Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 67 Ilmāri un 13 Ilutas, bet nav neviena Austruma. Dzimšanas dienā sveicam Juri Kalitu.

Sarunā ar  "Jura staļļu" īpašnieku Juri Kalitu piedalās arī Jura sieva Iveta.

Tu esi dzimis pilsētnieks. Kā tā sanāca, ka sāki darboties tieši šajā jomā?
Jā, liepājnieks, Vellciema puika. Vellciems jau bija kaut kas starp pilsētu un laukiem. Tur bija viss – govis, zirgi, vistas, kazas, aitas un viss kas cits. Dzīvoju privātmājā tur, kur tagad ir "Lauma". Arī Iveta ir no tā paša rajona, tās pašas vietas. Bērnība tātad pagāja rudenī, ziemā pa Vellciemu (tur jau arī bija tā brīvi, ne tā, kā šodienas pilsētā, kad jāstaigā pa bruģi), bet vasaras – Rucavā. Tiem cilvēkiem, pie kuriem es dzīvoju, bija zirgs, vārdā Fanija, un tas laikam bija tas pirmais dzinulis, pirmais grūdiens, kas uz zirgiem parāva. Un dzīvē kaut kā saistība ar zirgiem sanāca. Pamatskolu pabeidzu Liepājā, tad bija tehnikums Kazdangā. Tur bija zirgu sekcija, bet tur kaut kas nesaistīja. Pēc tam studijas Lauksaimniecības Akadēmija, tad darbs Liepājas gaļas kombinātā. Nāca piedāvājums strādāt šeit Grobiņā, tad te bija Imanta Sudmaļa kolhozs, un te zirgi bija priekšā. Tieši te, "Kapeļkalējos", kur tagad ir "Jura staļļi", bija kādi pieci darba zirgi. Sākām pārmaiņas, un ar vairāku zirgmīļu iniciatīvu, manā vadībā šeit tika izveidots zirgu stallis. Tā es sāku izpausties kā zirdzinieks.

Cik sen tas bija?
Sen, kādi trīsdesmit un bišķiņ vairāk gadu kopā.

Kaut kas ir mainījies no tā brīža, kad tu sāki strādāt, līdz šodienai?
Zirgs ir palicis tāds pats, kā bija. Bet mainījies ir daudz kas. Viena iekārta, otra iekārta, visas kataklizmas un krīzes – tas ir tad, kad skatās uz ārpusi, uz pasauli. Kad skatās uz iekšpusi, caur staļļa sadzīvi – godīgi sakot, te pa šiem gadiem nav mainījies it nekas. Es nevaru teikt, ka iekšpusē nav ne krīzes, ne pārsteigumi – ir, un gandrīz katru dienu, bet tu zini, kam jābūt rīt, kam parīt. Viss ir tā pierasts, ka risinās pats par sevi. Ja cilvēks ir sakārtojis sevi iekšēji, tad pārvar visas nebūšanas tīri automātiski un viss nokārtojas.

Kā noris darbība – vairāk uz sporta pusi vai tūrismu?
Katram laikmetam ir savas iezīmes. Bija laiks, kad zirgus izkāva, kaut kad Hruščova valdīšanas laikos – tos es nepieredzēju, bet pēdējos sociālisma gados bija tendence palielināt zirgu skaitu valstī un saglabāt, pat ne kā darba zirgus, bet sporta un izklaides priekam. Tad vairāk spieda uz zirgu audzēšanu un atražošanu.

Pēc sociālisma sabrukuma, protams, bija par smagu nest visu lielo zirgu baru, bija arī finanšu problēmas, un visi centās zirgus pārdot. Mūsu cenas bija nesalīdzināmi mazākas nekā Eiropā, un šeit ganījās plašs uzpircēju bars, kas zirdziņus pa lēto uzpirka un veda prom uz Vāciju, Zviedriju, Dāniju. Tā teikt – gudrākie švakākos izpārdeva, labākie palika. Bet labs - tā jau ir kvalitāte un labāka cena. Un kvalitāte zirgam rodas no viņa trenēšanas, no darba. Sākām zirgus kvalitatīvāk trenēt un attīstīt jātnieku sportu.

Ar to arī sākās otrais posms. Staļļos saradās bērnu un jauniešu grupiņa, kas pašaizliedzīgi ņēmās, jāja un trenējās. Mēs no savas puses sagādājām visu, kas bija vajadzīgs treniņiem, sapirkām seglus un inventāru, sakārtojām laukumu un atlika tikai strādāt. Tad arī vecākais dēls Jānis dabūja āķi lūpā. Jānim bija kādi seši, septiņi gadi, kad lielās meitenes viņu jau lika zirgam virsū. Kad viņam bija kādi vienpadsmit gadi, draugs viņu pierunāja un abi devās uz sacensībām tepat, "Priedulājos". Iepatikās, un tad Jānis sāka aktīvi darboties. Pirmie panākumi izraisa eiforiju, uzreiz ir vēlme aktīvi trenēties. Sacensības bija katru nedēļas nogali gan Latvijā, gan arī Igaunijā, Somijā, Krievijā, Dānijā un Vācijā. Neizpalika arī rezultāti – Jānis vairākus gadus pēc kārtas bija Latvijas Jauniešu čempiona godā. Maskavā izcīnīja sudrabu. 2002.gadā startēja Eiropas Jauniešu čempionātā, Vācijā. Stallī tobrīd trenējās un aktīvi sportoja ap 12 jauniešu ar saviem privātajiem zirgiem un "Jura Staļļi" bija vieni no spēcīgākajiem Latvijā.

Tad nāca krīze, bija jāsašaurinās, un līdzekļu aktīvam sportam nepietika. Daudzi zirgu īpašnieki savus zirgus pārdeva, un viņu bērni aktīvās sporta gaitas bija spiesti beigt. Bet nu jau lēni, bet nopietni rodas jaunā maiņa – ir ģimenes, kam sāk tas patikt, kas var to atkal atļauties un viss atkal notiek, tikai citā kvalitātē…

Šobrīd Jānis trenē jauno maiņu, ir beidzis sporta augstskolu kā treneris, ieguvis starptautiskās kategorijas trenera sertifikātu. Viņa pirmais šī laika audzēknis jau pošas uz mačiem.

Trešais etaps mūsu staļļu dzīvē ir vietas radīšana grobiņnieku, liepājnieku un arī citu ģimeņu atpūtai ārpus pilsētas. Daudz tādu vietu šobrīd nav, tās varbūt ir pārāk publiskas, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas grib atpūsties ģimeniski, vienā klusā vietiņā. To mēs esam rādījuši – te var pasēdēt ar draugiem, neviens no malas netraucē. Tā, pat necerot uz lieliem panākumiem, vieta ir ieguvusi diezgan lielu piekrišanu. Mums vasarā brīvas ir tikai pirmdienas, un dažreiz arī tās ir aizņemtas. Šeit svin dzimšanas dienas, vārda dienas, kristības un kāzas, tās gan tā relatīvi – kāzinieki te iebrauc un jauki pavada laiku pirms dodas uz kāzu svinību vietu. Te visiem ir, ko darīt. Domājam arī uz priekšu, veidojam izklaides, arī otru atpūtas vietu. Attīstāmies. Piedāvājam arī divzirgu ekipāžas īri un, kā jaunumu, arī divu zirgu vilktu īstu karieti, kurā arī princesei kauns nebūtu sēdēt. Arī par ziemas izklaidēm aktīvi domājam.
Šobrīd ar kompānijas "Oranžs" palīdzību būvējam gaisa atrakciju trasi gan bērnu, gan pieaugušo aktīvai atpūtai un izklaidei. To iespējām caur Liepājas rajona partnerību piesaistot Eiropas līdzfinansējumu "Leader" projektā.
Iveta: Pirmo reizi iedrošinājāmies piedalīties Eiropas līdzfinansējuma projektā..
Juris: Jā, mēs parasti darām paši, cik mūsu spēkos, bet šoreiz uzrakstījām projektiņu, tas izrādījās gana labs, un tagad realizējam. Ja nebūs nekādi šķēršļi, uz 1.septembri trase būs gatava.

Būs arī īpaša atklāšana?
Cik nu īpaša. Ja man ir 1.septembrī dzimšanas diena, tā tad būs arī tā atklāšana, kur saskries mani draugi, paziņas. Tā milzīgi skaļi nebūs, ieprovēsim papriekšu mēs, mūsu draugi, un, ja paliksim veseli un spēsim kustēties, tad aicināsim citus apgūt. Domājam izvērst reklāmas kampaņu skolās. Šogad solās būt ļoti saulains septembris, tā kā pārgājienos – lūdzu pie mums!
Iveta: Labi pavadīt laiku brīvajos brīžos.

Cik jums kopā ir zirgu?
Zirgu šobrīd kopā ir divdesmit astoņi. No tiem piecpadsmit ir mūsējie, trīs ir pamesti, un pārējie ir zirgi, kuriem ir saimnieki, kas par viņiem rūpējas un ar viņiem darbojas. Pamatā tie ir liepājnieki, kas šeit tur savus zirgus.
Iveta: Cits tur suni, cits kaķi, cits zirgu. Vienkārši suni ar kaķi var turēt savā mājā, bet zirgam jāmeklē lielāka māja, tāpēc tur pie mums.

Kā rodas pamestie zirgi?
Laikam jau aiz bezatbildības, vieglprātības. Uzkraut kādam citam kaklā tik lielu dzīvnieku kā zirgu, atstāt bez iztikas līdzekļiem – ne kurš katrs to spēj, tam ir jābūt varenām iekšām. Vienkārši cilvēkam sāk palikt par grūtu, kaut kas dzīvē mainās, un viņš izdomā vairs nelikties ne zinis par savu zirgu.

Kāds ir labākais vecums, kad bērnu sēdināt uz zirga?
Juris: Vakar bija mazākais – deviņi mēneši.
Iveta: Tā gan bija tā pirmā reize, kopā ar mammu, bet emocijas bija ļoti lielas.
Juris: Bet prieka emocijas! Mamma bija pati pārsteigta par tik aktīvu bērna uzvedību.
Iveta: Jaunākais ir puisis, kurš trenējas no četriem gadiem, nu jau vairāk nekā gadu.
Juris: Tagad piecgadīgs bērns jāj pats, stabili vada zirgu.

Kas ir muļķīgākais, ko cilvēks var izdarīt, aizejot pie zirga?
Iveta: Man uzreiz prātā ienāca, ka atnesa zirgam speķraušus un kanēļbulciņas, un cilvēks šausmīgi izbrīnījies – kāpēc tas zirgs neēd?

 "Ponijpirts" arī ir jūsu ideja vai tas ir kopprojekts?
Juris: "Ponijpirts" ir sadarbības projekts ar Aigaru Ceru, viņš arī ir no "rančo" kompānijas.
Iveta: Viņš ir mūsu bērnu klasesbiedrs. Tieši Aigaram arī pirts pieder. Bet viņš dzīvo jaunajā mājā, dzīvoklī, un viņam, tāpat kā cilvēkiem kam nav, kur zirgu likt, nav arī pirti, kur īsti nolikt. Tā mēs sadarbojamies. Mēs piedāvājam viņa pirts pakalpojumus saviem klientiem, un ir, kas paņem un peras. Viņš arī pats brauc uz jebkuru vietu, bija arī Fonteina festivālā pagājušo gadu, bija arī "Summer Sound".
Juris: Daudzi grobiņnieki šo vietu sauc par "rančo".
Iveta: Tas bija tas laiks, kad visā Latvijā nebija tādas aktīvas kultūras dzīves, jauniešiem nebija, kur palikt.
Juris: Mēs radījām jauniešiem vidi, kur palikt – "Rančo". Visas nedēļas nogales notika dažādi pasākumi – sportiski un muzikāli, bija vienkārši tusiņi, bija pat mūzikas festivāli ar publiku pāri simtam. Bet, kad bija jātaisa talkas, jākrauj siens, arī tad palīgu netrūka. Un vēl joprojām viņi šeit "spieto", tikai nu jau kopā ar saviem bērniem.

Tev dzimšanas diena ir zīmīgā datumā. Vai ir prātā kāds īpašs 1.septembris?
Es nezinu, vai kāds īpašs. Drīzāk tādas bērnības mieles – nevis man vienam ir svētki, bet visi svin pirmo skolas dienu, visiem svētki. To dzimšanas dienu pat tā īpaši nejuta. Bet vispār visi 1.septembri ir bijuši jauki.

Tavs novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Lai katrs dabū apgūt to, kas ir tieši viņa. Lai var darīt to, kas patīk un rada prieku! Tad tu esi zirgā!