Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, šodien Liepājā vārda dienu svin 71 Gundars, 3 Kurti un neviens Knuts.

Šodien dzimšanas dienā sveicam rakstnieci un dzejnieci Andru Manfeldi.

– Kad es piedzimu, uzsniga sniegs – lēni, lielām pārslām, vismaz tā stāstīja mana mamma. Uz laukiem, manām bērnības mājām, mani aiznesuši pa kupenām. Pēc gadiem, kādiem trīsdesmit, es uzzīmēju pirmo pasaku. Jā, uzzīmēju pasaku par Ziloni, un tikai vēlāk pierakstīju klāt tekstu. Kamēr zīmēju, uzsniga pirmais sniegs, tāpēc tagad, ja pirmo reizi snieg – es svinu Ziloņa dzimšanas dienu. Un vēlams, ja ir izvārīta pīlādžu zapte ar ko cienāt ciemiņus, bet šis plāns man izdevās tikai vienu reizi. Līdzīgi notika man atnākot dzīvot uz Karostu – īsu brīdi pirms Ziemassvētkiem, piemājas kļavas, kastaņi un bērzi bija nosarmojuši baltum balti kā sveces. Varētu teikt – sapucējušies mani sagaidīdami. Svinīgi, balti, krāšņi, neparasti.”

– Kāpēc izvēlējaties Karostu par savu mājvietu?
– Karostā man viss šķiet īpašs, skaists, neparasts, bet trijos vārdos nevaru to pateikt, jo man vajadzēs visu atlikušo mūžu, lai to pierakstītu, aprakstītu un izstāstītu. Drupas un nabadzība mani netraucē, man šķiet, ka tās atbilst patiesībai – cilvēka dvēseles un Latvijas. Un galu galā, viss nemaz nav slikti, jo Karostā, gluži kā raķete debesīs, vai zelta kalns pie jūras, slejas Liepājas Sv. Nikolaja Jūras katedrāle. Ja Katedrāles šeit nebūtu, es te nenāktu dzīvot, jo pareizticība ir manas dzīves sāls, pie kam esmu dzimusi Krusta pagodināšanas priekšvakarā. Citviet dievnamos saglabājusies tradīcija – ziedus, ar ko ticis izgreznots Krusts, dāvāt ticīgajiem. Tā es reiz, savos studentu gados, kad nebija neviena kas mani apsveic, dabūju puķīti un sapratu, ka manā dzimšanas dienā tiek apdāvināti visi.

– Kādi ir jūsu tuvākie radošie plāni?
– Man ir ļoti daudz plānu un ieceru. Pašreiz noslīpēju romānu „Dzimtenīte” par mazpilsētas sievietēm krīzes vecumā, kas dodas peļņā uz ārzemēm un nonāk kādā skarbā Skotijas miestiņā. Romāns ir arī par to, cik ļoti grūti, pēc vairāku gadu prombūtnes, atgriezties dzimtenē. Turpinu arī strādāt ar „Zemnīcas bērniem” aizsākto izsūtījuma tematiku. Aptaujāju izsūtītos un no viņu stāstījuma veidoju stāstu grāmatu „Okeāns Ilze.” Esmu iecerējusi rakstīt romānu par septiņdesmitajiem gadiem Karostā un Liepājā, ar nosaukumu „Virsnieku sievas”, jo mani ļoti interesē, kā cilvēki dzīvoja šajos stagnācijas gados, vai kāds no viņiem apzinājās totalitārisma melīgumu. Mani interesē viss – sākot no ilgviļņiem un krimplēna kleitām, beidzot ar militārajiem noslēpumiem. Tā kā, ja kādam ir ko pastāstīt, ir vēlēšanās dalīties atmiņās par Sibīriju un arīdzan par šo zudušo pasauli – septiņdesmitajiem, lūdzu zvaniet pa telefonu 26529190. Varu uzreiz pateikt, ka mani darbi būs daiļdarbi nevis dokumentāli.

– Kā pavadīsiet savu dzimšanas dienu?
– Šogad gan es tā īpaši nesvinēšu, bet esmu sākusi kalt plānus apaļajai jubilejai, jo 40 varētu nosaukt par dzīves pilngadību. Karosta un Liepāja mani ļoti iedvesmo. Ne tikai skaistums – Kalpaka dzelžu tilts, jūra, bet arī sāpīgās un lielās lietas, piemēram, nesen ejot pāri gaisa tiltam, redzēju mirušo un uzrakstīju dzejoli. Tā nu izskatās, ka nākamgad man varētu iznākt trešais dzejoļu krājums, varbūtējais nosaukums – „Kurzemniece Kristīne”, ar sveicienu Blaumanim un Kurzemes himnai „Pūt, vējiņi!”, kā arī, protams, stiprajām, skaistajām, spītīgajām kurzemniecēm. Un grāmatas atvēršanu, kopā ar dzimšanas dienas svinībām, es gribētu rīkot uz visneprātīgākās un skaistākās dāvanas. Es zinu, ka Ojārs Vācietis reiz Ludmilai Azarovai dzimšanas dienā uzdāvināja... bruģi! Iedomājaties, akmeņu kaudze dzimšanas dienā!
Nobeigumā vēlos pasveicināt un sveikt 26.septembra gaviļniekus – Streiča kungu, Lemberga kungu, manu brāļa dēlu Akseli sešu gadu jubilejā, mazo meitiņu Odriju un Knutu Skujenieku vārda dienā!