Liepājnieku Enciklopēdiskā vārdnīca vēsta, ka pirms 50 gadiem, 1963.gada 25.novembrī, Ļeņingradā miris PSRS Baltijas flotes zemūdenes "S–13" kapteinis Aleksandrs Marinesko.

Lai arī šī par 2.pasaules kara zemūdeņu flotes asu dēvētā kapteiņa biogrāfija gauži vāji saistīta ar Liepāju, enciklopēdijas sastādītajiem šis staļiniskās valsts flotes virsnieks šķitis pieminēšanas vērts.

A.Marinesko kļuva triumfāli slavens, 1945.gada 30. janvārī uz rietumiem no Dancigas (tagad Gdaņska Polijā) torpedējot vācu transportkuģi "Wilhelm Gustloff" un dzelmē aizraidot vairāk nekā 10 000 cilvēku, kurus evakuēja no Gotenhāfenas (tagad Gdiņa Polijā) ostas.  Izglābās tikai 1239 cilvēki. Pēc triju torpēdu zalves, veiksmīgi izvairījusies no pavadošā konvoja vajāšanas, zemūdenes "S–13" 47 cilvēku apkalpe nogremdēja vēl vienu vācu kuģi – "General von Steuben" ar aptuveni 3700 karavīriem, raksta Nobela prēmijas laureāts, vācu rakstnieks Ginters Grāss grāmatā "Krabja gaitā".

Līdz pat šim brīdim 1945.gada janvāra – februāra vienas padomju zemūdenes torpēdu zalvju upuru skaits Baltijas jūras gan kara, gan mierlaika statistikā tiek lēsts kā pats lielākais un traģiskākais. Taču jūras ledainajos ūdeņos noslīka ne tikai nacistiskās partijas bosi, armijas un flotes augstākie virsnieki vai kaujās ievainotie zaldāti.  Kuģis bija pārpildīts arī ar bēgļiem no Austrumu Polijas, Lietuvas un Kurzemes. Tai skaitā ap 4000 bērniem, ap 400 grūtniecēm un aptuveni 100 zīdaiņiem.

Pēc Marinesko pirmās torpēdas trāpījuma kuģa kreisā borta priekšgalā "Wilhelm Gustloff" kapteinis Vilhelms Cāns pavēlēja noslēgt kuģa klāju starpsienas, tā mēģinot glābt kuģi, bet liedzot kravas telpās esošajiem vairākiem tūkstošiem iespēju kaut teorētiski izglābties. Pēc minūtes otrās torpēdas ap 400 kg sprāgstvielas detonācija apdares flīžu šķembas maltā masā pārvērta sieviešu un grūtnieču kajītes. Trešā torpēda eksplodēja zem dzinēja nodalījuma un kuģis nogrima 26 minūtēs.

Pašsaprotami, ka ne zemūdenes kapteinis, ne citi "S–13" virsnieki, izņemot mērķa siluetu, sniegputenī un 6 – 7 balles stiprā vēja vilņos neredzēja un nevarēja redzēt pašu izraisītās traģēdijas apmērus.

"Karš – pati netīrākā  un atbaidošākā cilvēka darbības izpausme. Par cilvēka nogalināšanu kaujās mēs saņemam nevis sodu, bet balvu. Karā mums ir jāposta cilvēces gadsimtiem ilgi veidotās vērtības, ir jādedzina, jāslepkavo, jāspridzina. Karš pārvērš cilvēku par niknu dzīvnieku, kas nogalina un nogalina...," grāmatā "Atmiņas par karu" teicis Nikolajs Ņikuļins.

Aleksandru Marinesko vērtēja kā izcilu zemūdeņu flotes kara taktiķi, taču viņš pilnībā neiederējās padomju totāli represīvās un politiskās nomenklatūras rāmjos, bija absolūts brīvdomātājs, kuram jau viņa "zvaigžņu reisā" 1945.gada janvārī uz kaujas komandtiltiņa blakus  stāvēja piekomandētais čekistu virsnieks.  

Tādēļ nav brīnums, ka pēc atgriešanās Kronštatē Marinesko apbalvoja "tikai" ar ordeni un naudu.

Īsi pēc kara, 1946.gada rudenī Marinesko zemūdene, atgriežoties no patrulēšanas reisa dāņu šaurumos, pietauvojās pie Liepājas Karostas kanāla muliņa. Tur III ranga kapteini izsauca uz Liepājas zemūdeņu flotes bāzes štābu tagad iznīcinātajā  Jorģa  Zemitāna ielā un nolasīja PSRS Baltijas flotes pavēlnieka Tribuca pavēli – pazemināt dienesta pakāpē par vecāko leitnantu un atvaļināt no armijas.

Sekoja saimniecības daļas pārziņa vieta Ļeņingradas asins pārliešanas institūtā, bet vēlāk Kolimas izsūtījums, no kura Marinesko tika atbrīvots pēc t.s. Berijas amnestijas 1953.gada vasarā.

Aleksandrs Marinesko nomira 1963.gada 25. novembrī Ļeņingradā. Zinot par pēdējiem bijušā zemūdeņu asa pēckara dzīves gadiem, tā vien liekas, ka kopš liktenīgā 1945.gada 30.janvāra nakts ap Aleksandra Marinesko dvēseli neatlaidīgi un ciešāk un ciešāk ir vijušies viņa nevainīgo upuru dvēseļu tūkstoši. Tie viņu smacējuši, liekot slīgt arvien dziļākā alkohola muklājā. Arī bijušo komandieru un komunistiskās partijas nomenklatūras attieksme pret Marinesko kā Tēvijas varoni bija fundamentāli divkosīga. Īsi pirms nāves, 1963.gada janvārī savā  piecdesmitajā dzimšanas dienā, mazā draugu kompānijā  Marinesko sievai nācās konjaka malku ieliet medicīniskajā piltuvē, jo barības vads jau bija izoperēts kopā ar vēža metastāzēm.

Tomēr astoņdesmito gadu beigās notika viņa kā PSRS flotes simbola "augšāmcelšanās". A. Marinesko bija viens no pēdējiem, kam pēc nāves par nopelniem Lielajā tēvijas karā 1990.gadā agonējošā PSRS piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu. Arī Liepājā tika veikti pompozi pasākumi Marinesko tēla izmantošanai Krievijas  neoimpērijas slavināšanai. Zemgales ielā pie kanāla līkuma 1986.gada 3.oktobrī atklāja tēlniecības kompozīciju – Marinesko piemiņas bisti, ko veidoja kāds Minskas Mākslas akadēmijas students.  Tiesa gan – mēnesi vēlāk slavinošo plāksnīti "leģendārās zemūdenes "S–13" komandai un tās varonīgajam komandierim A. Marinesko" pavēlēja noņemt. Piecus gadus pirms tam, 1981.gada vasarā, atklāja grandiozu, PSRS Baltijas zemūdeņu jūrniekiem veltītu piemiņas kompleksu, kura autori bija liepājnieki Raimonds Gabaliņš un Dainis Jansons. Naudu saziedoja viss Liepājas zemūdeņu bāzes personālsastāvs.

1994.gada maijā, Krievijas federācijas Kara flotei atstājot Liepāju, Marinesko bisti aizveda uz Krieviju.

Taču milzīgais betona periskops ar kuģa brangu ietverto skarbo jūrnieka seju dubļainā bijušā parādes laukuma malā aizaudzis krūmiem un parādāms vien speciāli organizētām ekskursijām.