Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 175 Zanes un 1 Zuzanna. Vārda dienā sveicam skolotāju Zani Zālīti.

Pastāstiet nedaudz par sevi!
Liepājniece, kroteniece, ar saknēm Jūrkalnē. Jā, visas šīs trīs vietas – Liepāju, Kroti, Jūrkalni – laikam var saukt par manis veidotājām. Bērnība un skolas gadi ritēja Krotē, un Krotes Kronvalda Ata pamatskolas tā laika skolotāju ieliktie pamati ir pamatu pamats dzīvei, tikumiem un vērtībām man šodien. Jūrkalne ir manas mammas dzimtā vieta. Bērnībā bieži mūs ar māsu pieskatīja ome – Jūrkalnes stiprā sieva, kuras stāstus un dzīves gudrības būtu bijis vērts pierakstīt, bet to saprotu tagad. Kaut nepierakstītas, šīs omītes gudrības jūtu sevī aizvien vairāk ar katru dzīves gadu. Liepāja ir tā vieta, kur piedzimu, bet pirms 16 gadiem ierados uz palikšanu un iemācījos (mācos jau vēl aizvien) to, ka "es esmu es". Saliekot to visu kopā, sanāk diezgan tiešs, straujš, mīlošs, uzticams un arī citādi labs cilvēks, kurš, ja iedegas par kādu ideju – vienalga - vai darbā, vai, visbiežāk, personīgajā dzīvē, uzšvirkst kā uguns un neviens to nevar apstādināt. Līdzās visam tam esmu skolotāja Liepājas Katoļu pamatskolā un šad tad pašas un citu priekam uzdziedu savas dziesmas duetā ar dzejnieci Janu Egli.

Bez kā nav iedomājama jūsu diena?
Bez sajūtām, ka mīlu... Savu ģimeni un sevi.

Katra diena iesākas diezgan agri – ap sešiem. Kādu stundu mājās tad esmu vienīgā nomodā un varu sevi saorganizēt dienai. Esmu izteikts "cīrulis" un tādēļ šie mierīgie rīti ar smaržīgu tējas vai kafijas krūzi, jā un kaķu meiteni Džusi Anabellu, man ir ļoti svarīgi.

Kas jūs aizrauj?
Satikšanās ar dažādiem cilvēkiem, to vērošana, iepazīšana no malas. Manī jau kādu laiku ir doma, ka vajadzētu iestāties kaut kur pamācīties vēl, jo tas dod iespēju satikt un iepazīt vēl nezināmus cilvēkus. Bet tai pašā laikā neesmu kompāniju cilvēks – sev apkārt ļauju būt tikai vistuvākajiem un dažiem draugiem. Darbu strikti nodalu no savas personīgās dzīves un kolēģiem atklājos tikai kā kolēģe. Ļoti daudz patīk būt vienai. Galīgi pretrunīgi, bet tā ir.

Ar riteni varu braukāt viena daudzas stundas – vai pa pilsētu vai vientuļiem ceļiem – kā nu tobrīd sirds vēlas.

Šobrīd nezinu, vai varu nosaukt kādas vēl vērā ņemamas aizraušanās, bet kādreiz ir bijušas gan – distanču slēpošana, savas dzimtās vietas novadnieku  Ata Kronvalda un Alfreda Krūkļa personību izpēte un iepazīšana, ģitārspēles apgūšana (amatierlīmenī), dziesmu tekstu un melodiju sacerēšana. Šī gada februāris, protams, paiet aizrautīgi sekojot līdzi latviešu startiem Olimpiskajās spēlēs.

Kas jums šobrīd ir aktuāls – kas iepriecina, kas satrauc?
Hmm... Katru dienu nodzīvot tā, lai tajā, kā jūs sakāt, ir kaut kas iepriecinošs un veselīgi satraucošs.

Aktuāli vienmēr ir godprātīgi veikt savu darbu un neaizmirst, ka darbs ir pēc ģimenes. Kā mammai man aktuāli, protams, ir, lai meita iegūst izglītību, lai dzīvi  sakārto tā, ka var teikt, ka ir laimīga. Lai veselība un spēks manai mammītei.

Vēl arī ticība un paļāvība, ka Viņš jau zin, ko dara, un lietas un notikumus manā dzīvē saliek, kā vajag un kā labāk man.

Līdzās visam tam, šobrīd iepriecina latvieši Olimpiskajās spēlēs un satrauc dažu žurnālistu un latviešu neadekvātā reakcija un kritika par sudraba un bronzas godalgām mūsu olimpiešiem – bet tas drīz pāries.

Strādājot kolektīvā, priecājos par kolēģu veiksmēm (tās ir likumsakarīgas milzīgam darbam un sevis ieguldījumam) un bērnu sasniegumiem olimpiādēs, konkursos. Gandarījumu sniedz pašas audzēkņu izaugsme un apziņa, ka viņi ir paņēmuši, paši varbūt neapzinoties, to, ko vēlējos viņiem iedot – ticību sev, pārliecību, ka labais ir vērtība. Jau no 1.klases saviem skolēniem cenšos iemācīt labus, noderīgus  paradumus, ieradumus un gudrības – ne tikai akadēmiskajā jomā un grāmatu zināšanās, bet arī dzīvē, ikdienā, sadzīvē, sev apkārt esošo lietu - gan materiālo, gan nemateriālo - salikšanā pa plauktiņiem. Nervus reizēm, protams, pakutina dažu bērnu un jauniešu visatļautība, vienaldzība, bezkaunība. Cenšos saprast, necenšos viņus lauzt, bet, runājot ar viņiem gan lietas saucu īstajos vārdos un saku tieši – tad viņi sadzird, ja ne uzreiz saprot, tad ar laiku gan jau... Optimiste laikam esmu.
Vai ir kas tāds, ko gribētos paveikt, bet šobrīd nepietiek laika vai resursu?
Jā... Ir gan. Autovadītāja tiesības. Nu, jā, un tad jau arī brīvībai un neatkarībai, kuras man ir ļoti svarīgas sajūtas, likumsakarīgi līdzi nāk auto. Zinu, ka tad biežāk varētu apciemot mammu un tos cilvēkus, kuri ir mana ģimene, bet attālums neļauj satikties tik, cik gribētos.

Otra lieta – svētceļojums. Varbūt jāsaņemas un vienreiz jāiet uz Aglonu, lai saprastu, vai tas, ko gribu, ir tas, ko man vajag...

Vēl ir dažas lietas, kurām laikam vispirms vajadzīga drosme – bet par tām šoreiz nē.

Kas ir jūsu aktuālajā mūzikas (filmu, grāmatu) sarakstā?
Mūziku klausos ļoti maz, bet ir "lietas, kuras nepāriet" – Mārtiņa Freimaņa dziesmas, Līvi, Prāta Vētra... Un ik pa laikam draugu ieteiktas gan pašmāju, gan ārzemju grupas vai dziedātāji. Runājot par filmām, esmu absolūta latviešu kino cienītāja, mīlētāja un popularizētāja. Protams citu valstu kino nenoniecinu – patīk filmas, kurās ir Žans Reno, piemēram, filma "Leons", ik pa laikam sajūtas ķeru atkārtoti noskatoties "Amēliju", krievu zelta klasiku un citas, bet lietpratēja kino jomā neesmu nepavisam. Vienīgi pilnīgi noteikti neskatos šausmas, lētas muļķības, seriālus un līdz ārprātam psiholoģiski smagas filmas, tādas, kuras iedarbojas uz zemapziņu un naktīs var rādīties murgi. Grāmatas visbiežāk lasu kampaņveidā – uznāk un tad varu lasīt katru brīvu brīdi - gan pārlasīt sen izlasītas, gan nopirkt pavisam svešas un vēl nezināmas, pāriet – varu nepalasīt mēnešiem. Pēdējā grāmata, kuru izlasīju bija lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis romāns "Starp pelēkiem toņiem" – smaga, par Staļina represijām Baltijas valstīs, izsūtīšanu, izdzīvošanu un visu, kas ar to saistīts.

Bieži uzticos labu draugu ieteiktajai lasāmvielai.

Vai ir kāds pasākums, ko drīzumā apmeklēsiet un iesakāt to darīt arī citiem?
Jā, zinu, ka drīz noteikti iešu uz Liepājas teātri – tur viena pēc otras ir tapušas izcilas izrādes, kuras gribu noskatīties. Sākšu (tā vismaz domāju šorīt) ar "Piafu". Par un ar Liepājas teātri un tā radošajiem cilvēkiem lepojos un noteikti iesaku to apmeklēt arī citiem.

Vai ir kāda Liepājas vieta, kas jums saistās ar īpašām atmiņām un tādēļ ir mīļa?
Īpašas vietas, apvītas atmiņām, laikam Liepājā man nav. Lai gan nē – īpašā vieta viennozīmīgi ir manas mājas.

Bet, ja tā plašāk jāpaskatās, tad Liepāja man vispār ir mīļa... Dažāda. Kad uzsnieg sniegs un viss ir balts, un ja vēl puteņo (tas gan ir ļoti reti), Liepājas ieliņas mani sauc ārā. Dodos un aizdomājos par dzīvi – ka šādos ziemas puteņos manā dzimtajā pusē no mājām dūmi ceļas debesīs, dūmu un malkas smarža iesitas degunā, logos sāk spīdēt dzeltenīga gaisma un pēc dienas gaitām mājās satiekas, kam jāsatiekas. Mīļas domas mani pārņem arī pērkonu un rudens vētru laikā. Tā kā dzīvoju dažus desmit metrus no jūras, tad vētru laiks ir manējais, lai izietu sapurinātos un uzpurinātu sevī visu labo un to, kas steigā piemirsts, bet dod smeķi dzīvei. Tad, ja vajag, var arī skaļi papinkšķēt un justies brīnišķīgi ar vēju un smiltīm sejā. Ir bijuši brīži, kad īsta draudzene man bijusi nakts – ar riteni vasaras naktīs pabraukāt, drīzāk lidot lielā ātrumā pa diezgan tukšajām Liepājas ielām ir šķitis tik brīnišķigi! Nu, reizēm...

 Laikam jau sanāk, ka Liepāja man ir vieta, kur sajūtu, atceros, domāju, pārdzīvoju, priecājos, paraudu, klusēju, mācos, un tāpēc mīļa.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Mīlēt. Mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu... Un tad būs prieks par rasas lāsi vasaras rītos rožlapiņās un smilgas vālītē, par zem kājām gurkstošu sniegu, par savu un savu mīļo dzīvi, sasniegumiem un kopābūšanas iespējām.