītavas somiņā, zemādas asinsizplūdumi labā augšdelma, labās elkoņa locītavas un kreisā augšstilba apvidos, 28.11.2001. no slēgtas galvas traumas ar sistām brūcēm iestājās cietušā G.Matīsa nāve un cietušajam nodarītie smagie dzīvībai bīstamie miesas bojājumi atrodas tiešā cēloniskā sakarībā ar viņa nāves iestāšanos. Pēc galvas traumas iegūšanas cietušais varēja veikt patstāvīgas mērķtiecīgas darbības, tai skaitā pārvietoties, runāt u.t.t. Cietušā līķa asinis pieder grupai 0(a);

• ar 29.04.2003. ekspertīzi pēc lietas materiāliem Nr.4-A, ar kuru secināts, ka diagnoze, kas tika noteikta Gundaram Matīsam iestājoties Liepājas pilsētas centrālajā slimnīcā, salīdzinot ar klīnisko diagnozi (kas verificēta autopsijā), ir nepilnīga, jo nepietiekami kvalitatīvas galvaskausa rentgenoloģiskās izmeklēšanas dēļ 15.11.2001. netika konstatēti slimniekam bijušie galvaskausa lūzumi, taču, neskatoties uz to, ka sākotnējā diagnoze bija nepilnīga, būtisks kaitējums no tā cietušā veselībai neradās jo 15.11.2001. noteiktā ārstēšana bija adekvāta slimnieka objektīvajam klīniskajam stāvoklim, - konstatētā neiroloģiskā simptomātika nedeva pārliecinošas norādes par iespējamo saasiņojumu zem galvas smadzeņu apvalkiem. Ekspertu komisija uzskata, ka būtu bijusi vēlama ātrāka Matīsa veselības stāvokļa izvērtēšana neiroķirurģijas konsīlijā, tomēr maz ticams, ka tas būtu nodrošinājis labvēlīgāku iznākums. P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcā bija vēlams veikt atkārtotu galvas smadzeņu datortomogrāfiju, taču šajā periodā jau praktiski bija iestājusies smadzeņu nāve un uz labvēlīgu iznākumu cerību vairs nebija;

• ar 08.01.2003. LR Labklājības ministrijas Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas atzinumu par Gundara Matīsa medicīnisko aprūpi, ar kuru secināts, ka Liepājas pilsētas centrālās slimnīcas posmā pēc medicīniskās dokumentācijas 15.11.2003. pl. 18.30 (iestāšanās brīdī) pacientam G.Matīsam neiroloģiskas simptomātikas nebija, galvaskausa rentgenogrammā 15.11.2001. galvaskausa lūzumu nekonstatēja, līdz ar to iestāšanās bridi izdarīt kompjūtertomogrāfiju indikāciju nebija, iestājoties stacionārā, terapija nozīmēta atbilstoši klīnikai un diagnozei, pacients novērots regulāri, 16.11.2001., attīstoties neiroloģiskai simptomātikai, veikta kompjūtertomogrāfija un operatīvā terapija veikta savlaicīgi, pēcoperācijas periodā, pacienta stāvoklim pasliktinoties, iespējams bija lietderīga ātrāka Katastrofu medicīnas centra speciālisti piesaistīšana, konstatētā smadzeņu tūska nepadevās terapijai, ņemot vērā pacienta smago vispārējo stāvokli, pacienta transportēšana uz P.Stradiņa KUS bija problemātiska, bet P.Stradiņa KUS posmā pacienta medicīniskajā aprūpē kļūdas netika konstatētas (s. 1.1.1.272.-297.);

• ar liecinieces Veltas Volksones, liecībām, kura ir Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centra galvenā eksperte un kura liecināja, ka viņas vadītajā centrā tikusi veikta Gundara Matīsa līķa tiesu medicīniskā ekspertīze. Šī ekspertīze bijusi balstīta uz zinātniskiem sasniegumiem un bija veikta pareizi. Pēc pirmā Liepājā izdarītā rentgena uzņēmuma, lūzums netika konstatēts un ari viņas vadītajā centrā pieredzējis rentgenologs lūzuma līniju konstatēja tikai ar lielām pūlēm. Tā kā lokalizācija bijusi pieres daivā, Matīss sākumā bijis pilnīgi adekvāts. Viņam uzstādītā sākotnējā diagnoze bijusi smadzeņu satricinājums. Ja lūzums būtu ticis konstatēts uzreiz, iespējams ātrāk būtu veikta kompjūtertomogrāfija. Traumas Matīsam tikušas nodalītas ar spēcīgu sitienu ar cietu, trulu priekšmetu;
• ar Raivja vaļsirdīgās atzīšanās aktu, kurā viņš atzīstas Gundara Matīsa piekaušanas faktā un apraksta Matīsa izsekošanas un piekaušanas apstākļus, kas atbilst pilnīgi visām Raivja sniegtajām liecībām, kas sniegtas tieši par piekaušanas apstākļiem, taču par piekaušanas iemesliem Raivis norādījis personiskās attiecības, kuras vēlāk minējis savās sākotnējās liecībās;
• ar 10.10.2002. aizdomās turētā Raivja liecību pārbaudi uz vietas, kuras laikā viņš norāda uz Gundara Matīsa piekaušanas apstākļiem, vietu un veidu un minētā liecību pārbaude atbilst pilnīgi visām liecībām, ko Raivis sniedzis daļā par Matīsa piekaušanas apstākļiem;
• ar 25.10.2002. protokolu par uzrādīšanu uzzīmēšanai pec fotogrāfijām, kur aizdomās turētais Raivis norādījis uz Armanda fotogrāfiju un paskaidrojis, ka nav īsti pārliecināts vai šis vīrietis ir Armands Armands, par kuru viņš sniedzis savas liecības;

• ar cietušās Jolantas Matīsas liecībām, kura liecināja, ka pēc 14 gadu kopdzīves, 1997.gadā ar vīru Gundaru Matīsu, savstarpējo nesaskaņu dēļ, pašķīrušies, lai gan oficiāli laulība nav šķirta. Viņas aizgādībā ir divas nepilngadīgas meitas dzimušas 1986.gadā un 1991.gadā un Matīss meitu uzturam katru mēnesi maksājis Ls 80 mēnesī, kā ari vajadzības gadījumā papildus devis Ls 50-60 citiem bērnu izdevumiem. Patreiz pēc vīra nāves saņem apgādnieka zaudēšanas pensiju Ls 68 apmērā, taču šī summa ir par mazu lai viņa viena izaudzinātu un izskolotu abas meitas. Pati saņem algu Ls 120 apmērā. Cietusī paskaidroja, ka tēva nāves rezultātā, abām meitām nodarīts gan morāls, gan materiāls kaitējums. Tiesas sēdes sagatavojošā daļā cietusī pieteica civilprasību, kuru vēlāk precizēja, lūdzot no vainīgajām personām proporcionāli piedzīt Ls 50 mēnesī bērnu uzturam līdz bērni beidz mācības vidējās un augstākajās mācību iestādēs. Attiecībā par vīra raksturu cietusī liecināja, ka viņš bijis ļoti noslēgts, neuzticējies nevienam, taču citādi labestīgs un gaišs cilvēks, cīnītājs par taisnību, jutās par sevi drošs, lai gan viņu kopdzīves laikā bija saņēmis arī draudus un 1997.gadā bijis arī uz kaut kādām pārrunām saistībā ar maršruta taksobusu šoferiem, taču sīkāk par savu darbu un viņa rīcībā esošo informāciju Matīss nekad nav stāstījis. Patiesu draugu noslēgtā rakstura dēļ Matīsam nebija. Vīram bijušas arī problēmas ar alkohola lietošanu, viņš pat esot ārstējies. Pēdējos gadus vīru satikusi reti un satikšanās reizēs Matīss par darbu neko nav stāstījis. Par notikušo piekaušanu uzzinājusi no avīzēm un kad ieradusies slimnīcā vīrs jau bijis bezsamaņā;

• ar liecinieka Jāņa Strašnova liecībām, kurš liecināja, ka pazinis cietušo Matīsu kā žurnālistu kopš 1997.gada un liktenīgajā dienā pusdienlaikā atnācis pie Matīsa uz redakciju, lai parunātos ar viņu par liecinieka rīcībā esošo informāciju par nelikumībām ostā. Abi norunājuši sazvanīties un satikties vakarā. Sazvanījušies ap pl. 17.00 un sarunājuši, ka Matīss ieradīsies pie liecinieka mājās ap pl. 17.30. Toreiz liecinieka dzīvojis O.Kalpaka ielā 107. Matīss ieradies ap pl. 17.40 un bijis visai nervozs, uzbudināts. Kad liecinieki jautājis, kas noticis, Matīss atbildējis, ka jūtot, ka viņu kāds izseko. Nekāda saruna nesanākusi, jo Matīss teicis, ka viņam pl. 18.00 norunāta cita tikšanās un ap pl. 17.50 viņš no liecinieka dzīvokļa aizgājis. Par Matīsa piekaušanu uzzinājis otrā dienā ziņās;

• ar liecinieces Gundegas Kolbergas liecībām, kura liecināja, ka 2001.gada 15.novembri bijusi vētra un visā kvartālā ap viņas dzīves vietu Liepājā, Šķēdes ielā 3 bija pazudis apgaismojums. No darba atnākusi mājās ap pl. 17.45 un aptuveni pēc piecām minūtēm izdzirdējusi savādu troksni kāpņu telpā - tādus kā būkšķus, ka dauza kaut ko mīkstu. Būkšķi bijuši 10-12 reizes. Liecinieces dzīvoklis atrodas 2.stāvā un viņā gājusi pie dzīvokļa durvīm klausīties, izdzirdējusi, ka kāds tā kā nolamājas, aizcērtas durvis un dzirdējusi cilvēka elsas. Bijis bail, taču atvērusi dzīvokļa durvis un pustumsā ieraudzījusi, ka kāpņu telpas priekštelpā uz zemes guļ cilvēks. Piezvanījusi pie kaimiņa durvīm un kopā ar kaimiņu izsaukuši policiju un "ātro palīdzību". Guļošajā vīrietī atpazinusi kaimiņu, kas dzīvojis stāvus augstāk. Vīrieša galva kreisajā pusē bija asinīs un kaut kās nebija kārtībā ar roku, taču cietušais negribējis lai sauc ārstus. Cietušais, kurš bijis žurnālists Matīss, pastāstījis, ka kāds viņam sekojis aiz muguras no veikala pāri pagalmam, domājis, ka tas ir kāds kaimiņš. Ienākot kāpņu telpā saņēmis no aizmugures sitienu pa galvu. Pēc tam, no gara auguma vīrieša, kuram galvā līdz acīm bijusi cepure un kura seju nav saskatījis, saņēmis vairākus sitienus ar nūju vai stieni, apmēram 45 cm garu, tādu izmēru parādījis pats cietušais. Matīss bijis ļoti sašutis, ka viņam sists gulošam. Cietušais pārbaudījis visas pie sevis esošās lietas, nekas nozagts nebija. Lieciniece pasaukusi kaimiņieni, pie kuras Matīss dzīvojis un no viņas sapratusi, ka Matīsam ir iepriekš draudēts. Pēc tam atbrauca policija un nedaudz vēlāk arī "ātrā palīdzība" un cietušais aizvests uz slimnīcu. Lieciniece paskaidroja, ka nekas neliecinājis par to, ka Matīss tobrīd būtu bijis alkohola reibumā;

• lieciniece Ingūna Jefimova liecināja, ka ar Gundaru Matīsu satikusies apmēram divus gadus, bet pēdējos sešus mēnešus dzīvojuši kopā Jefimovas dzīvoklī Šķēdes ielā 3. Pēc rakstura Matīss bijis labsirdīgs, izpalīdzīgs, taču ļoti noslēgts, par savām darba lietām nekad nav stāstījis, runājis tikai par to, kas jau bijis publicēts. Par draudiem Matīss neko nav stāstījis. Lieciniece zina, ka aptuveni pusotru gadu iepriekš Matīsu uz ielas laupīšanas nolūkā piekāvuši pusaudži. Kad 15.novembri viņu pasaukusi lejas stāva kaimiņiene, Matiss gulējis uz grīdas, viņam asiņojusi galva un ļoti sāpējusi roka. Matīss teicis, ka pagalmā viņam kāds sekojis, tad kāpņu telpā saņēmis vairākus sitienus ar kaut ko cietu, pēc kā uzbrucējs aizbēdzis. No personīgajām lietā nekas paņemts nebija. Šo uzbrukumu pats Matīss nesaistījis ar darba lietām. Pati lieciniece tagad domā, ka piekaušana saistīta ar Matīsa publikācijām avīzē. Kad atbraukusi "ātrā palīdzība" braukusi līdzi uz slimnīcu. Mediķi rīkojušies ļoti operatīvi, tūlīt ticis veikts rentgens un pārsiešana. Matīss palicis slimnīcā, bijis pie pilnas saprašanas, pats sazvanījis avīzes redaktoru, Jefimovas mātei, visu notikušo izstāstījis policijas darbiniekiem;

• ar liecinieku Kaspara Miglas, Edgara Lūsēna, Inta Graša, Vladislava Dombrovska, Kristīnes Pastores un Kirila Bobrova liecībām, kuri visi bija cietušā Matīsa darba biedri laikrakstā "Kurzemes Vārds" un liecināja faktiski analogi par to, ka Gundars Matīss bijis ļoti labs kolēģis, izpalīdzīgs, taču pēc dabas ļoti noslēgts un par viņa ricībā esošo informāciju nekad nav stāstījis. Veicis analītisko darbu un to darījis pēc labākās sirdsapziņas un profesionāli. Par savākto materiālu varēja uzzināt tikai tad, kad Matīsa raksti jau bijuuši publicēti avīzē. Par to, ka viņam izteikti kādi draudi, dažiem kolēģiem viņš bija licis nojaust, taču visi liecinieki apstiprināja, ka dažāda rakstura draudus katrs no viņiem saņemot gandrīz katru dienu, jo vienmēr atrodas kāds neapmierinātais, kurš apstrīd uzrakstīto. Vienreiz it kā esot bijis izsaukts uz pārrunām pie veikala "Olimpija" par nelegāliem pasažieru pārvadājumiem, taču sīkāk neko neesot stāstījis. 2001.gada 15.novembra vakarā viņš aizgājis no darba pēc darba laika beigām un tikai nākošajā rītā kolēģi uzzinājuši par notikušo. Notikuma vakarā Matīss bija zvanījis avīzes redaktoram Remesam;

• ar liecinieka Andžila Remesa liecībām, kurš ir laikraksta "Kurzemes Vārds" redaktors un kurš liecināja, ka Gundars Matīss kā cilvēks bijis ļoti sirsnīgs, draudzīgs un izpalīdzīgs, taču ļoti noslēgts. Kolēģu vidū draugu nebija, jo turējies savrup. Par privāto dzīvi un iegūto informāciju nekad nevienam nestāstīja. Par savākto informāciju varēja uzzināt tikai tad, kad jau bijis gatavs raksts. Matīsam bijuši kontakti gan policijā, gan ar bezpajumtniekiem, gan kriminālajās aprindās. Matīss veicis analītiski pētniecisko darbu. Draudi žurnālistiem tiekot izteikti faktiski katru dienu par dažādiem rakstiem. Liecinieks zina tikai vienu gadījumu, kad gadus 3 atpakaļ Matīss gājis uz kaut kādām pārrunām pie veikala „01impija", taču sīkāk neko nestāstījis. Par uzbrukumu Matīsam uzzinājis no Matīsa paša, kad viņš 15.novembra vakarā ap pl.20.30 piezvanījis, lai brīdinātu, ka nebūs darbā, jo atrodas slimnīcā. Teicis, ka viņam kāds sekojis, kad no veikala viņš devies pie draudzenes un kāpņu telpā iesists pa galvu, kura tikko esot sašūta. Nākošajā rītā Matīsam tika veikta operācija, taču nenācis pie samaņas, viņš pēc vairākām dienām Rīgā nomiris. Nākošā reize, kad liecinieks saskāries ar šo lietu bijis 2002.gada septembri, kad viņam pa telefonu piezvanījusi nepazīstama sieviete un teikusi, ka gribot parunāt par avīzes bijušo darbinieku. Sieviete lūgusi, lai liecinieks iznāk no redakcijas, jo negribot iet redakcijas telpās. Liecinieks nopratis, ka runa būs par Matīsu. Abi satikušies pie bijušā kinoteātra "Liepāja". Sieviete nav stādījusies priekšā un teikusi, ka zinot, kas izdarījis Matīsa piekaušanu, tas esot Raivis un nosaukusi viņa adresi. Liecinieks jautājis, kāpēc notikusi piekaušana, uz ko sieviete atbildējusi, ka kādam nav paticis kā viņš raksta. Liecinieks teicis, lai viņa iet uz tiesībsargājošām struktūrām un izstāsta zināmo, taču sieviete kategoriski atteikusies un tad Remess pats piezvanījis policijai;

• ar liecinieces Ineses Heniņas 2002.gada 9.oktobra liecībām, kuras tika nolasītas tiesas izmeklēšanas laikā, saskaņā ar Latvijas KPK 285.panta 1.daļas 4.punktu, un kurās viņa kā lieciniece liecināja, ka no 2002.gada sākuma kopā ar savu ģimeni dzīvo Liepājā, Šķēdes ielā 3. 2002.gada marta beigās vai aprīļa sākumā bijusi ciemos pie sena paziņas Raivja, kurš tobrīd dzīvojis Liepājā, Ģen.Baloža ielā kopā ar draudzeni Violetu. Raivi pazīst jau aptuveni 18 gadus, no tā laika, kad pastāvīgi dzīvoja un strādāja Aizputē. Tāpat ļoti labi pazīst Raivja māsu Lolitu [..] un visus Raivja ģimenes locekļus. Raivis pats uzaicinājis Heniņu ciemos tādēļ, ka tobrid no Vācijas bija atbraukusi Lolita [..], kura pastāvīgi dzīvo Vācijā, jo tur apprecējusies. Visi sapulcējušies virtuvē, alkohols lietots netika. Iznākusi saruna par to, kur lieciniece patreiz dzīvo. Lieciniece atbildējusi, ka Šķēdes ielā 3. Raivis prasījis, vai tā ir tā pati māja, kur nosita žurnālistu. Lieciniece to apstiprinājusi. Tad Raivis it kā starp citu, pajautājis, ko tad runā par šo gadījumu. Tā kā lieciniece Raivi pazīst ļoti labi un sen, pēc viņa sejas un izturēšanās nopratusi, ka viņš pats par šo gadījumu zina kaut ko vairāk. Pēc tam saruna ievirzījusies citā gultnē, Raivis stāstījis, ka draudzējas ar Ivaru un, ka citu viņa draugu drīz tiesās par slepkavību. Tā kā saruna bija ievirzījusies par kriminālo tēmu, tad lieciniece Raivim tieši noprasījusi: "Tu jau pats pie žurnālista arī esi bijis." Raivis atjautājis, kā viņa zina par viņa saistību ar žurnālistu. Lieciniece atbildējusi, ka tas viņam rakstīts sejā. Tad Raivis sācis stāstīt, ka gribējis žurnālistu tikai iebaidīt, nevis nosist. Vakarā sagaidījis žurnālistu kāpņu telpā un sācis sist, ar ko sitis un cik reizes, Raivis nav teicis. Lieciniece jautājusi, ko žurnālists viņam izdarījis, uz ko Raivis atbildējis, ka esot par daudz rakstījis un interesējies par kriminālajām aprindām. Pēc tam Raivis pastāstījis, ka nākošajā dienā gājis uz baznīcu nolikt svecīti. Lieciniece jautājusi, kā tik vienkārši var nosist cilvēku un Raivis atbildējis, ka pirmo reizi ir grūti, pēc tam viegli. Vēl teicis, ka tad, kad ieejot azartā, nevarot apstāties. Tā arī saruna beigusies un to bez liecinieces dzirdējusi Lolita un Violeta. Pēc šīs sarunas nespējusi nomierināties, gribējusi to kādam pastāstīt, jo galu galā nosists cilvēks, taču uz policiju negribējusi iet, jo bijis bail, ka būs jāliecina pret Raivi. Izšķīrusies par notikušo pastāstīt laikraksta redaktoram Remesam. Piezvanījusi uz redakciju un pēc tam abi satikušies pie bijušā kinoteātra "Liepāja". Satikšanās laikā pastāstījusi Remesam par sev zināmajiem faktiem. Redaktors teicis, ka jāiet uz policiju vai prokuratūru, taču lieciniece pateikusi, ka viņai bail oficiāli liecināt;

• ar liecinieces Lolitas Būveres (Hammeres) liecībām, kuras liecības tika nolasītas saskaņā ar Latvijas KPK 285.panta 1.daļas 3.punktu un kurās viņa 2002.gada 14.oktobri liecināja, ka 2002.gada februāra sākumā iebraukusi Latvijā no Vācijas un palikusi dzīvot pie brāļa Raivja, kurš tobrid dzīvojis Liepājā, Ģen.Baloža ielā 3-21. Šajā adresē brālis dzīvojis kopā ar savu draudzeni Violetu. Kādu dienu vakarpusē brālis atvedis ciemos Inesi Henniņu, kuru lieciniece pazīst daudzus gadus, no tā laika, kad dzīvoja un strādāja Aizputē. Visi kopā sēdējuši virtuvē, nedaudz lietojuši alkoholu un sarunājušies par dzīvi. Saruna kaut kā iznākusi par Šķēdes ielu un sarunas saturs bija tāds, ka Heniņa dzīvo tanī mājā, kur noticis uzbrukums žurnālistam. Par minēto notikumu lieciniece pati bija lasījusi presē. Pēc tam Henniņa, šķiet, uzstādījusi brālim tiešu jautājumu: "Vai tu to esi izdarījis?", taču Raivis neteicis ne "jā", ne "nē". Taču pēc brāļa ieņemtās pozas un sejas izteiksmes, lieciniece sapratusi, ka brālis tiešām ir piekāvis žurnālistu. No tālākās sarunas lieciniece sapratusi, ka brālis Matīsu izsekojis, bet konkrēti viņš to neteica. No visas sarunas lieciniece izdarījusi secinājumus, ka brālis zinājis, ka izdara uzbrukumu žurnālistam, kurš raksta par kriminālām tēmām, uzbrukums noticis kāpņu telpā, taču uzbrukt žurnālistam nav bijusi brāļa ideja, bet gan kāda cita cilvēka. Kas ir šis cilvēks, lieciniece nezin. Sarunas laikā virtuvē atradusies arī brāļa draudzene Violeta;

• ar liecinieces Birutas Teklas liecībām, kuras liecības tika ari nolasītas saskaņā ar Latvijas KPK 285.panta 1.daļas 2.punktu un kuras lieciniece apstiprināja un liecināja, ka Raivis ir viņas dēls un kā māte viņa dēlu var raksturot pozitīvi, ir labs dēls, tikai viegli ietekmējams, šad tad lietojis psihotropās vielas, pakļāvās draugiem un arī Ivaram, ar kuru bijuši kā brāļi, Ivars bijis dēlam kā elks, kuram līdzināties. Ko Ivars licis, to ari darījis. Ir bijuši gadījumi, kad Ivars licis kādu piekaut un dēls to darījis, taču konkrētus gadījumus lieciniece nosaukt nevar. Dēls kādreiz ir bijis ievietots psihiatriskajā slimnīcā uz 4 dienām ar aizdomām par epilepsiju, taču neko tādu neatklāja un epileptiķis viņš nekad nav bijis. Pēc atbrīvošanās no apcietinājuma 2001.gada jūlijā dēls atgriezies Aizputē, jau pirmajā vakarā pēc Ivara uzaicinājuma dēls aizbraucis uz Liepāja un tas abus vecākus, kuri dēlu bija gaidījuši, sāpinājis. Jau vēlāk septembri pārcēlies dzīvot uz Liepāju, kur dzīvojis kopā ar draudzeni Violetu. Pēc atbrīvošanās Raivis regulāri saticies ar Ivaru, abi kopā pavadījuši laiku. Apmēram mēnesi pirms žurnālista piekaušanas, dēls atbraucis uz Aizputi un stāstījis, ka Ivars viņa liekot pārmācīt vienu žurnālistu, viņš rakstot par kontrabandu, kriminālajām autoritātēm un noziedzīgajiem grupējumiem, taču sīkāk dēls vairāk neko neteicis. Tobrīd žurnālista vārdu un avīzi, kurā viņš raksts, dēls nav minējis. Lieciniece dēlu atrunājis un viņš apsolījies neko tādu nedarīt. Lieciniece paskaidroja, ka dēls avīzes nekad nav lasījis, tāpēc žurnālistu Matīsu nemaz nav varējis zināt un tā noteikti nevarēja būt dēla iniciatīva piekaut Matīsu, jo viņam tas nav vajadzīgs. Citu reizi dēls atkal bija atbraucis uz Aizputi un rādījis mātei pases formāta fotogrāfiju, kurā bijis vīrietis, kuru vēlāk no publikācijām atpazinusi kā žurnālistu Matīsu. Dēls teicis, ka žurnālists esot tikai jāsasit, lai iebiedētu. Lieciniece atkal likusi apsolīt, ka neko sliktu dēls žurnālistam nedarīs. Kad par Matīsa piekaušanu uzzinājusi no preses, sapratusi, ka dēls ar to ir saistīts, taču, kad dēls atbraucis, viņš teicis, ka to nav darījis. Ar laiku dēls palicis arvien nervozāks, viņam rādījušies murgi, lūdzis, lai māte iedod nervus zāles. Tad, kādu dienu dēls atkal bija atbraucis, kopā ar tēvu iedzēruši un dēls galu galā atzinies, ka izdarījis Matīsa piekaušanu. Viņu mokot sirdsapziņa, ka kļuvis par slepkavu, naktīs nevarot gulēt. Teicis, ka izdarījis to tāpēc, ka viņam pašam draudējuši, taču draudētājus nav nosaucis. Lieciniece sapratusi, ka tas ir Ivars, jo ar citiem dēls faktiski nekontaktējies. Dēls stāstījis, ka Matīsu izsekojis nedējas divas, kā lieciniece sapratusi, kopā ar Ivaru. Dēls izvēlējies tumšāku vakaru, līdzi viņam bijis kaut kāds koka priekšmets, viņš sekojis žurnālistam līdz kāpņu telpai, tad ari uzbrucis žurnālistam, iesitis ar koka nūju pa galvu, pēc kā žurnālists nokritis zemē un tad dēls vēl turpinājis žurnālistu sist. Tad viņš ātri devis projām uz autostāvvietu, kur viņu mašīnā gaidījis Ivars un abi aizbraukuši. Par piekaušanu esot bijusi piesolīta nauda, no kuras dēls dabūjis Ls 60, taču ticis solīts vairāk. Kā Ivars ir saistīts ar Matīsa piekaušanu, lieciniece nezin. Ivars bijis Aizputes "šefs", taču pēc liecinieces domām viņš tik augstu nekotējās kriminālajā pasaulē, lai būtu Matīsa piekaušanas pasūtītājs, bijis tikai organizētājs, no dēla vārdiem nojautusi, ka pasūtītājs ir noziedzīgā grupējuma vadītājs no Rīgas. Kopš 2002.gada vasaras, kad starp dēlu un Ivaru noticis kaut kāds konflikts, kura rezultātā dēls bijis piekauts un viņam bijušas lauztas ribas, dēls Ivaru neieredzējis. Lieciniece netic, ka šādas lietas dēls būtu safantazējis. No dēla un viņa draudzenes Violetas sarunām, lieciniece nopratusi, ka ari Violeta ir lietas kursā par žurnālista piekaušanu. Nu jau mirušais liecinieces vīrs Jānis Lukašovs ari zinājis par notikušo, taču viņam vienmēr paticis izlikties, ka viņš zina vairāk nekā patiesībā, līdz ar to viņa liecības varētu būt pārspīlētas;

• ar mirušā liecinieka Jāņa 2003.gada 26.marta liecībām, kuras tika nolasītas saskaņā ar Latvijas KPK 285.panta 1.daļas 3.punktu un kurās liecinieks liecināja, ka Raivis ir viņa dēls, kurš no pēdējā apcietinājuma atbrīvojies 2001.gada jūlijā un atgriezies mājās Aizputē. Jau pirmajā vakarā viņam piezvanījis Ivars un Raivis tūlīt pat aizbraucis pie Ivara, kas abiem vecākiem bijis visai sāpīgi. Par Ivaru liecinieks var teikt to, ka viņš ir aizputnieks un jau kopš 1990.gada viņš ir saistīts ar visādām nelikumīgām darbībām un ir iesaistīts noziedzīgos grupējumos. Savā grupējumā Ivars iesaistījis ari tobrid vēl nepilngadīgo dēlu, kuram Ivars bijusi autoritāte, savukārt Ivars viņu savās labā izmantojis. Pēc atgriešanās no cietuma, no septembra mēneša, dēls sācis dzīvot Liepājā kopā ar draudzeni Violetu, taču arī pie vecākiem braucis samērā bieži. Tai pat laikā dēls ar Ivaru bija cieši saistīti, dēls no Ivara baidījies, jo bija bijuši gadījumi, kad Ivars viņu bija fiziski iespaidojis. 2001.gada oktobra mēnesī dēls kārtējo reizi atbraucis, sākotnēji parunājies ar māti, bet pēc tam atnācis pie liecinieka un lūdzis padomu. Raivis izstāstījis, ka viņam ir jāiebiedē, jāpiekauj kāds žurnālists, to esot licis izdarīt Ivars un par to dēlam labi samaksāšot. Kas maksāšot, dēls nav teicis. Uz liecinieka jautājumiem, dēls atbildējis, ka žurnālists rakstot pair noziedzīgiem grupējumiem laikrakstā "Kurzemes Vārds" un tādejādi traucējot. Liecinieks jautājis, ko tad žurnālists ir dēlam nodarījis, uz ko Raivis atbildējis, ka viņam personīgi neko, bet bijis zvans "no augšas", ar ko liecinieks sapratis, ka žurnālista piekaušanu pasūtījis kāds noziedzīgo grupējumu vadītājs un, ka žurnālists ar saviem rakstiem traucē grupējumu darbībām. Dēls nenosauca ne žurnālista vārdu, ne uzvārdu, taču liecinieks izsecinājis, ka runa iet par Gundaru Matīsu, jo tieši viņš šādus rakstus rakstījis. Liecinieks domāja, ka dēls jau nemaz nezinājis žurnālista vārdu, jo avīzes vispār nelasījis un par avīzēs rakstīto neinteresējies. Liecinieks jautājis, kādā veidā dēls žurnālistu taisās piekaut, uz ko viņš atbildējis, ka žurnālists ir pagara auguma, tāpēc viņš vispirms iesitīšot viņam pa sprandu, tādejādi apdullinot, un pēc tam sasitīs rokas un kājas, dēls vēl piebildis, ka visu izplānošot Ivars Ivars. Dēls gribējis parādīt ari žurnālista fotogrāfiju, taču liecinieks teicis lai nemaz nerāda un šādas domas vispār izmet no galvas. Raivis solījis neko nedarīt. Pēc tam novembri abi ar sievu no avīzēm uzzinājuši par Matīsa piekaušanu un vēlāk ari par nāvi. Abi ar sievu notikušo pārsprieduši, taču negribējuši ticēt, ka to varētu būt izdarījis viņu dēls. Pēc tam 2002.gada pavasarī atbraukusi liecinieka meita Lolita Brūvere, kura apmetusies dēla dzīves vietā Liepājā. Pēc kāda laika dēls atbraucis pie vecākiem un izskatījies ļoti slikti, tādēļ vecāki viņam iedevuši nomierinošās tabletes, pēc kā dēls sācis stāstīt, ka viņa dzīvoklī bijusi iedzeršana, kurā piedalījušās Violeta, Lolita un Lolitas draudzene uzvārdā Heniņa. Raivis teicis, ka Heniņa sarunas laikā no viņa izvilinājusi informāciju par to, ka žurnālista piekaušana ir viņa roku darbs. Tad abi ar sievu nojautuši, ka dēls varētu būt vainojams Matīsa piekaušanā. Liecinieks jautājis, kur tad ir tā nauda, kas bija solīta, uz ko dēls atbildējis, ka naudas nav, taču Ivars viņam apsolījis nodot pārvaldīšanā dažas "točkas" un privātveikalus, no kuriem iekasēt "jumta" nodevas. Vēl dēls pastāstījis, ka tajā liktenīgajā dienā, kad tika piekauts Matīss, dēlu pie kafejnīcas izlaidis Ivars un pēc piekaušanas atkal sagaidījis dēlu savā automašīnā aiz tās mājas, kur piekauts žurnālists. Sīkāk neko dēls vairs nav stāstījis, jo lieciniekam bijusi loti noraidoša attieksme pret viņa prettiesisko rīcību. 2002.gada jūlijā dēls bija atbraucis uz Aizputi un viņi abi divi parunājušies. Šajā reizē dēls izstāstījis, ka ir uz Ivaru dusmīgs, jo Ivars bija saņēmis naudu, par kuru nopircis sev automašīnu, taču ar dēlu naudā nav dalījies, lai gan automašīna pienākoties dēlam par Matīsa piekaušanu, taču Ivars žurnālista piekaušanu uzņēmies uz sevi, it kā pats to būtu izdarījis un dabūjis atlīdzību. Liecinieks jautājis, kur tad ir viņam apsolītā atlīdzība par Matīsa piekaušanu, uz ko Raivis teicis, ka Ivars viņu piemānījis, ka žurnālista piekaušana bijis kā pārbaudījums viņa uzņemšanai noziedzīgajā grupējumā. Bez tam dēls stāstījis, ka Ivars viņu visu laiku šantažējot ar Matīsa piekaušanas faktu un liekot visu ko darīt. 2002.gada jūlija vai augusta mēnesī dēls bija aizgājis uz peldētavu Aizputē un atgriezies galīgi sasists, paskaidrojis, ka nav izturējis Ivara šantāžu un pateicis, ka ir izstāstījis par Matīsa piekaušanu. Par to Ivars dēlu piekāvis, salaužot ribas un sasitot seju (s.3.1.1.30.-33.);

• ar liecinieces Violetas Gaures liecībām, kuras tika ari nolasītas saskaņā ar Latvijas KPK 285.panta l.daļas l.punktu (s.3.1.1.17.-23.) un kuras lieciniece pēc ilgas vilcināšanās tomēr apstiprināja un liecināja, ka kopš 2001.gada 7.septembra dzīvojot kopā ar Raivi Raivi, ar kuru ir pazīstama kopš 1994.gada. Tobrid Raivis bijis nesen kā atbrīvojies no apcietinājuma un nekur nestrādāja, ari Gaure bijusi bez darba. Pēc rakstura Raivis ir nervozs, ātri aizkaitināms, egoistisks un agresīvs. 2001.gada septembra beigās vai oktobra sākumā Raivis stāstījis, ka būšot zvans no Rīgas un būs izpildāms kāds darbs, kas būšot pirmais pārbaudījums tam, lai viņš tiktu uzņemts noziedzīgā grupējumā, kurā viņam būšot slepkavas pienākumi. Pēc kāda laika Raivis izteicies, ka zvans no Rīgas ir bijis un viņam jāizdara viens darbs - jānodara miesas bojājumi kādam cilvēkam, salaužot kāju vai roku, tādejādi viņu pārmācot un par šo darbu viņam tiks samaksāts. Tajā laikā Raivis bijis ļoti tuvās attiecībās ar Ivaru, abi faktiski nebija šķirami un lielākoties laiku pavadīja kopā. Lieciniece sapratusi, ka Ivars ir no šī noziedzīgā grupējuma un uzdevis Raivim dažādus darbus, kurus Raivis arī izpildījis, jo no Ivara baidījies. Tāpat Gaure sapratusi, ka Raivis kopā ar Ivaru ir ticies ar cilvēku no Rīgas, kurš parādījis to cilvēku, kuru vajadzēs pārmācīt, nosaucis ari viņa vārdu un uzvārdu, tas noticis Ivara klātbūtnē. Kas bijis cilvēks no Rīgas, Raivis nav stāstījis. Raivis stāstījis, ka iespaidojamais cilvēks ir žurnālists, strādājot avīzē "Kurzemes vārds" un rakstot par noziedzīgo pasauli. Viņš esot uzrakstījis konkrētu rakstu un tas neesot paticis personām, par ko tas raksts bijis. Turpmākā mēneša laikā Raivis regulāri gājis izsekot žurnālistu, to Raivis pats stāstījis. Raivis izteicies, ka žurnālista novērošanu un izsekošanu bieži vien veicot kopā ar Ivaru. Kad Raivis nevarējis veikt sekošanu, to viens pats darījis Ivars. Tāpat Raivis stāstījis, ka visus izsekošanā iegūtos faktus viņš pārspriedis ar Ivaru un viņi plānojuši, kurā vietā vislabāk veikt piekaušanu. Bez tam lieciniece divas reizes pati bijusi klāt, kad Raivis veicis novērošanu. Vienu reizi viņi abi aizbraukuši līdz "Kurzemes Vārda" redakcijai, kur viņus mašīnā jau gaidījuši Ivars un viņa draudzene Līga. Viņas abas ar Līgu devušās savās gaitās, bet Ivars un Raivis palikuši novērot. Vai Līgai kaut kas bijis zināms par izsekošanu, lieciniece nezin. Otrā reizē Raivis viņai lūdzis pakavēt laiku, kamēr viņš gaida žurnālistu skvēriņā pretī pastam. Tajā reizē šīs žurnālists iznācis no redakcijas viens no pēdējiem un Raivis Gaurei viņu parādījis. Tas bijis augumā pagarš un slaidas miesas būves. Gaure viņu redzējusi tikai no mugurpuses. No Raivja zinājusi arī to, ka žurnālistam nemaz nepatīkot atrasties mājās, viņš labprāt apmeklējot bārus un krogus un tādēļ Raivim ir grūti realizēt piekaušanu. Tad vienu dienu Raivis atnācis mājās un teicis, ka gatavojas izpildīt piekaušanu. No īrētā dzīvokļa Ģen.Baloža ielā 3-21, paņēmis galda kāju 70-80 cm garumā un kas atradusies kopā ar izjauktu galdu aiz sekcijas un aizgājis. Alkoholu lietojis Raivis todien nebija. Pēc atgriešanās Raivis stāstījis, ka sekojis žurnālistam līdz mājas kāpņu telpai, kur viņu panācis un ar līdzpaņemto koku sācis žurnālistu sist pa galvu, kamēr tas saļimst. Viņu iztraucējuši kaimiņi, kas it kā pavēruši durvis, tāpēc Raivis ātri devies prom un aiz tās pašas mājas klājumā izmetis galda kāju. Pēc tam devies pie Ivara un izstāstījis par notikušo, Ivars savukārt par padarīto darbu paziņojis cilvēkam no Rīgas, kas piekaušanu pasūtījis. Nākamajā dienā Raivis liecinieci uzaicinājis pastaigāties, nogājuši gar klajumu aiz žurnālista mājas, kur Raivis norādījis uz vietu, kur izmetis galda kāju, taču tās tur vairs nebija. Turpmākajās dienā Raivis licis pirkt laikrakstus, lai pārzinātu situāciju. Pēc kāda laika Raivis pateicis, ka Ivars viņam daļu no naudas par padarīto darbu samaksājis. Cik liela bijusi šī summa, lieciniece nezin. 2002.gada februārī pie viņiem ciemos uz 2-3 mēnešiem no Vācijas bijusi atbraukusi Raivja māsa Lolita Brūvere un kādu vakaru atnākusi ciemos Lolitas draudzene Inese. Visi kopā lietojuši alkoholu, runājušies un saruna kaut kā ievirzījusies par piekauto žurnālistu Gundaru Matīsu. Inese pastāstījusi, ka dzīvo tajā pašā mājā, kur Matīss piekauts. Raivis esot sācis stāstīt, ka viņam kāds esot stāstījis par cilvēku, kurš piekāvis Matīsu. Sākotnēji šis cilvēks Matīsu izsekojis un pēc tam viņa mājas kāpņu telpā ar koka nūju iesitis pa galvu un pēc tam aizbēdzis. Inese it kā jokojot Raivim teikusi: "Ko nu stāsti, tu jau pats to esi izdarījis". Tad Raivis izstāstījis, ka viņam kāda persona, kuru viņš nenosauca, likusi žurnālistu piekaut lai to pārmācītu par viņa rakstiem par noziedzniekiem, kuriem šie raksti nav patikuši. Vēl Raivis pastāstījis, ka viņam ir parādīts žurnālists, kā ari viņa darba un dzīves vieta. Pēc visiem šiem notikumiem un žurnālista nāves, Raivim pret Ivaru radusies kaut kāda nepatika, starp viņiem bija bijis kaut kāds konflikts un attiecības bija kļuvušas vēsākas. Pēc Matīsa nāves Raivis kļuvis nervozs, naktīs murgojis. Pēc Raivja apcietināšanas, 2002.gada novembri, lieciniece atgriezusies mājās no darba un viņu uz ielas sagaidījis Ivars, kurš jautājis vai viņa ir bijusi policijā, vai pratināta, ko liecinājusi un vai stāstījusi par Ivaru. Lieciniece noliegusi, ka būtu kaut ko par Ivaru stāstījusi. Lieciniece ari paskaidroja, ka automašīna "AUDI 80", kuru lietojis Raivis, nopirkta par viņas personīgo naudu, kuru viņa bija nopelnījusi darbā Vācijā. Lieciniece liecināja, ka par sev zināmajiem faktiem nav griezusies policijā, jo baidījusies no Raivja, kurš viņu regulāri fiziski iespaidojis, draudējis ar nazi, sitis pa galvu, salauzis ribu, taču ne pie ārsta, ne policijā viņa nekad nav griezusies. Raivis lietojis arī narkotiskas vielas un tādās reizēs kļuvis nevaldāms. Baidījusies, ka viņa tiks nogalināta, ja kādam kaut ko stāstīs.

Tiesājamo Armandu, lieciniece nepazīst;

• ar visiem lietas materiāliem kopumā un savstarpējā saistībā.

Izvērtējot tiesājamo Raivja, Ivara un Armanda liecības savstarpējā saistībā, tiesai nav radušās nekādas šaubas par to, ka Raivis ir izdarījis Gundara Matīsa piekaušanu, kuras rezultātā Matīss mira un šo piekaušanu ir organizējis tieši Ivars un tieši viņš ir uzkūdījis Raivi noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai. Lai gan Ivars kategoriski noliedz savu saistību ar organizēšanu un uzkūdīšanu, viņa loma pierādās ne tikai ar Raivja liecībām tiesas sēdes laikā, kuras daļā par Ivara lomu tiesa atzīst par patiesām, bet netieši ari ar Violetas Gaures, Birutas Raivjas, Jāņa Raivja, Ineses Heniņas un Lolitas Brūveres (Hammeres) augstāk minētajām liecībām. Visās šo liecinieku liecībās, protams, ir atšķirības niansēs, taču galvenajās līnijās (un liecības vērtējot ari savstarpējā saistībā), skaidri noprotams - Raivis Matīsa piekaušanu izdarījis, būdams uz to pamudināts, sākotnēji iekārdinot ar mantisku atlīdzību, bet jau vēlāk ar piespiešanu un draudēšanu no Ivara puses. Šajā daļā liecības ir analogas. Bez tam tiesa ņem vērā, ka lieciniekiem nav un nav bijusi procesuāla iespēja pirmstiesas izmeklēšanā iepazīties ar lietas materiāliem un citu personu sniegtajām liecībām, tādejādi par kaut ko vienojieties, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka minēto liecinieku iliecības ir nepatiesas. Par to, ka Raivim nevarēja būt nekādu iemeslu pašam personīgas ieinteresētības dēļ piekaut Matīsu, liecina kaut vai tas (kas tiesas sēdē ir ari noskaidrots), ka Raivis sava zemā intelektuālā līmeņa dēļ presi vispār nav lasījis un līdz ar to viņam par Matīsa publicētajiem rakstiem nevarēja būt nekādas intereses. Par to, ka Raivis vēl joprojām baidās no Ivara ietekmes liecina, ari tiesas izmeklēšanā konstatētais, ka Ivara klātbūtnē Raivis centās sniegt liecības, kuras attaisnotu Ivaru, bet pēc tam, kad tiesa veica Raivja nopratināšanu bez Ivara klātbūtnes, tiesājamais skaidri un gaiši apstiprināja savas pirmstiesas izmeklēšanā 2002.gada 8.novembri sniegtās liecības un šīs liecības netieši apliecināja arī vēlāk nopratinātie liecinieki. Tas, ka Raivis pirmstiesas izmeklēšanā sākotnēji vairākkārtīgi savas liecības mainīja, liecina vienīgi par to, ka Raivis sākotnēji bailēs no Ivara, centās visu vainu uzņemties uz sevi, taču sava zemā intelektuālā līmeņa dēļ, viņa sākotnējie sacerējumi attiecībā uz piekaušanas pasūtījuma apstākļiem neizturēja jebkādu kritiku un tie ari tūlīt pat izgāzās, līdz ko tika veiktas papildus izmeklēšanas darbības (piemēram, konfrontācija ar Violetu Gauri). Arī liecinieces Biruta Raivja un Violeta Gaure nespēja tiesas zālē tiesājamā Ivara klātbūtnē (un Gaure ari Raivja klātbūtnē) sniegt sakarīgas liecības un spēja tikai apstiprināt pirmstiesas izmeklēšanās sniegtās, bet līdz ko tika uzdoti papildus jautājumi par Ivara lomu noziegumā, abas centās Ivara izgaismot izdevīgākā gaismā. Kā bija redzams no tiesas izmeklēšanā notiekošā, vienīgā, kas Ivara klātbūtnē nebaidījās sniegt liecības bija viņa draudzene Ļubinoviča. Pārējie, kuriem bija kaut mazākā informācija par Ivara saistību ar Matīsa piekaušanu, liecības sniedza nelabprāt, bet lieciniece Heniņa nesniedza vispār. Lieciniece Heniņa, kuras dēļ minētājā krimināllietā parādījās virzība, vispār atteicās ierasties un liecināt, telefoniski paskaidrojot, ka viņai tiek draudēts. Tas, ka lieciniece Gaure nespēja sniegt liecības tiesājamā Raivja klātbūtnē ir ari saprotams, jo Raivis viņu ir fiziski ietekmējis, ko pats Raivis ari nemaz nenoliedza.

Vērtējot tiesājamā Armanda darbības, tiesa tiesas izmeklēšanas gaitā nav varējusi konstatēt citas noziedzīgas darbības no Armanda puses, kā vienīgi viņam inkriminētās darbības, lai gan attiecībā uz Armanda lomu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā ir vairākas neskaidras lietas - piemēram, nav īsti loģisks Armanda izskaidrojums par Matīsa fotografēšanu un šis fotogrāfijas nēsāšanu līdzi, pēc viņa paša vārdiem, veselu gadu, vai arī tikšanos ar Ivaru pēc Matīsa nāves, ja jau viņam ar Matīsa piekaušanu nav nekādas tiešas saistības, par Ls 200 it kā aizdošanu Ivaram. Tāpat arī Raivis norāda uz Armanda kaut kādu, Raivim pašam nezināmu, lomu notikušajā. Ivars, tiesai nezināmu iemeslu dēļ, skaidri un gaiši nenorāda uz Armanda līdzdalību, sniedz nekonkrētas un nepilnīgas liecības, un, kā tiesa radās iespaids, noklusē būtiskas detaļas. Tā kā citi pierādījumi, kā vien tie, kas ir konstatēti izmeklēšanā, attiecībā pret Armandu netika atklāti, viņš ir atzīstams par vainīgu viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, kuru viņš pats arī atzīst. Tiesa ir nākusi pie secinājuma, ka gan Ivaram, gan Armandam ir zināmi kādi būtiski apstākļi šajā lietā, taču viņi abi neuzskata par vajadzīgu tos izpaust tiesībaizsargājošām iestādēm. Tiesas sēdē viņiem abiem tika dota iespēja, atklājot sev zināmās būtiskās detaļas, atvieglot savu atbildību un sirdsapziņu un līdz ar to tiesai būtu pamats soda mīkstināšanai, taču viņi šo iespēju neizmantoja. Šādos apstākļos tiesa uzskata, ka pirmstiesas izmeklēšanā ir veikti visi iespējamie pasākumi, lai atklātu minēto noziegumu pilnībā un pamata nosūtīšanai lietu papildus izmeklēšanā nav. Atklājot jaunus apstākļus, tiesai būtu bijis pamats papildus izmeklēšanas nozīmēšanai, taču tiesas izmeklēšanā nekādi jauni, būtiski apstākļi netika atklāti, līdz ar to celtās apsūdzības Raivim, Ivaram un Armandam ir atzīstamas par pamatotām.

Tiesai nav šaubu arī par to, ka Gundara Matīsa piekaušana veikta viņa profesionālās darbības rezultātā, jo uz to norāda tiesājamais Raivis pats, kā arī netieši norāda liecinieki Gaure, Brūvere (Hammere), Henniņa, abi Raivja vecāki, taču diemžēl ne pirmstiesas izmeklēšana, ne tiesa nav varējusi konstatējusi, tieši kāda Matīsam zināma informācija ir bijusi par iemeslu viņa piekaušanai un vēlāk arī nāvei.
Pirmstiesas izmeklēšanā apsūdzībā norādīts, ka tiesājamais Ivars ir veicis cietušā Gundara Matīsa fotografēšanu, taču pierādījumi šādam faktam nav konstatēti. Pats Ivars to noliedz un ne pārējie tiesājamie, ne arī liecinieki par šādām darbībām liecības nav devuši. Līdz ar to minētais no apsūdzības izslēdzams. Tāpat tiesas izmeklēšanā nav noskaidrots nozieguma ierocis, kam faktiski ari nav nozīmes, jo gatavošanos Matīsa piekaušanai un piekaušanu Raivis atzīst. Raivis norāda, ka tas ir bijis nolūzis koka zars, lieciniece Gaure norāda, ka Raivis paņēmis izjaukta galda koka kāju, cietušais savos vienīgajos paskaidrojumos norāda uz garu nūju no koka vai gumijas. Tiesa uzskata, ka pirmstiesas izmeklēšanā Gaures sniegtās liecības varēja pārbaudīt, taču no lietas materiāliem nav redzams, ka tas būtu darits, līdz ar to tiesa par nozieguma ieroci apsūdzībā definē nūjveida priekšmetu.

Tādejādi tiesa uzskata, ka ar augstāk minētajiem pierādījumiem tiesājamā Raivja vaina ir pierādīta un viņš ir atzīstams par vainīgu pēc Latvijas KL 125.panta 3.daļas, ir pierādīta ari tiesājamā Ivara Ivara vaina un viņš ir atzīstams par vainīgu pēc Latvijas KL 125.panta 3.da)as un 20.panta 2.,3.daļas, kā ari ir pierādīta tiesājamā Armanda vaina un viņš ir atzīstams par vainīgu pēc Latvijas KL 315.panta.
Tiesa atzīst, ka Līgai celtā apsūdzība pēc Latvijas KL 315.panta nav pierādīta, jo tai nav iegūti tieši un pārliecinoši pierādījumi. Neviens no tiesājamiem vai lieciniekiem savās liecībās pirmstiesas izmeklēšanā nekad nav norādījis, un ari tiesas izmeklēšanā nenorāda, ka Līga jel kad būtu atzinusies, ka zinājusi par gatavošanos noziedzīgajam nodarījumam, kā ari zinājusi, ka G.Matīsa piekaušanā ir iesaistīti Raivis un Ivars. Tas, ka Līga ir tiesājamā Ivara Ivara draudzene vēl neliecina par to, ka viņai ir zināmas vai ari būtu jāzina par Ivara Ivara un Raivja noziedzīgajām darbībām, tāpat uz to nenorāda viņas atrašanās Ivara automašīnā, brīdī, kad Ivars piebraucis pie redakcijas, lai satiktu Raivi. Pati Līga nekad nav atzinusies viņai inkriminētajās darbībās. Citus pierādījumus, apsūdzība tiesai neuzrādīja, bet, saskaņā ar Latvijas KPK 191.pantu, pierādīšanas pienākums ir apsūdzētājam un visas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu tiesājamam un šādos apstākļos Līgas vaina nav pierādīta un viņa ir pilnībā attaisnojama pierādījumu trūkuma dēļ.

Tiesas sēdes sagatavojošā daļā cietusī Jolanta Matīsa pieteica civilprasību, kuru vēlāk precizēja, lūdzot piedzīt proporcionāli no spriedumā atzītajām vainīgajām personām Ls 50 nepilngadīgo meitu Madaras un Lienes uzturam ik mēnesi līdz viņas beigs mācības vidējās un augstākās mācību iestādēs. Latvijas Civillikuma 2351.pants nosaka, ka, ja nomirējam bijis pienākums kādu uzturēt, tad šis pienākums pāriet uz to, kas vainīgs viņa nāvē. Gundaram Matīsam kā tēvam bija pienākums uzturēt abas savas nepilngadīgās meitas kopīgi ar sievu Jolantu Matīsu. LR Bērnu Tiesību aizsardzības likuma 10.panta 1.daļa nosaka, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību, katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte. LR Civillikuma 177.pants nosaka, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, t.i., vecākiem ir tiesības un pienākums rūpēties par bērnu, to uzturēt, nodrošinot ar ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi, kopšanu, izglītošanu un audzināšanu. Cietusī liecināja, ka no Matīsa mēnesī bērnu uzturam saņēmusi Ls 80, kā ari papildus izdevumiem atsevišķos gadījumos vēl Ls 50-60. Tiesai nav pamata neticēt šādām Jolantas Matīsas liecībām un tādejādi tiesa uzskata, ka pieteiktā civilprasība ir pamatota un pilnībā piedzenama no tiesājaumiem Raivja un Ivara Ivara solidāri, jo tieši viņi ir personas, kas vainojamas Gundara Matīsa nāvē, taču ikmēneša maksājumi piedzenami tikai līdz brīdim, kad Matīsu meitas beigs vidējās mācību iestādes, jo nav paredzams, ko pēc vidējās mācību iestādes pabeigšanas, tobrīd pilngadīgās, meitenes darīs. Tiesa uzskata, ka minētais pabalsts piedzenams tieši līdz vidējās mācību iestādes beigšanai, nevis pilngadības sasniegšanai, jo pēc patreiz valstī pastāvošās likumdošanas pilngadība personai parasti iestājas mācoties vidusskolā, kad viņa vēl nestrādā un līdz ar to nespēj sevi apgādāt. Tāpat no Raivja par labu valstij piedzenami izdevumi par advokāta Mirdzas Škļarevskas sniegtajiem pakalpojumiem tiesas sēdēs Ls 175 apmērā.

Lietai pievienotā videokasete un septiņas fotogrāfijas ari turpmāk uzglabājas pie krimināllietas.

Izlemjot jautājumu par tiesājamiem nosakāmo soda veidu un mēru, tiesa ņem vērā tiesājamo personības, noziedzīgo nodarijumu raksturu, atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.
Saskaņā ar Latvijas KL 7.pantu tiesājamie Raivis un Ivars ir izdarījuši sevišķi smagu noziegumu, bet tiesājamais Armands ir izdarījis mazāk smagu noziegumu.

Tiesājamais Raivis ir agrāk piecas reizes tiesāts, noziedzīgo nodarijumu izdarījis būdams pirms termiņa nosacīti atbrīvots no soda izciešanas, Narkoloģiskā uzskaitē nesastāv, sastāv Liepājas Psihoneiroloģiskās slimnīcas dispansera nodaļas pacienta psihiskās aprūpes reģistrā no 1999.gada ar dgn: epilepsija ar personības izmaiņām, toksikomāniskas tieksmes, no bijušās ieslodzījuma vietas Jēkabpils cietuma raksturojas pozitīvi: kolektīvā iedzīvojies, centies ieņemt neitrālu pozīciju, konfliktus nav pieļāvis, ar administrācijas pārstāvjiem taktisks, laipns, uz audzināšanas darba metodēm reaģējis pozitīvi, pēc rakstura kārtīgs, jautrs, atklāts, no Liepājas cietuma raksturojas apmierinoši: ir bijis viens iekšējās kārtības noteikumu pārkāpums, pieklājīgs, raksturā nosvērts, mierīgs, sabiedrisks, attiecības ar kameras biedriem labas. Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, saskaņā ar Latvijas KL 47.pantu, tiesa atatet to, ka Raivis savu vainu atzīst un izdarīto nožēlo, ar savām darbībām veicinājis noziedzīgā nodarījuma atklāšanu, noziedzīgais nodarījums izdarīts Ivara Ivara ietekmes rezultātā. Par atbildību pastiprinošu apstākli, saskaņā ar Latvijas KL 48.pantu, tiesa atzīst to, ka noziegums veido noziedzīgo nodarijumu recidīvu. Nosakot soda apmēru, tiesa ņem vērā, ka Raivis agrāk bijis piecas reizes tiesāts, arī par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, taču neizciestā soda laikā ir nevis labojies, bet turpinājis izdarīt vēl smagākas noziedzīgas darbības, līdz ar to viņam ir piemērojams brivības atņemšanas sods, tajā ieskaitāma Raivja atrašanās apcietinājumā no 2002.gada 9.oktobra līdz 2004.gada 29.janvārim. Saskaņā ar Latvijas KL 51.pantu, noteiktajam sodam daļēji pieskaitīt neizciesto sodu pēc Kurzemes apgabaltiesas 1998.gada 21.jūlija sprieduma kā arī piemērot papildsodu - policijas kontroli, lai tiesībsargājošām iestādēm būtu iespējams kontrolēt Raivja uzvedību pēc soda izciešanas.

Tiesājamais Ivars agrāk sodīts, taču sodāmības dzēstas, ziņu par sastāvēšanu narkoloģiskā vai psihoneiroloģiskā iestādē nav, no Liepājas cietuma raksturojas pozitīvi: iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi nav bijuši, pieklājīgs, raksturā nosvērts, mierīgs, sabiedrisks, attiecības ar kameras biedriem labas. Atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus, saskaņā ar Latvijas KL 47. un 48.pantu, tiesa nekonstatēja. Nosakot soda apmēru, tiesa ņem vērā, ka tieši Ivars ir bijis noziedzīgā nodarījuma organizētājs un uzkūdītājs, viņa ietekmes rezultātā noziedzīgais nodarījums vispār tika realizēts, noziegums bija izplānots, lai kavētu žurnālistu pildīt viņa darba pienākumus, līdz ar to Ivaram ir piemērojams brīvības atņemšanas sods, tajā ieskaitāma Ivara atrašanās apcietinājumā no 2003.gada 8.apriļa līdz 2004.gada 29.janvārim. Tiesa uzskata, ka Ivaram piemērojams ari papildsods - policijas kontrole, lai tiesībsargājošām iestādēm būtu iespējams kontrolēt Ivara uzvedību un darbības pēc soda izciešanas.
Tiesājamais Armands agrāk sodīts, taču sodāmības dzēstas, narkoloģiskā uzskaitē bijis no 1987.-1994.gadam ar dgn: alkohola atkarības slimība, noņemts no uzskaites ziņu trūkuma dēļ, Liepājas Psihoneiroloģiskās slimnīcas uzskaitē nesastāv, no bijušās apcietinājuma vietas Liepājas cietuma raksturojas pozitīvi: pārkāpumi nav bijuši, pieklājīgs, raksturā nosvērts, mierīgs, sabiedrisks, attiecības ar kameras biedriem labas. Lai gan tiesājamais Armands savu vainu atzina, tiesa uzskata, ka viņš to darīja formāli, jo acīm redzami noklusēja būtisku informāciju, kura ļautu pilnībā atklāt nozieguma detaļas, līdz ar to atbildību mīkstinoši apstākļi, saskaņā ar Latvijas KL 47.pantu, netiek konstatēti. Atbildību pastiprinošus apstākļus, saskaņā ar Latvijas KL 48.pantu, tiesa nekonstatēja. Nosakot soda apmēru, tiesa ņem vērā, ka Armands zinādams izdarītā noziedzīgā nodarījuma sekas - bija iestājusies cilvēka nāve, atļāvās neziņot par viņa rīcībā esošo informāciju tiesībsargājošām iestādēm, līdz ar to viņam ir piemērojams brīvības atņemšanas sods. Taču ņemot vērā, ka viņš jau atradies apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanā no 2003.gada 28.aprīļa līdz 27jūnijam, patreiz strādā SIA „Ilga-Sigulda", no kurienes raksturojas ļoti pozitīvi: parādījis sevi tikai no pozitīvās puses, konflikti, disciplīnas pārkāpumi un darba kavējumi nav bijuši, iemantojis vadības un darba kolektīva atzinību, jo darba pienākumu izpildē ir apzinīgs, pašaizliedzīgs, ar godīgu attieksmi, principiāls, prot radoši risināt uzticēto, kā arī par viņu personīgi ir iesnieguši galvojumu Rolands Tiltiņš un Mārtiņš Strazdiņš, viņa apgādībā atrodas nepilngadīgas personas, tiesa atrod par iespējamu, saskaņā ar Latvijas KL 55.pantu, piespriesto sodu neizpildīt, ja Armands tiesas noteiktajā pārbaudes laikā neizdarīs jaunus likumpārkāpumus un nepārkāps sabiedrisko kārtību.

Ņemot vērā augstāk minēto un saskaņā ar Latvijas KPK 299.p., 300.p., 315.p., tiesa nosprieda:

LĪGU, apsūdzībā pēc Latvijas KL 315.panta pierādījumu trūkuma dēļ atzīt par nevainīgu un ATTAISNOT. ,
Līgai izraudzīto drošības līdzekli - parakstu par dzīves vietas nemainīšanu atcelt.

Atzīt par vainīgu RAIVI, pēc Latvijas KL 125.panta 3.daļas un sodīt ar brivības atņemšanu uz 7 (septiņiem) gadiem un 6 (sešiem) mēnešiem.
Saskaņā ar Latvijas KL 51.pantu noteiktajam sodam daļēji pievienot neizciesto sodu pēc Kurzemes apgabaltiesas 1998.gada 21.jūlija sprieduma un galīgo sodu noteikt brivības atņemšanas veidā uz 8 (astoņiem) gadiem, minētajā termiņā ieskaitot Raivja atrašanos apcietinājumā no 2002.gada 9.oktobra līdz 2004.gada 29.janvārim.
Tāpat Raivim piemērot papildsodu - policijas kontroli uz 3 (trīs) gadiem.
Soda izciešanu sākt skaitīt no 2004.gada 29.janvāra slēgtā cietumā.

Atzīt par vainīgu IVARU pēc Latvijas KL 125.panta 3.daļas un 20.panta 2.3.daļas un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 10 (desmit) gadiem, minētajā termiņā ieskaitot Ivara atrašanos apcietinājumā no 2003.gada 8.aprīļa līdz 2004.gada 29.janvārim.
Tāpat Ivaram piemērot papildsodu - policijas kontroli uz 3 (trīs) gadiem.
Soda izciešanu sākt skaitīt no 2004.gada 29.janvāra slēgtā cietumā.

Atzīt par vainīgu ARMANDU, pēc Latvijas KL 315.panta un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 3 (trīs) gadiem, minētajā termiņā ieskaitot Armanda atrašanos apcietinājumā no 2003.gada 28.aprīļa līdz 2003.gada 27.jūnijām.

Saskaņā ar Latvijas KL 55.pantu, Armandam sodu neizpildīt, ja viņš 3 (trīs) gadu laikā neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarijumu un ievēros sabiedrisko kārtību.
Armandam izraudzīto drošības līdzekli - parakstu par dzīves vietas nemainīšanu atstāt spēkā līdz spriedums stāsies likumīgā spēkā.

Piedzīt solidāri no Raivja un Ivara par labu Jolantai Matīsai, dzīvojošai Liepājā, Dārzu ielā 1-1, meitu Madaras Matīsas, un Lienes Matīsas, uzturam katrai ik mēnesi Ls 25 (divdesmit pieci lati) līdz katras vidusskolas beigšanai, piedziņu vēršot uz Raivja un Ivara kustamo un nekustamo īpašumu un naudas līdzekļiem.

Piedzīt no Raivja par labu valstij samaksu par advokāta Mirdzas Škļarevskas pakalpojumiem tiesas izmeklēšanas laikā Ls 175 (viens simts septiņdesmit pieci lati).

Tiesnese S.Mertena

 

Lieta Nr.KA02-0011-05, (1260096601) 2005.gada 21.jūnijs

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdāKurzemes apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:
priekšsēdētājs R.Lazdāns
tiesneši A.Klaiše un I.Rozīte
tiesas sēžu sekretāre I.Dejus
piedaloties
prokurorei A.Miezītei
zvērinātiem advokātiem M.Škļarevskai, A.Raudiņam un A.Drēbniekam

2005.gada 21.jūnijā sakarā ar tiesājamo Raivja  [..], Ivara  [..], tiesājamā Ivara aizstāvja, zvērinātā advokāta A.Raudiņa apelācijas sūdzībām atklātā tiesas sēdē Liepājā, Kūrmājas prospektā 2/4/6 izskatīja krimināllietu, kurā ar Liepājas tiesas 2004.ģada 29.janvāra spriedumu

Raivis [..], dzimis 1975.gada 25.septembrī Aizputē, Latvijas Republikas pilsonis, izglītība vidējā, neprecējies, apgādājamo personu nav, nestrādā, dzīvo Liepājā, Atmodas bulvārī 8b, dz.33, agrāk sodīts:

1994.gada 2.februārī Liepājas rajona tiesā pēc Latvijas KK 204.panta 2.daļas, 141.panta 2.daļas, pēc noziedzīgo nodarījumu kopības ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem 6 mēnešiem, sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem,
1995.gada 9.novembrī Liepājas rajona tiesā pēc Latvijas KK 139.panta 3.daļas, galīgais sods pēc spriedumu kopības noteikts brīvības atņemšana uz 4 gadiem 6 mēnešiem, sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem 6 mēnešiem,
1996.gada 16.maijā Liepājas rajona tiesā pēc Latvijas KK 139.panta 4.daļas, galīgais sods pēc spriedumu kopības noteikts brīvības atņemšana uz 3 gadiem, sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 5 gadiem,
1998.gada 21.jūlijā Kurzemes apgabaltiesā pēc Latvijas KK 105 .panta 1.daļas, galīgais sods pēc spriedumu kopības noteikts brīvības atņemšana uz 3 gadiem 2 mēnešiem,
1999.gada 7.maijā Liepājas tiesā pēc Latvijas KK 204.panta 2.daļas, pēc spriedumu kopības ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem 6 mēnešiem, 2001.gada 10Jūlijā atbrīvots nosacīti pirms termiņa uz laiku uz 6 mēnešiem 12 dienām, notiesāts pēc KL 125.panta 3.daļas ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem 6 mēnešiem, saskaņā ar KL 51.pantu, noteiktajam sodam, daļēji pievienots neizciestais sods pēc 1998.gada 21.jūlija sprieduma un galīgais sods noteikts brīvības atņemšana uz 8 gadiem, nosakot soda izciešanu uzsākt slēgtā cietumā, bez tam Raivim piemērots papildsods - policijas kontrole uz 3 gadiem,
Ivars, dzimis 1968.gada 1.jūlijā Aizputē, Latvijas Republikas pilsonis, izglītība vidējā, neprecējies, apgādājamo personu nav, bez noteiktas nodarbošanās, dzīvo Liepājā, Meža ielā 53, dz.63, agrāk sodīts:
1991 .gada 26.septembrī Liepājas pilsētas tiesā pēc Latvijas KK 121(1) ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, saskaņā ar Likumu par amnestiju sods samazināts uz pusi,
1997.gada 1.oktobrī Kurzemes apgabaltiesā pēc Latvijas KK 105 .panta 1.daļas ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem, (sodāmības dzēstas), notiesāts pēc KL 20.panta 2.,3.daļas un 125.panta 3.daļas ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un ar policijas kontroli uz 3 gadiem, nosakot soda izciešanu uzsākt slēgtā cietumā,

Armands, dzimis 1962.gada 22.oktobrī Liepājā, Latvijas Republikas pilsonis, izglītība vidējā, precējies, apgādībā divi bērni, strādā par saimniecības vadītāju SIA "Ilga - Sigulda", dzīvo Rīgā, Prūšu ielā 15, dz.17, agrāk sodīts:

1982.gada 7.jūlijā Liepājas tiesā pēc Latvijas KK 139.panta 2.daļas ar brīvības atņemšanu uz 1 gadu,
1982.gada 6.oktobrī Liepājas pilsētas tiesā pēc Latvijas KK 184(1).panta 2.daļas, 204.panta 1.daļas, pēc noziedzīgo noziegumu kopības ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem 4 mēnešiem,
1987.gada 27.maijā pēc Latvijas KK 184(1).panta 2.daļas ar LD uz 2 gadiem, ieturot no ikmēneša algas valsts labā 15%, notiesāts pēc KL 315.panta ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, piemērojot KL 55.panta nosacījumus, sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem, (sodāmības dzēstas).
Līga, dzimusi 1977.gada 11.jūnijā Liepājā, Latvijas Republikas pilsone, izglītība vidējā, neprecējusies, apgādājamo personu nav, strādā par lietvedi SIA "Libau Haus", dzīvo Liepājā, T.Breikša ielā 5, dz.5, agrāk nesodīta, atzīta var nevainīgu un attaisnota pierādījumu trūkumu dēļ pēc KL 315.panta.

No Raivja un Ivara solidāri piedzīti par labu Jolantai Matīsai meitu Madaras Matīsas un Lienes Matīsas uzturam ik mēnesi katrai Ls 25,00.

Pārbaudījusi un izvērtējusi lietā esošos materiālus krimināllietu tiesas kolēģija konstatēja:
Raivis atzīts par vainīgu un notiesāts par to, ka, būdams agrāk nodarījis tīšus smagus miesas bojājumus, nodarīja smagus, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus, kas viņa neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei un nodarīti sakarā ar to, ka cietušais pildījis savus profesionālos pienākumus.

Ivars notiesāts par to, ka uzkūdījis un noorganizējis smagu, dzīvībai bīstamu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei un nodarīti sakarā ar to, ka cietušais pildījis savus profesionālos pienākumus.

Saskaņā ar pirmās instances tiesas spriedumu noziedzīgi nodarījumi izdarīti šādos apstākļos:

2001. gada septembra beigās Ivars nolēmis noorganizēt miesas bojājumu nodarīšanu G.Matīsam viņa profesionālo žurnālista pienākumu pildīšanas dēļ, jo G.Matīss strādājis laikrakstā "Kurzemes vārds" par korespondentu un atspoguļojis tajā kriminālo hroniku, kā arī saistībā ar to veicis pētniecisko darbu. 2001.gada septembra beigās, oktobra sākumā Ivars netālu no laikraksta "Kurzemes Vārds" redakcijas Liepājā, Pasta ielā 3, kā arī savas dzīves vietā Liepājā, Meža ielā 53, dz.63, norādījis Raivim G. Matīsa izskatu un personību, kā arī darba vietu un nodevis Raivim G.Matīsa fotogrāfiju. Ivars arī informējis Raivi par noziedzīgā nodarījuma motīviem, sagatavošanos procesu (G.Matīsa dienas kārtības izziņu), kā arī informējis par atlīdzības apmēru ne mazāk kā Ls 200 apmērā. Tādā veidā Ivars uzkūdījis un organizējis Raivi konkrētam noziedzīgam nodarījumam - miesas bojājumu nodarīšanai G.Matīsam.

Laikā no 2001. gada septembra beigām līdz 15. novembrim Raivis pēc Ivara tiešiem norādījumiem gan viens, gan kopā ar Ivaru veicis noziedzīgā nodarījuma sagatavošanu - potenciālā cietušā novērošanu un izsekošanu, noskaidrojot viņa dienas kārtību, ieradumus un dzīves vietas adresi.

Pēc sagatavošanās darbiem 2001.gada 15.novembrī ap plkst. 18.00 Raivis, Ivara uzkūdīts, nolūkā nodarīt miesas bojājumus, sekojis G.Matīsam līdz viņa dzīves vietai Liepājā, Šķēdes, ielā 3. Kad G.Matīss iegājis kāpņu telpā, Raivis viņu panācis no aizmugures, iesitis G.Matīsam ar līdzi paņemto nūjveida priekšmetu pa galvu paura rajonā.

No sitiena G.Matīss zaudējis līdzsvaru un nokritis uz kreisajiem sāniem, bet Raivis ar nūjveida priekšmetu iesitis gulošajam G.Matīsam ne mazāk kā 10 reizes pa galvu un dažādām ķermeņa daļām, turpinot sišanu līdz brīdim, kad viņu iztraucējis kāds iedzīvotājs. Ar Raivja sitieniem G.Matīsam nodarīti smagi, dzīvībai bīstami miesas bojājumi sistas brūces veidā galvas matainajā daļā ar asinsizplūdumu uz galvas ādas muskuļu lēvera iekšējās virsmas un šķembaina galvaskausa kaulu lūzuma veidā pieres kaula zvīņas un kreisā deniņu kaula šuves apvidū ar asinsizplūdumu virs un zem cietā galvas smadzeņu apvalka, kā arī zemādas asinsizplūduma veidā kreisās plaukstas apvidū, kreisās plaukstas pamatnes 2. un 3. kaulu lūzuma veidā ar asinsizplūdumu apkārtējos mīkstajos audos, zemādas asinsizplūduma Veidā labās ceļa locītavas apvidū ar asinsizplūdumu labās ceļa locītavas somiņā un zemādas asinsizplūdumu veidā labā augšdelma, labās elkoņa locītavas un kreisā augšstilba apvidos. Pēc miesas bojājumu nodarīšanas Raivis atstājis notikuma vietu, izmetis noziedzīgā nodarījuma rīku, paziņojis Ivarum par pasūtījuma izpildi un saņēmis par to no Ivara atlīdzību ne mazāk kā Ls 60. 2001.gada 28.novembrī no gūtās galvas traumas iestājusies G.Matīsa nāve un Raivja nodarītie smagie, dzīvībai bīstamie miesas bojājumi Raivja neuzmanības dēļ bijuši tiešā cēloniskā sakarā ar G.Matīsa nāvi.
Šādas Raivja darbības pirmās instances tiesa kvalificējusi pēc KL 125. panta 3. daļas un Ivara darbības kvalificēja pēc KL 20.panta 2. un 3.daļas un 125.panta 3.daļas.
Armands notiesāts par to, ka viņš droši zinājis, ka izdarīts sevišķi smags noziegums, taču nav par to ziņojis.

Saskaņā ar pirmās instances tiesas spriedumu noziedzīgs nodarījums izdarīts šādos apstākļos:

Pēc 2001. gada 15. novembra Armands, zinot, ka Ivars ir saistīts ar smagu miesas bojājumu nodarīšanu G.Matīsam, kā rezultātā 2001.gada 28. novembrī iestājusies viņa nāve un kas nodarīti saistībā ar G.Matīsa profesionālo žurnālista pienākumu pildīšanu laikrakstā "Kurzemes Vārds", nav ziņojis tiesībaizsardzības iestādēm, ka izdarīts sevišķi smags noziegums, kas paredzēts Krimināllikuma 125. panta 3. daļā.

Šādu Armanda rīcību pirmās instances tiesa kvalificējusi pēc Krimināllikuma 315. panta.

Līga bija apsūdzēta par to, ka droši zinot, ka tiek gatavots un ir izdarīts sevišķi smags noziegums, par to nav ziņojusi.

Saskaņā ar apsūdzību noziedzīgu nodarījumu viņa izdarījusi šādos apstākļos:

2001.gada septembra beigās, oktobra sākumā Līga zinājusi, ka Ivars un Raivis gatavojas nodarīt miesas bojājumus G.Matīsam saistībā ar viņa profesionālo žurnālista pienākumu pildīšanu laikrakstā "Kurzemes Vārds" un tādēļ G.Matīss tiek ilgstoši izsekots. Viņa arī zinājusi, ka 2001.gada 15. novembrī Raivis Liepājā, Šķēdes ielā 3, ir nodarījis G.Matīsam smagus dzīvībai bīstamus miesas bojājumus, no kuriem 28. novembrī iestājusies G.Matīsa nāve, taču nav ziņojusi tiesībaizsardzības iestādēm, ka izdarīts sevišķi smags noziegums, kas paredzēts Krimināllikuma 125.panta 3.daļā.

Šāda Līgas rīcība pirmstiesas izmeklēšanā kvalificēta pēc Krimināllikuma 315.panta. Pirmās instances tiesa pierādījumu trūkuma dēļ Līgu šai apsūdzībā atzinusi par nevainīgu un attaisnojusi.
Par pirmās instances spriedumu apelācijas sūdzības iesnieguši tiesājamais Ivars, viņa aizstāvis zvērinātais advokāts A.Raudiņš un tiesājamais Raivis.

Tiesājamais Ivars un viņa aizstāvis apelācijas sūdzībās norādījuši, ka Ivars nav tā persona, kas uzkūdījusi un organizējusi smagu miesas bojājumu nodarīšanu G.Matīsam. Līdz ar to Ivars pēc Krimināllikuma 125.panta 3.daļas un 20. panta 2. un 3. daļas notiesāts nepareizi un tādēļ aizstāvis lūdzis pirmās instances tiesas spriedumu daļā par Ivara notiesāšanu atcelt.

Tiesājamais Raivis apelācijas sūdzībā norādījis, ka viņam piespriests pārāk bargs sods, jo viņš neesot vēlējies G.Matīsa nāvi. Tādēļ viņš lūdzis sodu mīkstināt.

Tiesas sēdē tiesājamais Raivis savu apelācijas sūdzību uzturēja un lūdza to apmierināt, jo viņš savu vainu atzīst un nožēlo, bez tam, uzskata, ka viņš ar savu rīcību pirmstiesas izmeklēšanas laikā veicinājis nozieguma atklāšanu. Savas sniegtās liecības pirmstiesas izmeklēšanas laikā pilnībā apstiprina. Arī tās liecības, kad liecinājis attiecībā par Bārēnīti, ir pareizas un atbilst īstenībai.

Tiesājamā Raivja aizstāve lūdza Raivja sūdzību apmierināt, atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par piespriesto sodu Raivim un to samazināt.

Tiesājamais Ivars savu apelācijas sūdzību uzturēja un liecināja, ka viņš izdarījis noziegumu, bet ne tādu, kādu viņam inkriminēja pirmās instances tiesa. Raivi pazīst sen kā Aizputes iedzīvotāju, attiecības labas. Ar Armandu kā Liepājas iedzīvotāju pazīstams kopš 90.gadu vidus. Kādreiz Armands esot viņam piedāvājis piekaut vienu iedzīvotāju no Kuldīgas, taču viņš atteicies to darīt. Attiecības ar Armandu esot normālas.

2001. gada septembrī Raivis atnācis pie viņa un lūdzis viņu aizvest līdz Liepājas centram. Tā kā viņam arī vajadzējis samainīt naudu, tad piekritis aizvest Raivi uz pilsētu. Aizbraukuši no Meža ielas līdz kinoteātrim "Liepāja", kur viņš - Ivars izkāpis no automašīnas un devies uz kasi. Tanī brīdī viņu uz ielas uzrunājis Armands, kurš viņam teicis ka vajagot pārmācīt vienu cilvēku, un vai viņš nezinot kas to varētu izdalīt.

Viņš Armandam atteicis, ka, lai parunājot ar Raivi, kurš atrodoties viņa automašīnā. Pēc tam pēc kāda laika, iekāpis mašīna un jautājis Armandum ar Raivi, vai viņi ir vienojušies. Uz to abi atbildējuši, ka jā. Tanī brīdī uz automašīnas priekšējā paneļa redzējis vīrieša fotogrāfijas dažādās pozās. Pēc tam sapratis, ka fotogrāfijās redzamais bijis žurnālists Matīss. Bez tam tiesājamais jautājis Armandam, vai fotogrāfijās redzamais vīrietis ir tas, kurš jāpārmāca, uz ko Armands atbildējis apstiprinoši. Vēl noprasījis Raivim, vai viņš gatavs to izdarīt, un Raivis atbildējis viņam, ka gatavs to izdarīt. Bez tam Armands vēl pateica, ka nav zināms, kur žurnālists dzīvo, un tāpēc jāizseko viņa gaitas, sākot no avīzes redakcijas telpām. Armands piedāvājis atstāt Raivim žurnālista fotografijas taču Raivis atbildējis, ka nevajagot, jo viņš atcerēšoties žumālistu tāpat. Pēc tam tiesājamais devies projām, pa ceļam pie ledus halles Raivis izkāpis no automašīnas. Pirms izkāpšanas no automašīnas Raivis ierunājies, ka gribot nopirkt lētu automašīnu, uz ko tiesājamais Raivim atbildējis, ka tad, kad būs nauda, tad kaut ko izdomāšot.

Armands tiesājamam iedevis naudu Ls 200,00 apmērā, ko pēc žurnālista piekaušanas samaksāt Raivim. Pēc tam ar Armandu tiesājamais ticies kādas divas reizes, bet pa telefonu tiesājamam Armands viņam zvanījis diezgan bieži, interesējies vai Raivis kaut ko reāli dara attiecībā pret žurnālistu. Vienreiz, kad Armands bija atbraucis pie viņa, jautājis, kas ir ar žurnālistu, un ko īsti Raivis ir noskaidrojis. Tiesājamais Armandum atbildējis, ka Raivis esot noskaidrojis žurnālista dzīves vietu un viņam doto uzdevumu Raivis apsolījis izpildīt. Vēl Armands noteicis, ja Raivis nevar izpildīt viņam uzdoto, tad sameklēšot citu cilvēku, kurš piekaus žurnālistu. Pēc šīs sarunas ar Armandu tiesājamais ticies tūlīt ar Raivi, devis viņam naudu Ls 200,00, bet Raivis paņēmis tikai Ls 20,00, bet pārējo naudu licis paturēt tiesājamam, nosakot, ka to vēlāk izlietos mašīnas iegādei. Pēc kāda laika tiesājamam piezvanījis Armands, interesējies par uzdevuma izpildi un lūdzis iedot Raivja telefona numuru, ko ari viņš izdarījis. Vēl pēc kāda laika tiesājamam piezvanījis Raivis un tiesājamam paziņojis, ka solīto izpildījis un lai par to paziņo Armandum. No Raivja teiktā sapratis, ka viņš izsekojis žurnālistu un to piekāvis. Pēc tam, kad Raivis bija apcietināts, pie viņa ieradies Armands un pateica, ka Raivi nodevusi policijai vai nu Raivja civilsieva, vai lieciniece Heniņa. Armands vēl viņam piedāvājis aizbraukt prom no Liepājas, taču viņš atteicies to darīt.

Tiesājamais nekādas reālas darbības - organizējis, uzkūdījis vai devis padomus Raivim par žurnālista piekaušanu - nekad neesot devis.

Tiesājamā Ivara aizstāvis lūdza tiesājamā Ivara un viņa apelācijas sūdzības apmierināt un atcelt pirmās instances tiesas spriedumu par Ivara notiesāšanu, jo Ivars vispār īstenībā droši nezināja, ka tiek organizēts noziegums, bez tam pirmās instances tiesas spriedums pieņemts vienpusīgi, bez dažādu pretrunīgu faktu vispusīgas analīzes un izvērtēšanas. Lietas izskatīšanas gaitā netika absolūti iegūti nekādi pierādījumi tam, ka Ivars būtu pirmstiesas izmeklēšanas laikā, vai lietas izskatīšanas laikā tiesas sēdēs, būtu jebkādā veidā iespaidojis Raivi.

Tiesājamais Armands lūdza pirmās instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu un uzskata to par pamatotu.

Tiesājamā Armanda aizstāvis lūdza pirmās instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu.

Tiesājamā Līga pirmās instances tiesas spriedumu lūdza atstāt negrozītu attiecībā pret viņu.

Valsts apsūdzētāja lūdza pirmās instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu, bet apelācijas sūdzības noraidīt, uzskatot, ka Ivara liecības tiesas sēdēs ir nepamatotas, bet Raivja liecības esot pamatotas.
Krimināllietu tiesas kolēģija izvērtējusi apelācijas sūdzību motīvus, tiesājamo paskaidrojumus un lūgumus, aizstāvju viedokļus, cietušās liecības, prokurora atzinumu, iepazinusies ar krimināllietas materiāliem, konstatē, ka pirmās instances tiesas spriedums atceļams daļā par Raivja un Ivara notiesāšanu.

Krimināllietu tiesas kolēģija konstatēja, ka Raivis, būdams agrāk nodalījis tīšus smagus miesas bojājumus, nodarīja smagus, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus, kas vainīgā neuzmanības dēļ bija par iemeslu cietušā nāvei, kas nodalīti sakarā ar to, ka cietušais pildīja savus profesionālos pienākumus, - , strādājot laikrakstā "Kurzemes vārds" par korespondentu, atspoguļoja kriminālo hroniku un saistībā ar to veica pētniecisko darbību, bet Ivars atbalstīja Raivi augstākminēto noziedzīgo darbību izdalīšanā, un konkrēti:

2001.gada septembra beigās, oktobra sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, cita persona netālu no laikraksta "Kurzemes vārds" redakcijas Liepājā, Pasta ielā 3, parādīja Raivim cietušā G.Matīsa vizuālo izskatu uz fotogrāfijām, apskaidroja G.Matīsa personību, darba vietu, kā arī informēja Raivi par noziedzīgā nodarījuma motīviem, sagatavošanās procesu (G.Matīsa dienas kārtības izziņu), kā arī informēja par atlīdzības apmēru ne mazāk kā Ls 200,00 apmērā, tādā veidā cita persona uzkūdīja Raivi konkrēta noziedzīgam nodarījumam - miesas bojājumu nodarīšanu G.Matīsam.

2001.gadā laika posmā no septembra mēneša beigām līdz 15.novembrim Raivis, pēc citas personas norādījumiem, veica noziedzīgā nodalījuma (miesas bojājumu nodarīšanu G.Matīsam) sagatavošanas darbus - potenciālā cietušā novērošanu un izsekošanu, noskaidrojot viņa dienas kārtību, ieradumus un dzīves vietas adresi.

Raivi šo noziedzīgo darbību sagatavošanās laikā fiziski un intelektuāli atbalstīja Ivars nododams regulāri Raivim saņemtos citas personas norādījumus par sagatavošanos G.Matīsa piekaušanai, kā arī citas personas uzdevumā nodeva naudu - samaksu Raivim par G.Matīsa piekaušanu, kā arī apņēmās par notikušo nevienam neziņot.

Pēc sagatavošanas darbiem 2001.gada 15.novembrī ap plkst. 18.00, Raivis, Ivara uzkūdīts, nolūkā nodarīt miesas bojājumus, sekoja G.Matīsam līdz viņa dzīves vietai Liepājā, Šķēdes ielai 3. Brīdī, kad G.Matīss iegāja kāpņu telpā, kurā atradās dzīvokļi, sākot no 15. numura, priekštelpā, Raivis viņu panāca un no mugurpuses iesita G.Matīsam ar līdzpaņemto nūjveida priekšmetu pa galvu paura rajonā. Sitiena rezultātā G.Matīss zaudēja līdzsvaru un nokrita uz kreisajiem sāniem. Turpinot savas noziedzīgās darbības, Raivis ar līdzpaņemto nūjveida priekšmetu iesita uz zemes guļošajam G.Matīsam, kurš aizsargājoties, bija aizsedzis ar rokām seju, ne mazāk kā 10 reizes pa galvu un dažādām ķermeņa daļām, līdz brīdim, kad viņu iztraucēja no tuvējā dzīvokļa iznākušais iedzīvotājs. Tādā veidā Raivis, sitot ar nūjveida priekšmetu cietušajam pa galvu un citām ķermeņa daļām, nodarīja G.Matīsam smagus dzīvībai bīstamus miesas bojājumus: galvas apvidū - sistas brūces galvas matainajā daļā, asins izplūdums uz galvas ādas muskuļa lēvera iekšējās virsmas kreiso zvīņas un kreisā deniņu kaula šuves apvidū ar lūzuma līniju pāreju uz labo paura kaulu un pakauša kaula zvīņu, kā arī galvaskausa pamatni, asinsizplūdums virs cietā galvas smadzeņu apvalka kreisās pieres - deniņu daivas un labās piramīdas priekšējās sienas apvidos, asinsizplūdums zem cietā galvas smadzeņu apvalka labo pieres - deniņu daivu bazālajā virsmā, asins izplūdumi zem mīkstajiem galvas smadzeņu apvalkiem kreiso pieres - paura daivu apvidū, labās pieres daivas bazālajā virsmā, smadzeņu vielas sasitums ar atmiekšķējumu kreiso pieres - paura daivu, labās pieres daivas, kreisās deniņu daivas un labās deniņu daivas apvidos, zemādas asinsizplūdums kreisās plaukstas pamatnes 2.,3. kaulu lūzumi ar asinsizplūdumu apkārt esošajos mīkstajos audos, zemādas asinsizplūdums labās ceļa locītavas apvidū ar asinsizplūdumu labās ceļa locītavas somiņā, zemādas asins izplūdumi labā augšdelma, labās elkoņa locītavas un kreisā augšstilba apvidos.

Pēc miesas bojājumu nodarīšanas G.Matīsam, Raivis atstāja notikuma vietu, pa ceļam klajumā aiz mājas Šķēdes ielā 3, Liepājā, izmezdams noziedzīgā nodalījuma rīku nūjveida priekšmetu. Pēc tam Raivis lūdza Ivaru paziņot par izpildīto uzdevumu - noziedzīga nodarījuma izpildi paziņot trešajai personai, ko Ivars arī izdarīja.

Par miesas bojājumu nodarīšanu Raivis no Ivara saņēma ne mazāk kā Ls 60,00.

2001.gada 28.novembrī no slēgtās galvas traumas ar sistām brūcēm - Raivja nodarīto smago dzīvībai bīstamo miesas bojājumu nodarīšanas rezultātā vainīgā neuzmanības dēļ iestājās cietušā G.Matīsa nāve.

Ar šādām savām darbībām Raivis izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts KL 125.panta 3.daļā, bet Ivars izdarīja noziedzīgu nodarījumu paredzētu KL 20.panta 4.daļā un 125.panta 3.daļā.
Šajā spriedumā konstatētās augstākminētās tiesājamo Raivja un Ivara noziedzīgas darbības pierādītas ar krimināllietā esošajiem materiāliem, kuri tika pārbaudīti un izvērtēti apelācijas tiesas sēdē un konkrēti:

Ar Raivja liecībām, kad viņš tika pratināts kā aizdomās turētais aizdomās par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, kuru rezultātā iestājās G.Matīsa nāve, 2002.gada 9.oktobra, 2002.gada 22.oktobra, 2002.gada 23.oktobra, 2002.gada 25.oktobra, 2002.gada 29.oktobra, 2002.gada 30.oktobra nopratināšanas protokoliem konstatēts, ka 2001.gada 15.novembra Raivis pēcpusdienā Liepājā, Šķēdes ielas mājā Nr.3 kāpņu telpā uzbruka ar nolūku nodarīt miesas bojājumus žurnālistam G.Matīsam un tos nodarīja ar līdzpaņemto nūjveida koka priekšmetu. Tāpat ar šīm Raivja liecībām konstatēts, ka pirms tam G.Matīsu pārmācīšanas dēļ lūdza viņu piekaut Armands, kurš parādīja G.Matīsa fotogrāfijas un arī pašu G.Matīsu, kad tas nāca uz laikraksta "Kurzemes vārds" redakcijas telpām, kā arī deva Raivim uzdevumu izsekot G.Matīsa pārvietošanās gaitas un dzīves vietu, ko arī Raivis pēc A.Barēnīša norādījumiem arī izdarīja. Tāpat no Raivja liecībām izriet, ka R.Armands par uzdevuma izpildi apsolīja Raivim samaksu Ls 200,00 apmērā. No šīm pašām liecībām izriet arī tas, kā konstatē krimināllietu tiesas kolēģija, ka Armands ne tikai pasūtīja Raivim piekaut G.Matīsu, bet arī atkārtoti mudināja - kūdīja uz to Raivi.

Ar Raivja nopratināšanas kā apsūdzētā 2002.gada 8.novembra protokolu, kad viņš liecināja, ka Ivars vienreiz 2001.gada oktobra mēneša sākumā, aizvedis ar automašīnu uz Liepājas centru pie Aviokašu bijušām telpām, Ivars izkāpis no automašīnas,bet pie viņa pienācis Armands, un automašīnā devis viņam uzdevumu par G.Matīsa piekaušanu, kā arī ar to saistītos citus uzdevumus. Pēc tam Ivars pildījis starpnieka pienākumus starp viņu un Armandu.

Pirms Raivi nopratināt kā apsūdzēto 2002.gada 8.novembrī, viņam tika uzrādīta apsūdzība pēc KL 125.panta 3.daļas, kurā bija teikts, ka „ ...Raivis kopā ar citām personām vienojās par miesas bojājumu nodalīšanu Gundaram Matīsam saistībā ar viņa profesionālo - žurnālista pienākumu pildīšanu ..." un šajā lēmumā nebija konstatētas nekādas noziedzīgas darbības attiecībā pret Ivaru vai kādu citu konkrētu personu.

Ar Raivja liecībām tiesas sēdē, kad viņš savu sniegto pirmstiesas izmeklēšanas laika liecību pamatotību attiecībā par viņa izdarītā nozieguma organizētāju - citu personu, nevis Ivaru pilnībā apstiprina.
Ar tiesājamā Ivara liecībām pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas sēdē, kuras ir izklāstītas šajā spriedumā, no kurām izriet, ka Ivars faktiski darbojies kā vidūtājs - starpnieks starp Ivaru un Raivi - nodeva citas personas (Armanda) norādījumus Raivim, kādas darbības jāveic pēdējam saistībā ar G.Matīsa piekaušanu, un kad par to Ivars paziņoja pa telefonu Armandam, ka Raivis viņa uzdevumu izpildījis, kā arī par izdarīto samaksāja Raivim naudu, ko agrāk viņam bija nodevis Armands.

Krimināllietu tiesas kolēģija Ivara liecības atzīst par pamatotām saistībā ar pašu Raivja un Armanda liecībām pirmstiesas izmeklēšanas laikā un pirmās instances tiesas sēdē, un saistībā ar citiem lietā esošiem materiāliem, kuri tika pārbaudīti un izvērtēti apelācijas instances tiesas sēdē. Tā, Armands 2003.gada 9.maijā, kad viņam tika uzrādīta apsūdzība pēc KL 20.panta 2., 3.daļas un 125.panta 3.daļas (1.sēj., l.lpp. 182-183), liecināja, ka viņš patiešām Liepāja novērojis žurnālistu G.Matīsu, fotografējis viņu ar sev piederošo fotoaparātu, bet to darījis, lai ar G.Matīsa palīdzību izrēķinātos ar Ivaru (l.sēj., l.lpp. 185- 186). Šis Armanda apgalvojums pilnībā nepamatots, neapstiprinās ar lietā esošiem pārējiem materiāliem un ir izdomāts, kā atzīst krimināllietu tiesas kolēģija, lai izvairītos no atbildības un soda. Jo, ja tas būtu patiešām tā, tad Armanda turpmākās darbības objektīvi šo viņa versiju neapstiprina, proti, - viņš negriezās pie žurnālista G.Matīsa ar lūgumu palīdzēt viņam attiecībā pret Ivaru.

Ar Raivja draudzenes liecinieces V.Gaures liecībām pirmstiesas izmeklēšanas laikā liecināja, ka piekaut žurnālistu viņam pasūtījusi viena persona no Rīgas. Pirmās instances tiesas sēdē lieciniece V.Gaure savas sniegtās liecības pirmstiesas izmeklēšanas laikā pilnībā apstiprināja un vēl papildus liecināja, ka Ivars nebija cilvēks no Rīgas, kurš devis uzdevumu Raivim piekaut žurnālistu, bez tam V.Gaure pirmās instances tiesā liecināja, ka Raivis ar Ivaru bija draudzīgās attiecībās un viņa ,,... nezina, kāda ir Ivara loma šajā noziegumā ...". Raivja un Ivara vaina šajā spriedumā konstatēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā vēl ir pierādīta ar tiesu medicīniskās ekspertīzes un tiesu bioloģiskās ekspertīzes atzinumiem, un citiem lietā esošiem materiāliem, kuri tika pārbaudīti un izvērtēti apelācijas instances tiesas sēdē.
Arī Raivja noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija pēc KL 125.panta 3.daļas un Ivara noziedzīgo darbību kvalifikācija pēc KL 20.panta 4.daļas un 125.panta 3.daļas ir pamatota.

Nav pamata atzīt, ka Ivara darbības satur KL 20.panta 2.daļā, 3.daļā un 125.ptata 3.daļā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāvu, kā atzinusi pirmās instances tiesa, un kā to arī uzskata valsts apsūdzība, sekojošu apsvērumu dēļ:

Pirmās instances tiesa pamato Ivara vainu "uzkūdīšanā" un "atbalstīšanā" faktiski ar Raivja liecībām, kad viņš pirmstiesas izmeklēšanas beigu stadījā, grozot savas liecības, sāka liecināt, ka viņam lika piekaut G.Matīsu un virzīja uz visu laiku nevis Armands, bet gan Ivars.

Faktiski, sākot ar 2003.gada 20.maiju kad Raivi atkārtoti sāk pratināt kā apsūdzēto, viņš liecības groza, sakot, ka Armands nebija tā persona, kura fotografējusi G.Matīsu, ka fotogrāfijas varējis iedot Ivars.
Kā atzīst krimināllietu tiesas kolēģija neizprotama ir pirmstiesas izmeklēšanas darbību virzītāju un veicēju procesuālā darbība attiecībā pret Raivi. Vispirms Raivi apmeklē policijas operatīvais darbinieks, bet lietā nav datu par to kādas izziņas, vai citas procesuālās darbības tiek veiktas, bet pēc tam faktiski tūlīt prokuratūras darbinieks pratina Raivi, kuru rezultātā rodas jauni fakti, kuri netiek pārbaudīti saistībā ar citiem pierādījumiem, bet nekavējoši tiek ņemti par pamatu Ivara apsūdzībai (4.sēj., 1.lpp.96), tāpēc krimināllietu tiesas kolēģija šīs Raivja liecības daļēji vērtē kritiski.

Pirmās instances tiesa, analizējot pierādījumus attiecībā pret Ivaru, uzskaita pierādījumus, taču vienlaicīgi tos arī apšauba pati. Tā, savā spriedumā konstatē, ka Raivi piekaut G.Matīsu uzkūdījis Ivars, ka tas ir pierādīts tieši ar Raivja liecībām, bet,,.. .netieši ar Violetas Gaures, Birutas Lukašovas, Jāņa Lukašova, Ineses Heniņas un Lolitas Brūveres (Hammeres) liecībām. Visās šo liecinieku liecībās, protams, ir atšķirības ...".
Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ja Ivars tiek apsūdzēts smagu miesas bojājumu nodarīšanas organizēšanā un uzkūdīšanā, tad pirmstiesas izmeklēšanas procesa virzītājam un pirmās instances tiesai bija jākonstatē kādā veidā tieši viņš šīs darbības veica, apsūdzība attiecībā pret Ivaru izteikta nekonkrēti un pretrunīgi, lietā esošie pierādījumi tiek vērtēti vienpusīgi. Pirmās instances tiesas spriedumā attiecībā pret Ivaru nav dots pamatojums, kādēļ tā vienus pierādījumus atzinusi par ticamiem, bet citus ne.

Pie šādiem apstākļiem pirmās instances tiesa pārkāpusi Latvijas KPK 19.panta nosacījumus, kuri nosaka, ka visi pierādījumi jāizvērtē vispusīgi un objektīvi, gan apsūdzošie, gan attaisnojošie.

Bez tam, 2003.gada 29.jūlijā, kad Raivim tiek uzrādīta galīgā apsūdzība pēc KL 125.panta 3.daļas, lēmumā tiek konstatēts, ka Raivis nodarīja miesas bojājumus - piekāva G.Matīsu, bet ka, „.. Ivars nolēma noorganizēt miesas bojājumu nodarīšanu Gundaram Matīsam ...". Taču, kad Raivim tiek uzrādīta šī  galīgā un pēc satura jauna apsūdzība, viņš par apsūdzībā konstatētajiem faktiem vispār netiek nopratināts, pratināšanas protokolā fiksēts tikai, ka "...palieku pie savām iepriekš sniegtajām liecībām, nekādu papildinājumu nav ..." (1.sēj., 1.lpp. 145, otrā pusē).

Šajā gadījumā pirmstiesas izmeklēšanas virzītājs ir rupji pārkāpis Latvijas KPK 151.panta 3.daļas prasības, kura nosaka, ka apsūdzētajam bija jādot liecības pēc apsūdzības būtības. Bez tam Raivis nekad nebija pratināts un faktiski neliecināja daļā par to, kādas tad īsti uzkūdīšanas vai atbalstītāja darbības veica Ivars, tieši otrādi viņš liecināja, ka tādas darbības veica cita persona, nevis Ivars.

Arī pats pirmstiesas procesa virzītājs uzskatīja pirmstiesas izmeklēšanas sākuma posmā, ka smagu miesas bojājumu izdarīšanā G.Matīsam, to organizēšanā un uzkūdīšanā par vainīgu ir jāuzskata cita persona, nevis Ivars.

Apelācija instances tiesā tika nodibināts, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā eksistēja Raivja piezīmju grāmatiņas, par to liecināja apelācijas tiesas sēdē Raivis, tas izriet arī no Raivja draudzenes V.Gaures liecībām pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kad pratināšanas laikā tās viņai tika uzrādītas, un šīs liecības V.Gaures pirmās instances tiesā apstiprināja par pamatotām un pareizām. Bet lietā tādu pierādījumi - priekšmeti nav.

Augstākminētie fakti vēlreiz norāda uz to, ka pirmstiesas izmeklēšanas darbības veiktas vienpusēji, neskaidrojot lietā vispusīgi visus apstākļus, pierādījumus kopumā.

Pie šādiem apstākļiem, kā atzīst krimināllietu tiesas kolēģija, tad nav iespējams vērtēt un secināt, kas tad īsti bija smagu miesas bojājumu nodarīšanas G.Matīsam organizētājs, uzkūdītājs - cita persona, Ivars, vai vēl kāda pirmstiesas izmeklēšanas laikā nenoskaidrota persona.

Kā konstatē krimināllietu tiesas kolēģija, tad Ivara darbības satur tikai KL 20.panta 4.daļas un 125.panta 3.daļas pazīmes.

Nosakot sodus Raivim un Ivarum, krimināllietu tiesas kolēģija ņem vērā to, ka viņi izdarījuši sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu, viņu personības.

Raivis agrāk vairākkārtīgi sodīts, izdarīto atzīst un nožēlo, izdarītais noziegums veido noziedzīgo nodarījumu recidīvu, noziegums izdarīts neizciestā soda laikā par iepriekš izdarīto noziegumu, pie soda noteikšanas tiesa ņem vērā arī Raivja veselības stāvokli, pozitīvo raksturojumu. Vienlaicīgi tiesa neatzīst par pierādītu pirmās instances tiesas vienpusēju secinājumu, ka Raivis noziegumu izdarījis Ivara ietekmēts.

Ivars agrāk sodīts, bet sodāmības dzēstas. Faktiski šajā spriedumi konstatētās noziedzīgās darbības daļēji atzīst, raksturojas pozitīvi.

Krimināllietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums daļā par Armanda notiesāšanu pēc KL 315.panta, par Līgas attaisnošanu pēc KL 315.panta un par zaudējumu piedziņu no Raivja un Ivara par labu Jolantai Matīsai un Madarai Matīsai ir pamatots.

Pamatojoties uz teikto un vadoties no Latvijas KPK 447.panta 1.daļas 3.punktu krimināllietu tiesas kolēģija
nosprieda:

Liepājas tiesas 2003. gada 29 .janvāra spriedumu atcelt daļā par Raivja un Ivara notiesāšanu.

Raivi atzīt par vainīgu pēc KL 125.panta 3.daļas un sodīt ar brīvības atņemšanu 7 (septiņiem) gadiem 6 (sešiem) mēnešiem, un ar policijas kontroli uz 3 (trīs) gadiem.

Saskaņā ar KL 51.pantu, noteiktajam sodam daļēji pievienot neizciesto sodu pēc Kurzemes apgabaltiesas 1998.gada 21.jūlija sprieduma, un galīgo sodu noteikt brīvības atņemšanu uz 8 (astoņiem) gadiem, un ar policijas kontroli uz 3 (trīs) gadiem, nosakot soda izciešanu uzsākt slēgtā cietumā.

Soda izciešanu skaitīt no 2005.gada 21 .jūnija, soda izciešanas laikā ieskaitīt atrašanos laiku apcietinājumā no 2002.gada 9.oktobra līdz 2005.gada 21 .jūnijam.
Drošības līdzekli - apcietinājumu atstāt spēkā līdz sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.

Ivaru atzīt par vainīgu pēc KL 20.panta 4.daļas un 125.panta 3.daļas un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 6 (sešiem) gadiem, un ar policijas kontroli uz 3 (trīs) gadiem, soda izciešanu uzsākt slēgtā cietumā.

Soda izciešanu skaitīt no 2005 .gada 21.jūnija, soda izciešanas laikā ieskaitīt atrašanos apcietinājumā laiku no 2003.gada 8.aprīļa līdz 2005.gada 21.jūnijam.
Drošības līdzekli - apcietinājumu atstāt spēkā līdz sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.

Pārejā daļā spriedumu atstāt negrozītu. Piedzīt no Raivja par labu valstij Ls 56,25 (piecdesmit seši, 25/100) par apmaksu zvērinātam advokātam no valsts budžeta līdzekļiem par juridiskās palīdzības sniegšanu apelācijas instances tiesas sēdē.

Spriedumu var pārsūdzēt un protestēt 10 dienu laikā Latvijas republikas Augstākās tiesas Senāta krimināllietu tiesas Departamentā Latvijas KPK 450., 451 .pantos paredzētajā kārtībā un gadījumos.