Divas dienas – 11. un 12. februārī – Liepājā uzturējās viens no Baltkrievijas opozīcijas līderiem Valērijs Cepkalo. Viņš Liepājā tikās ar pašvaldības vadītājiem un apmeklēja vairākus Liepājas biznesa parka uzņēmumus.

Pirms Valērija Cepkalo atgriešanās Rīgā, kur viņš kopā ar ģimeni apmeties pēc tam, kad vajāšanu dēļ bija spiests atstāt Baltkrieviju, portāls irliepaja.lv tikās ar kaimiņvalsts politiķi.

Latvijā jūs dēvē par vienu no Baltkrievijas opozīcijas līderiem. Vai piekrītat šādam jūsu "titulam"?
Katrā ziņā biju viens no trim kandidātiem uz prezidenta amatu, kuri tika "noņemti no trases" – lai gan bijām savākuši atbalsta grupas, mani un Viktoru Babariku nereģistrēja, bet Sergeju Tihanovski vēl pirms kampaņas sākuma uz laiku apcietināja. Kad Tihanovskis palūdza, lai viņa vietā savu kandidatūru piereģistrē sieva Svetlana un pats kļuva par sievas priekšvēlēšanu štāba vadītāju, viņu atkārtoti apcietināja, un, kā zināms, Tihanovskis līdz pat šim laikam atrodas cietumā.

Kāpēc kļuvāt par opozicionāru?
Parasti par opozīciju sauc tos, kuri ir mazākumā un oponē vairākumam.

Patiesībā mēs laikam neesam opozīcija – šodien mēs pārstāvam meinstrīmu, pamata elektorātu, baltkrievus, kuri iestājas pret diktatūru,

vardarbību, pret to, ka viņiem nav dzīvei svarīgu orientieru, nav izredzes uz normālu nākotni. Šodien patiesībā opozīcijā savai tautai ir Lukašenko, kurš, pateicoties vardarbībai, pateicoties tam, ka viņš apmaksā spēka struktūras, vēl turas pie varas – nelikumīgi, jo visa vēlēšanu kampaņa, vēlēšanu procedūra apliecina, ka šīs vēlēšanas viņš zaudēja, un šodien nav nevienas sociālās grupas, uz kuras viņš varētu balstīties. Neskaitot tos, kuriem viņš maksā vai kuri ir administratīvā atkarībā no viņa.

Vai opozīcijai vajadzētu būt vienotai, lai gāztu Lukašenko?
Domāju, ka viena no baltkrievu protesta īpatnībām ir tā, ka mēs saprotam – tradicionāli ir viens opozīcijas līderis, bet Baltkrievijas apstākļos jebkurš cilvēks, kurš spēj ap sevi organizēt, saliedēt cilvēkus, kaut vai nelielu grupu, neapšaubāmi nokļūs cietumā vai būs spiests emigrēt. Šādi vara cīnās ar jebkādas organizētas opozīcijas iespējamību Baltkrievijas iekšienē. Tāda ir Baltkrievijas prakse vismaz pēdējos desmit vai 15 gadus, un cerēt, ka būs kāds līderis, kurš ap sevi sapulcinās cilvēkus, nenākas. Tāpēc šajā ziņā baltkrievu opozīcijai jeb baltkrievu tautas kustībai ir sava īpatnība – decentralizācija, kas zināmā mērā ir tāds mūs know how, jo, ja ir kāds konkrēts cilvēks, pret viņu tiks vērsti visi režīma spēki, lai sakompromitētu. Opozīcijai esot šādā dispersā (izkliedētā – irliepaja.lv) stāvoklī, iznāk, ka režīms faktiski cīnās pret visu tautu, nevis pret kādu konkrētu cilvēku.

Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju Baltkrievijā?
Man šķiet, ka šis ir īslaicīgs pieklusuma brīdis un vienlaikus pārdomas par iespējamu jaunu taktiku, stratēģiju, kā baltkrievu tautai pastāvēt tuvākā gada laikā. Šī pārvērtēšana notiek arī birokrātiskajā aparātā un spēka struktūrās, kas līdz pērnajam augustam bija pārliecinātas: ja arī kādi izies ielās, tad tie būs kaut kādi rietumu apmaksāti cilvēki, ar kuriem jāapietas ļoti stingri, nereti cietsirdīgi,

kas arī tika darīts, pat izmantojot it kā vitamīnu injekcijas, lai pumpētu iekšā preparātus, kas paaugstina adrenalīnu un veicina agresivitāti.

Kad šāds posms paiet, iestājas depresija. Otrs, viņi arī redz, ka, protestiem pārceļoties uz māju pagalmiem, faktiski cīņa notiek nevis ar kaut kādiem apmaksātiem specdienestu aģentiem, bet parastiem cilvēkiem, kuri dzīvo vienā pagalmā ar viņiem, iet uz tiem pašiem veikaliem, ved bērnus uz bērnudārziem vai skolām.

Arī mēs saprotam, ka šajās struktūrās ir vairāki līmeņi – ir ģenerāļi, kas atrodas Lukašenko tuvumā, bet ir arī liels vidējais posms, cilvēki, kuri dzīvo mūsu vidū, kuriem ir tās pašas problēmas, kuras mums, un kuri saprot, ka viņi cīnās paši ar savu tautu. Šī pārvērtēšana notiek. Jo vairs nav instrumentu, nav iespēju, kas ļautu Lukašenko turpināt mānīt baltkrievu tautu, turklāt tā, lai neviens to nemanītu. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka režīms turas uz meliem un vardarbības. Un man šķiet, ka cilvēki, kuri kalpo valstij, gribētu kalpot valstij, nevis viena cilvēka ģimenei.

Vai nebaidāties, ka Lukašenko režīms ar jums varētu izrēķināties?
Kāpēc man būtu jābaidās? Protams, ne. Pirmkārt man ir vieglāk nekā tiem baltkrieviem, kuri šobrīd atrodas valstī, jo es atrodos aiz Baltkrievijas Republikas robežām. Bet mēs visi, kuri atrodamies aiz Baltkrievijas robežām, nedrīkstam nodot tos, kuri turpina cīnīties. Tāpēc darām visu, kas no mums atkarīgs, lai pa ārējo perimetru nodrošinātu režīma izolāciju. Informatīvajā ziņā turpinām uzturēt rietumu sabiedrības, rietumu plašsaziņas līdzekļu interesi par to, kas notiek Baltkrievijā, un turpinām bloķēt jebkādus mēģinājumus atzīt režīmu, kurš ir pārgājis toksiska režīmā kategorijā. Gadījums ar pasaules čempionāta hokejā atcelšanu Baltkrievijā un IIHF prezidents Fāzels personīgi rāda, ka jebkurš sabiedriskais, valsts vai politiskais darbinieks, kurš tiekas ar Lukašenko, uzņem visu to negatīvo, ko pret Lukašenko jūt baltkrievu sabiedrība.

Varat komentēt pret jums izvirzītās apsūdzības, Baltkrievijas režīma aicinājumu izdot jūs sodīšanai?
Ko tur komentēt! Apsūdzības pret mani izskanēja jau pirmsvēlēšanu kampaņas laikā, jūnijā. Aicināju publiskot pierādījumus, ja tādi ir, bet līdz šim nekas nav publicēts, ir tikai viltoti ģenerāluzņēmēja, Turcijas pilsoņa, dokumenti un viņš pats kā viltus liecinieks. Cilvēks, kurš vairākkārt ir ticis apsūdzēts, pret viņu tiesā ir vairāk nekā divsimt (!) lietu, tajā skaitā par krāpniecību, jo viņš nenorēķinājās ar apakšuzņēmējiem.

Viņš acīmredzami ir tāds pats viltus liecinieks, kā tie, kuri šodien tiesās liecina ar aizsegtām sejām, nenosaucot savus vārdus, anonīmi, un uz kuru liecību pamata cilvēkiem tiek piespriestas apsūdzības.

Mūsu valsts tiesu sistēma, tā sauktā tiesībsargājošā sistēma faktiski ir beigusi pastāvēt un pārvērtusies par daļu no represīvā aparāta, kur lēmumus pieņem, pamatojoties uz to, kas ir jāsaka. Pret cilvēkiem, kuri ir galvenie aizdomās turētie Romāna Bondareno nogalināšanā pirms trīs mēnešiem, joprojām nav ierosināta krimināllieta, nav ierosinātas lietas par desmit citu cilvēku nogalināšanu, tāpat kā par milzīgu skaitu iesniegumu, kurus rakstījuši cilvēki, kas cietumā spīdzināti vai piekauti. Toties ir vairāk nekā divsimt lietu pret žurnālistiem, kuri tikai darīja savu darbu un atspoguļoja notikumus, pret ārstu, kurš tikai parādīja izziņu, ka Bondarenko nav bijis alkohola reibumā, kā to apgalvoja Lukašenko.

Cik sen jau esat Latvijā un vai esat šeit kopā ar ģimeni?
Jā, esmu kopā ar ģimeni, esam te gandrīz trīs mēnešus – vēl pierodam.

Vai uz ilgu laiku?
Ceram, ka ne. Mēs gribētu atgriezties dzimtenē. Savu dzīvi saistu ar Baltkrieviju. Kā diplomāts, arī saistībā ar biznesu esmu konsultējis Āzijā – Singapūrā, Malaizijā, esmu bijis Uzbekijā, Azerbaidžānā, Gruzijā, ASV, Somijā, un, protams, man bija daudz iespēju dzīvot kādā citā valstī, bet

man vienmēr bijis sapnis, vienmēr esmu vēlējies mainīt Baltkrieviju, vēlējies redzēt citu valsti – attīstītu, civilizētu, plaukstošu,
un tas vienmēr ir mudinājis mani atgriezties. Es ļoti ceru, ka beztiesiskums, kas tagad valda Baltkrievijā, ļoti ātri beigsies, jo nevar pastāvēt valsts, ja nestrādā neviena institūcija, un viens diezgan padzīvojis cilvēks grib saglabāt varu, un tā ir vienīgā viņa vēlēšanās un vienīgā zināšana.

2005. gadā jūs Minskā izveidojāt augsto tehnoloģiju parku – pastāstiet par to. Vai tam joprojām ir nozīme Baltkrievijas ekonomikā?
Jā, 2005. gadā sāku to veidot, un tā nozīme joprojām ir pietiekami liela – parks veido piecus, varbūt sešus procentus no Baltkrievijas iekšzemes kopprodukta. Kad sākām šo uzņēmumu veidot, mums nebija nekādi finanšu resursi, tikai IT nozares likumdošana, kas mazliet atgādina Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas sākumu – arī jums nebija naudas, bija tikai Liepājas SEZ likums. Sākumā ņēmām kredītu valsts bankā, bet tagad jau tā ir nopietna nozare – augsto tehnoloģiju parkā strādā ap 70 000 cilvēku, eksports pārsniedz divus miljardus dolāru gadā. Turklāt jāņem vērā, ka eksportējamais produkts ir vienīgi intelekts. Teiksim, baltkrievu traktoru eksportā ir milzīga daļa importa – elektroenerģiju, metālu un daudzus citus materiālus, kas nepieciešami, lai izgatavotu traktoru, ir jāieved. Ja šāda uzņēmuma peļņa ir, teiksim, pusmiljards dolāru, tad tīrā peļņa, kas paliek pēc tam, kad atskatīti visi izdevumi, varbūt ir kādi 50 miljoni dolāru. Savukārt IT nozarē divi miljardi ir tīrā peļņa, jo nekas netiek importēts. 95% augsto tehnoloģiju parka produktu aiziet eksportam, tajā skaitā 90% – uz Rietumeiropu un ASV, 5% uz Āzijas valstīm – Japānu, Koreju, Singapūru. Pārējos piecus procentus eksportē uz postpadomju valstīm – Krieviju, Kazahstānu, Ukrainu, Azerbaidžānu.

IT nozare līdz šim ir bijusi strauji augoša. Cik ilgi, jūsuprāt, tas var turpināties? Vai kādā mirklī nebūs sasniegti "griesti"?
Grūti spriest. Taču šodien IT ietiecas praktiski visās jomās – biotehnoloģijā, jaunu materiālu radīšanā, celtniecībā, lauksaimniecībā. Mums, piemēram, ir radīts produkts, kas analizē sējumus, nosaka, kur savairojušās nezāles un parāda to kartē. Pēc tam atliek nosūtīt uz turieni dronu, kurš precīzi vajadzīgajā vietā izsmidzina nezāļu apkarošanas līdzekli.

Informācijas tehnoloģijas ir praktiski visur – no lauksaimniecības līdz loģistikai un valsts pārvaldei.

Un, ja runājam par cilvēka genoma sekvestēšanu, tas arī ir saistīts ar IT, tāpat kā medikamentu izstrāde, vadoties no cilvēka ģenētiskā profila. Tāpēc, manuprāt, pieprasījums pēc šīs jomas speciālistiem vismaz tuvākajā perspektīvā tikai pieaugs.

Kāpēc jau otro reizi apmeklējat Liepāju? Ar ko Liepāja jūs saista?
Cilvēce attīstās, pateicoties tam, ka mēs spējam cits no cita mācīties. Liepāja man šķiet pietiekami interesants piemērs, tajā skaitā Baltkrievijai, no vēstures, key story skatupunkta, kā neliela pilsēta, kas nokļuvusi sarežģītā ekonomiskā situācijā un faktiski bijusi "monoatkarīga" no Krievijas kara bāzes un metalurģiskas rūpnīcas, spējusi pārkārtoties, sākt attīstīt citu, zināšanās, augsta līmeņa kompetencēs balstītu ekonomiku, gudri piesaistīt investīcijas. Domāju, ka šāda pieredze būs interesanta gan Baltkrievijas, gan Krievijas, gan Ukrainas cilvēkiem. Un, ja pareizi saprotu, tad arī Liepāja ir ieinteresēta mūsu pieredzē IT industrijas attīstīšanā, kadru piesaistē, sagatavošanā.

Skaidrs, ka tādai nelielai pilsētai kā Liepāja ir jāmeklē savas, unikālas kompetences un jāfokusējas uz tām.

Kā to dara Skandināvijā un citās zemēs – kad sāc saprast savas priekšrocības un attīstīt tās. Somijai savulaik tāds veiksmes stāsts bija "Nokia", tagad viņi ir atraduši vietu videospēļu segmentā, jo cilvēki arvien vairāk vēlas izklaidēties.

Daudz ko jau esat apskatījis Liepājā un vēl redzēsiet – kāds attīstības virziens, jūsuprāt, Liepājai kā nelielai reģiona pilsētai būtu perspektīvākais?
Domāju, ka pilsēta jau tagad attīstās pareizā virzienā, bet, ja Liepāja tiešām vēlas attīstīties tehnoloģiju jomā, tad ir jāizpēta, jāskatās, kuras varētu būt pamata kompetences, un domāju, ka tās nebūs grūti sameklēt. Pieeja ir samērā vienkārša – jānosaka izaugsmes punkti, kur jau ir kaut kādas iestrādes, un jāsāk visādi atbalstīt, jāveido izglītības infrastruktūra, ja ir kadri, kas spējīgi mācīt, ir "jāpievelk" kadri, kas spējīgi mācīties. Tie faktiski ir jebkuras pilsētas attīstības priekšnoteikumi.

No pilsētas infrastruktūras viedokļa viss ir brīnišķīgi – jūra, ezers, lieliskas pludmales, skaista pilsēta, ir pat teātris, koncertzāle, universitāte.

Tie ir satriecoši faktori, kas dod priekšrocības nelielai pilsētai. Un mūsdienu pasaulē nelielas pilsētas pašas par sevi ir priekšrocība – cilvēkiem nav neproduktīvi jātērē milzīgi daudz laika, stāvot "korķos", vedot bērnu no viena punkta uz citu. Tas rada ļoti komfortablu dzīvošanu. Tieši tādās pilsētās Amerikā sākās IT attīstība.

Pirms pieciem gadiem Liepāja piedzīvoja "Liepājas Metalurga" krahu, tagad mums ir milzīgas neizmantotas teritorijas.
Baltkrievijā šādiem uzņēmumiem valsts palīdz, taču tādā veidā tiek iekonservēta atpalicība. Ja atbalsta nevis izaugsmi, bet to, kas morāli jau ir miris... Ja jums, piemēram, būtu rūpnīca, kas šuj pastalas, un jūs šūtu pastalas, krautu noliktavā – vienā, otrā, trešā, jo neviens tās nepērk, bet valsts jums palīdzētu, protams, ja valstij ir nauda, Baltkrievijā tā bija Krievija, kas deva naudu, lai jūs turpinātu šūt pastalas – no vienas puses jūs dodat darbu cilvēkiem, no otras – jūs nevarat attīstīt modernu ražošanu, kāda ir Liepājā, kur ražo, piemēram, transportierus kompānijai amazon.com (Cepkalo runā par uzņēmumu "Caljan", ko bija apmeklējis iepriekšējā dienā – irliepaja.lv), jo nav kur ņemt kadrus, nav arī iespējas viņus apmācīt citam darbam, tāpēc, ka cilvēki ir aizņemti ar pastalu šūšanu.


Lai sāktos dzīve, ir vajadzīgas pārmaiņas.